Maija Kūle: Nacionāla valsts kā vērtība jeb No kādiem jēdzieniem bēg kompetenču izglītība? Apriņķis.lv
- Autors: Maija Kūle, filozofe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle
Foto - LETA
Izglītības sistēmas pārejā uz kompetenču izglītību ir radīti gan teksti, gan sākotnēja normatīvā bāze, arī “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem”, “Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem” un ”Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība”. Iespējams, eksperti, kas tos radīja, uzskata, ka sistēma ir sagatavojusies virziena maiņai, bet skolotāji, reizēm arī vecāki, mēdz pret to iebilst.
Taču zināms, ka kuģi var pagriezt arī tā peldēšanas laikā, lai tikai būtu kurss, uz kurieni griežam. Saprotams, ka no šī “kuģa” pagriešanas virziena lielā mērā būs atkarīga nākamo paaudžu domāšana, vērtības, patriotisms, dzīves orientācija, lielā mērā – visas Latvijas nākotne.
Kompetenču izglītības pamatmeti ir radīti mūsdienu neoliberālisma, tehnokrātiskas domāšanas un pragmatisma garā, kura centrālā tēma ir – kā tu rīkosies? Vai tava darbība nesīs labumu? Tev pašam? Un arī citiem? Mazāk – ko tu zināsi? Atšķirībā no teorētiskās, uz zināšanām balstītās platformas kompetences nozīmē veicināt individuālo aktivitāti, attīstīt saskarsmes veiklību, uzņēmējspēju, pašvadību.
Pragmatisma filozofijā centrālie jēdzieni ir darbība, noderīgums un interese. Vajag ieklausīties, jo mūs velk uz turieni! Ietekmīgi darboties, tikai kritizēt un tikai radīt – liekas, ka tā ir izcila ideoloģija! Meklēt derīgo – tā taču ir gudrinieku skola! Realizēt savas intereses – mazliet velk uz konfliktu pusi, taču vajag trenēt uzvaras garu!
Zināms, ka ASV kā lielvaras uzplaukums pēc Pilsoņu kara sakņojās pragmatismā, nevis kādā tautiski romantiskā vai Rietumu tipa absolūtisma nostādnē, kam raksturīga neuzticēšanās tādiem indivīdiem, kuros nav saskatāma inteliģence, domāšana un klasiskie tikumi. Darbīgais cilvēks ir kā homo faber – var pārdegt, centrējoties uz sevi. Zināms, ka pārāk pragmatiski ievirzīts indivīds var ātri pārvērsties par egoistisku cilvēku, kas ir bīstams sabiedrībai kopumā; Nīčes vārdiem – par plukatu, ja tas nesaprot Zaratustras sludināto vērtību pārmaiņu.
Spāņu filozofs un kritiķis Ortega i Gasets rakstīja par masu sabiedrības pelēko elementu, kas skrien līdzi pūlim. Bet pūlis ir visur. Mūsdienās gan lieto citus vārdus. Piemēram, sociologs Gelners apgalvo, ka apkārt staigā daudzi modulāri cilvēki, pielāgoties spējīgie ļaudis, kuri maina ādu kā hameleoni, neticot, ka vērtībām var būt kāds centrs un izjūtām – ilgstošs un stabils pamats. Vērtību mācībā standarti un vadlīnijas ir piesātinātas ar relatīvismu un atziņām par konfliktējošām vērtībām. Patriotismu un uzticību valstij no tā grūti izlobīt, ja nu vienīgi iecerēts balstīties uz izcilu, streikos nenogurdinātu skolotāju iedvesmojošu pieeju.
Minētais masu dzīvesveids patiesībā nav nekas tik neatbilstošs laika garam – patlaban dzīvojam ātrlaika, tehnokrātiska pragmatisma un saskarsmes intensitātes pieauguma laikmetā. Dzīvojam modernā kapitālisma laikā, kurā finanšu ekonomika ņem pārsvaru par materiālo ekonomiku, kurā brīvā tirgus manipulējošā roka nevis salāgo labākos variantus, bet gan rada nepelnītus veiksminiekus un gremdē neattapīgos – vāja menedžmenta un pieticīgas komunikācijas upurus. Cilvēki dzīvo stāstos, sociālās konstrukcijās, mediju iztēlotos notikumos un pašrefleksijas trūkumā.
Pilnu rakstu lasiet portālā “lvportals.lv”.