Jānis Dimants: Eiropa un Kākciems – mums vienādi svarīgi ^{Apriņķis.lv}

Sakrita, ka baisajos vēstījumos iegrimu laikā, kad norisa Krišjāņa Kariņa valdības trauksmainā pirmā gada atzīmēšana un gandrīz vienlaikus – nu jau tradicionālās Saeimas ārlietu debates, kur arī izskanējis ne mazums biedējoša, bet paralēli sociālajos tīklos izgāzti dubļainpilni izvirdumi. Ne mazums kritikas izskanējis gan drukātajos, gan elektroniskajos masu medijos profesionālu žurnālistu izklāstījumos. Pats pret lielajiem kritiķiem esmu kritisks vai pat ļoti kritisks, dažkārt niknojos kā nelabais, īpaši, ja izklāstījumos viss ir slikti, visi slikti. Taču šoreiz ir noticis kaut kas tāds, ka pašieceltais eksperts vairākkārt atplaucis.

Pēc “Eiropas savadās nāves” murgos pavadītas nakts uzbudinājumiem otrā rītā gluži kā svaiga gaisa malku uztvēru kāda mazāk dzirdēta ierindas politiķa vēstījumu, ka Latvijas interesēs ir apliecināt sevi kā stipras Eiropas balstītāju un nākotnes veidotāju, Eiropas vērtību turētāju… Jā, izskanējis arī iebļāviens, ka tā ir tikai tukšu salmu kulšana. Saku: – Apklustiet ar nievām!

Izrādās, 2020. gadā tak dots starts savdabīgai veselus divus gadus garai konferencei par Eiropas nākotni, un tajā vai katrs varam būt līdzdalībnieks ar savu prātu, gribēšanu, varēšanu. Kaut maķenīt pasekojot norisēm Eiropas mērogā, tīri labi nojaušams, ka ienāk kaut kādas spirgtas vēsmas. Pieļauju, ka arī tante Pabažos saausījās, kad pērnā gada  nogalē tika apstiprināta Eiropas komisija, prezidenta krēslā iesēdinot nevis kādu no vēlēšanu procesā sauktajiem spitzenkandidātiem no veco buku aprindām, bet Vācijas aizsardzības ministri Urzulu fon der Leienu, starp citu, sešu nu jau pieaugušu bērnu māmiņu. No jaunās fon der vēstītā un izklāstiem nāk kaut kas nomierinošs, pat pie visiem Brexit trakumiem liekas, ka iespējamie apdraudējumi paies secen.

Prātu pacilājoši ir apzināties, ka augstā amata vāciete tik ļoti mīl latviešus – mūsu Valdis Dombrovskis ir viens no viņas trim augstajiem komisāriem, jaunās rīcībpolitikas veidošanā atbildīgais par ekonomiku un finansēm. Nu labi – viņš mūsu smagsvars, bet, rau, Latvijas pārstāve Ilze Juhansone kļuvusi Eiropas galvenā augstākā ierēdne. Šķiet, vai tādi kā izredzētie varam justies. Mūsējā 14. janvārī apstiprināta par Eiropas komisijas ģenerālsekretāri. Mūsu lielā Briseles Ilze! Bet lai zinām, ka kādreizējā Ilzīte studējusi LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, bijusi Rīgas 34. vidusskolas latviešu valodas skolotāja un pa apbrīnojami veiksmīgajām karjeras kāpnēm nonākusi lielās politikas taisītāju pašā spicē. No skata it kā jau trauslais sievišķis ir ar pamatīgu krampi, nenākas šaubīties, ka viņa jau nu nebūs tā, kas, runājot iepriekš pieminētās grāmatas terminoloģijā, pieļautu “Eiropas savādo nāvi”.

Tomēr turpinās dažāda veida gānīšanās gan par Eiropas varas gaiteņos nonākušajiem, gan pašmāju stūres turētājiem un joprojām arī Kariņa valdības pastāvēšanas gadadienas sakarā. Esmu izgājis cauri vai visam, kas nonācis publiskajā telpā. Un, ziniet, ir bijis vērts! Var rakstīt gudras zinātniskas disertācijas, kas, cerams, priekšdienās arī varētu notikt. Turklāt šoreiz pašieceltais eksperts fiksējis ko tādu, kas līdz šim nav ne lasīts, ne dzirdēts.

Kopsavilkuma īsā variantā secinājums saveidojies tāds, ka valdības vadītājam caur neskaitāmajiem pārbaudījumu lokiem ir izdevies iziet ar politisku eleganci, cilvēcisku smalkjūtību. Pārsteidzoši tas, ka ilggadēji Latvijas politikas vērotāji valdības darba pirmā gada izskaņā par Kariņu runā pārākajā pakāpē, pat neredzot viņam līdzvērtīgus premjerus mūslaiku vēsturē. “Tāds premjers mums vēl nav bijis,” – lasāms kāda izklāsta virsrakstā.

Pats gan tik augstās domās neesmu, palieku dziļos prātojumos, vai tieši jauneklīgais Krišjānis iekļaujams “nebijušo” kārtā. Toties šis no tautas balss nākušais apzīmējums pilnīgi droši ļāvis saveidot pašreizējās valdības ministru Top 3. Un tajā tiek iekļauti – Kariņš, Rinkēvičs, Pabriks, turklāt ārlietu ministrs un aizsardzības ministrs izšķirīgi simpātijas guvuši pieminētajās Saeimas ārlietu debatēs. Viņu stāja un nostāja, vienkāršoti runājot, imponē. Artis Pabriks teic, ka Eiropa un mēs tajā nevaram dzīvot sapņos, jo ģeopolitiskie izaicinājumi šobrīd ir pārāk lieli. Vajadzīga daudz dziļāka izpratne par militāro jomu. Skan mobilizējoši, arī pārliecinoši.

Kas attiecas uz E. Rinkēviča iecelšanu Top 3-niekā, pats zināmu iemeslu dēļ viņā dažkārt paraugos ar greizu aci. Bet nākas taču pieņemt, ka Rinkēvičs mūslaiku vēsturē jau kļuvis kā savā ziņā ūnikums – ārlietu ministra amatu ieņem dažādās valdībās nemainīgi kopš 2011. gada oktobra. Velkot paralēles ar slaveno Zigfrīdu Annu Meierovicu, nākas atzīt, ka gan pirmais, gan tagadējais Latvijas ārlietu resoru vadījuši visilgstošāk.

Kāds lasītājs varbūt iebildīs, sak, ko tas eksperts vien nepiemeklē, lai attaisnotu savu iegribu slavas saulītē iecelt tieši tos un ne citus. Tā jau nu gan. Pieļauju, ka nekur nepazūd plaši izteiktās negācijas. “Ārpolitiska tukšvārdība” – tā jau virsrakstā slēdzienu par ārlietu ministra ziņojumu bija licis pat citkārt korektais “Dienas” komentētājs Romāns Meļņiks. Citviet Rinkēvičs padarīts par galveno vainīgo, ka Latvijas dzelzceļā pusotrs tūkstotis strādājošo zaudē darbavietas. Turpat komentāros gan paņirgts, ka Ārlietu dienests tiek padarīts par atbildīgo, lai pa sliedēm trauc vilcieni, lai ostās ienāk kravas, lai visur gribētu pirkt Latvijas šprotes.

Bet ja vēl par favorītu meklējumiem tieši valdības aprindās, tad jā – “Mājas Viesī” un “Latvijas Avīzē” gandrīz vienlaikus plašos atvērumos izcelta Ramona Petraviča: ar veikumu uzskaitījumu, fotogrāfijā arī kopā ar vīra kungu un vienu no skaistajām meitām, arī Ziemassvētku pīrādziņus cepot... Varbūt tiešām nāktos ko pamainīt ministru goda Topā? Diemžēl komplementārās intervijas raisa visādas aizdomas, bet pašam vai kauns atzīties, ka nav ne jel kādas poņas, kālab visādi solīdais izdevējs “Latvijas Mediji” pēkšņi izrādījis tādu labvēlību pret labklājības ministri, kas nereti nonākusi visādās krustugunīs un ir ne mazums pelta. Tā nu iznāk i skumt, i atkal paniknoties, ka mums tik nolaists un gaužām noplacis tas lauciņš, kurā varētu un kurā vajadzētu zelt tēmai ar oficiāli pasauso nosaukumu MEDIJU KRITIKA. Kaut cik ievērību saistošas kritikas mums ilgstoši nav bijis.

Tomēr šoreiz nākas sniegt arī kaut ko tādu, ko nosacīti varētu saukt par vēstījumu ar laimīgām beigām, pat uzgavilēt: beidzot! Jā, beidzot lasāms dziļi analītisks ar konkrētiem vārdiem un uzvārdiem, mediju nosaukumiem saveidots rakstījums; pateikts skaidri un gaiši, ka “Diena” un “Latvijas Avīze” izskatās visai bālas, tūdaļ gan piezīmējot, ka LA atšķiras ar komentārus un feļetonus rakstošo Egilu Līcīti, kurš neapšaubāmi esot diezgan labs spalvas meistars.

Tiesa, ne visam pasniegtajam var piekrist, taču galvenais, ka ir – beidzot ir īsta mediju kritika, un tās devēja ir brīvā žurnāliste Sallija Benfelde. “Vara, politika un žurnālistika” – jau virsraksts vien liek saspringt, vai ne? Tikai savādi, ka ar šo spilgti profesionālo pasniegumu aplaimoti vien reģionālā laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” lasītāji; nē vēlāk ieraugu, ka vārds vārdā vairāklappušu izvērsumā pētnieciskās žurnālistikas garadarbu nodrukājusi avīze “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”. Kaut arī palikusi bez plašākas rezonanses, Sallija Benfelde, moderni izsakoties, būtu dēvējama kā īstena mediju kritikas dīva.

Pie viena jāpateic, ka ar dažu labu dīvu, ētera personību, vēl kādiem titulētajiem cunftes brāļiem un māsām esmu sagājis pilnīgi ragos. Preses parakstīšanās laikā Kurzemē bija sarīkota tāda kā kampaņa – kāpēc jālasa “Talsu Vēstis” un kāpēc nav jālasa pašvaldību avīzītes; tad nu ar savu autoritātes devu sniedz skaidrojumus Talsu izcelsmes LTV žurnāliste Ina Strazdiņa, pazīstamā pētnieciskā žurnāliste Inga Spriņģe, Latvijas Radio populārais komentētājs Aidis Tomsons, Rīga TV24 personība Ansis Bogustovs, pat laikraksta “Kurzemnieks” galvenā redaktore Daiga Bitiniece – visi liek lasīt tikai “Talsu Vēstis”, bet fui kaut kādiem tur pastkastītēs vai rokās ievīkšētiem pašvaldību izdevumiem. Vai nu dedzīgie aģitatori nav lasījuši, vai vienkārši ignorējuši “Rīgas Apriņķa Avīzē” atkārtoti pausto, lai taču paši cilvēki izvēlas, ko lasīt un ko nelasīt, ko skatīties un ko neskatīties, ko klausīties un ko neklausīties. Izdarīt kādus spiedienus – pilnīga aplamība.

Lasītāji lai zina, ka šo rindiņu autors savu iespēju robežās stāvēs uz vakts, lai pašreizējos sakarsējumos kāda roka nepaceltos tā saucamo pašvaldību izdevumu norakšanai. Tas būtu tik netaisnīgi! Zaudētājos būtu jāieraksta arī pašam sevi. Ja paliktu neizskatījis “Ropažu Vēstis”, tak nezinātu, kādas ciemu dienas tiek rīkotas Kākciemā, kādus rokdarbus dabū gatavus kākciemieši, nezinātu, ka Marijas Cinītes izaudzētā kāpostgalva sver veselus 11 kilogramus, bet Gunāram Urbanovičam padevušies varen smagi sīpoli. Liegt informāciju kaut vai par to, kas notiek vienā Kākciemā – zinātgribošam kādreizējam lauku korespondentam būtu pasmags trieciens. Bet viņš jau domā ne tikai par sevi. Un tāpēc liek arī ielāgot, ka Eiropa un Kākciems – mums vienādi svarīgi.