Mārcis Bendiks. Prātojums par taureņiem un tarakāniem Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks, publicists
Foto - arhīvs
Burciņā ar etiķeti “Rīgas dome” tarakānu kaujas turpinās ar apbrīnojami augstu enerģiju un neticami zemu gaumi. Vai kāds vispār vairs var paturēt prātā “Rīgas satiksmes” amatpersonu karuseļa aprises? Cik un kādā secībā mainījušies kapitāla daļu turētāji, padomes locekļi, izpildinstitūciju kandidāti, no tādiem atskaitītie, tad atkal ieskaitītie, amatos ieceltie un atkal atceltie? Neuzticības balsojumi mēram, vicemēriem un citiem priekšniekiem nāk cits pakaļ citam, un nupat būs vieglāk uztaisīt sarakstiņu, kuram neuzticība vēl nav izteikta.
Rīgas atkritumu apsaimniekošanas sāgā aktuālo statusu (kas tad ir ar to megalīgumu? Kurā tiesā, kādā instancē? Kas šobrīd ir spēkā? Kas ar jaunajiem iepirkumiem un pilsētas sadalīšanu “zonās”? Kas ar tā apstrīdēšanu?) izskaidrot bez juridiskas ekselences labāk ij nebāzties.
Mans prātojums šoreiz par to, kas mūsu dzīvi šogad ietekmēs reāli, konkrēti – praktiski. Un tad Rīgas domes “tarakānu” ņemšanās, ko pa brīžam stimulē Konkurences padomes atklāsmes, pa brīžam varamiešu ministrijas taisnīgo dusmu izvirdumi, – tas viss manās acīs izrādīsies sadzīviski tuvs, bet nesvarīgs. Jo KP cīņa par brīvu tirgu jau ir sevi pierādījusi lidostā, kur cenu pazemināšanās vietā ieradās bandītisms un klientu laupīšana. Un cīņa par “Rīgas satiksmes” amatiem nenozīmē iztīrīto miljonu atdošanu pasažieriem, bet gan to pārdalīšanu par labu gaišākiem spēkiem.
Zinātnē, haosa teorijā, ir tāds jēdziens “tauriņa efekts” jeb, smalki izsakoties – sākotnējo nosacījumu ietekme uz determinētu nelineāru sistēmu stāvokli, poētiski – tauriņa spārnu vēziens kaut kur tālos tropu mežos var izraisīt taifūnu pavisam otrā Zemes malā. Un viens tāds “taurenītis” mūs ir iepriecējis pašā gada sākumā – dronu un raķešu apšaudes formā Persijas līča apkaimē.
Atšķirībā no Rīgas “tarakāniem”, kuri ir tepat mūsu acu priekšā, bet mūsu dzīvē kopumā neko būtisku nemainīs, nestabilitāte 3000 km attālā reģionā var itin viegli uzraut pasaules naftas cenas neērti augstas un noturēt tur nepatīkami ilgi. Iesaku uz mirkli atmest detaļas un paskatīties tā kā drusciņ distancētāk. Vai tiešām ir racionāli pieņemt, ka šaudīšanās šai rajonā ar raķetēm ir ceļš uz drīzu stabilitāti? Protams, ir tādi plāni un cerības, ka tautas nemiers Irānā izvērtīsies nopietnāks, būs revolūcija, demokrātija un draudzība ar visu progresīvo pasauli.
Atļaušos atgādināt, ka cerības Arābu pavasarī bija tādas, ka pēc nelielas padumpošanās Sīrijā režīms ar lielu blīkšķi kritīs un demokrātija uzplauks leknos ziedos. Nu ir deviņi gadi apkārt, karš turpinās, režīms nostiprinās, posts pieaudzis neizmērojami, un gals tam visam nav redzams. Vai tiešām kāds domā, ka Irānā viss “nokārtosies” dažos mēnešos? Tiešām?
Bet ja ne, tad reālāk tomēr būs degvielas cenu izmaiņas, kuras, kā pieredze rāda, augšā uzskrien fiksi, bet lejā nāk gausīgi. Ne tūdaļ, ne šodien un ne nākamnedēļ. Bet cenas augs, kam pretī nebūs tautsaimnieciskas izaugsmes. Atceros terminu no septiņdesmitajiem – “stagflācija” (stagnācija + inflācija), kurai par iemeslu arī bija karš Tuvajos Austrumos, nafta etc. Toreiz Eiropu glāba Tjumeņas naftas piegādes, šoreiz – ASV slānekļa naftas ieguve, kura pie cenas 70 USD par barelu kļūst itin ņipra. Bet par 70… Bet ir... Un šai “tauriņa spārnu” cenai pievilksies klāt visi izdevumi, ko mums liks priekšā Rīgas “tarakāni”, ar vai bez Konkurences padomes piespēlētiem bandītiem. Laimīgu jauno gadu!