Una Griškeviča. Par kvadricikliem, vēsturi un sirdsapziņu ^{Apriņķis.lv}

Protams, policija solīja izmeklēt, kurš novilcis trosi, un ierosināt kriminālprocesu, savukārt bojāgājušā sportista biedri sarīkoja piemiņas braucienu, izraisot pamatīgu viedokļu vētru, kur tika aizstāvēti gan sportisti, gan tie, kuri dažādiem līdzekļiem sargā savu īpašumu. Taču, kā jau allaž, cilvēki "pacepās", un tad jau nāca citas aktualitātes, līdz ar to šī problēma vairs nebija starp galvenajām.

Taču tālākais izvērtās mazliet citādi, nekā bija gaidīts. Pirms dažām dienām sociālos tīklus "Twitter" un "Facebook" un, šķiet, arī vairākus ziņu portālus pāršalca pietiekami satraucoša ziņa. Vienīgā atšķirība, ka šoreiz neviens braucējs nebija gājis bojā, taču bez cietušajiem neiztika, jo tika krietni izpostīts mežs Ložmetējkalnā – vienā no svarīgākajām Pirmā pasaules kara piemiņas vietām. Šeit "sportisti" bija pamanījušies (visticamāk, tieši ar kvadricikliem) ne tikai izpostīt meža zemsedzi, bet pamatīgi izdangāt arī vienu no uzkalniem, iebraucot tur dziļu un labi pamanāmu trasi. Turklāt, par spīti tam, ka ap šo vietu, ar kuru cieši saistīta mūsu valsts vēsture  (ja nu kāds ir aizmirsis, kas tieši notika Ložmetējkalnā, iesaku noskatīties filmu "Dvēseļu putenis" vai pārlasīt Aleksandra Grīna romānu), ir izvietoti brīdinājumi un norādes, ka šis ir vēstures piemineklis un ka šeit mežu izbraukāt ir kategoriski aizliegts. Acīmredzot tie, kas to izdarīja, uzskatīja, ka uz viņiem nekas no minētā neattiecas.

Jā, iespējams, kādam šķita, ka brēka sacelta par niekiem, un vispār – nekas taču nav noticis. Taču, apskatot tīmeklī publicētās aculiecinieku visai izteiksmīgās fotogrāfijas, diemžēl nākas secināt, ka ir gan noticis un ka dabai un vēstures piemineklim ir nodarīts pamatīgs kaitējums. To, vai tas ir neatgriezenisks, protams, var pateikt tikai mežkopības speciālisti. Savukārt man rodas jautājums: kas notiek šo cilvēku galvā, ka viņi vēsā mierā var izpostīt vēstures pieminekli?! Es saprotu, ka cilvēkiem gribas nodarboties ar aktīvo sportu, vienlaikus paelpojot svaigu gaisu un izbaudot ekstrēmas izjūtas. Taču – vai tomēr tam nevar atrast piemērotāku vietu? Kāds droši vien teiks, ka es neko nesaprotu no "veču sporta" vai tamlīdzīgi. Patiesībā, esmu braukusi gan ar kvadriciklu – tiesa, Igaunijā un pa speciāli ierīkotu trasi –, gan pāris reižu kopā ar džipistiem piedalījusies bezceļu braukšanā, taču neviens no viņiem neārdīja meža zemsedzi, neizbraukāja vēstures pieminekli un nepostīja kāpas.

Ko iesākt? Loģiski, ka Ložmetējkalnā vai Nāves salā pie katras priedes novērošanas kameru nepieliksi, arī policisti vai mežsargi diez vai šeit regulāri patrulēs, tāpēc atliek vien cerēt, ka nākamreiz pirms došanās izbraukumā ar kvadricikliem vai džipiem potenciālie braucēji tomēr izpētīs, pa kurieni ir plānots braukt, un atcerēsies, ka ir tādi jēdzieni kā "vēsture", "sirdsapziņa" un "gods"...