Menu
 

Ieva Struka. Vējš pūš Andalūzijas smiltis Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Kad es pirmo reizi nonācu Spānijā, biju pārsteigta par to, cik Spānija ir brūna zeme un cik brūnajam daudz toņu; pirms tam likās, ka tāda silto toņu niansētība redzama tikai Latvijā agrā pavasarī. Iemesli tam, protams, ir atšķirīgi. Spānijā zemi brūnu izdedzina saule. Melna, balta un sarkana Spānija ir tikai tur, kur roku pielicis cilvēks – ne tikai apģērbā vai arhitektūrā, bet arī mākslā.

Iespējams, arī pats cilvēks tur ir melns, balts un sarkans – savā tīro emociju un rakstura izpausmju gammā. Kontrasts starp Spānijas zemi un Spānijas cilvēkiem ir ass, tam nereti ir sekundas intervāls, runājot mūzikas terminos. Šī “strīķēšanās” rada milzīgu spriedzi, un mākslā bez tās nevar. Tā man liekas; citiem par mākslu un par Spāniju var būt cits redzējums.

Tomēr tieši Latvijas Nacionālajā teātrī 5. marta vakarā gaidāmā pirmizrāde “Tukšais zieds”, kuras pamatā ir izcilā spāņu rakstnieka, dzejnieka, komponista un gleznotāja Federiko Garsijas Lorkas luga “Jerma” un kas būs pirmais šī darba iestudējums visā Latvijas teātra vēsturē, man šķiet tā vērta, lai aicinātu to noskatīties. Jo īpaši sievietes. Tāds sieviešu dienas sveiciens neviļus sanācis.

Neapšaubot neviena vīrieša vēlmi sagaidīt un pacelt rokās bērnu, kurš būs viņa dzimtas pēctecis, darbu turpinātājs un labāko īpašību mantinieks (ak, šie vecāku sapņi!), tomēr sieviete, kura gaida un sagaida vai gaida un nevar sagaidīt savu bērnu, ir vismaz par mata tiesu biežāka parādība, tāpēc piesaucu skatītājas sievietes.

Jerma ir sievietes vārds un galvenās varones vārds šai lugā, tomēr šim vārdam ir vairākas nozīmes, un viena no tām ir tukšziede – puķe, kurai nav aizmetušies augļi, tāpēc Lorkas lugas nosaukums Nacionālā teātra versijā tapa mainīts. Jerma ir šķietami laimīgi precējusies, un bērnam pašsaprotami būtu jāatnāk, bet, jo kvēlāk Jerma pēc viņa ilgojas, jo nereālāk tas šķiet, līdz šīs ilgas saēd pašu Jermu, traucē dzīvot un paralizē viņas spēju vienkārši mīlēt un ļauties dzīves plūsmai.

Protams, kā jau izcilā dramaturģijā, visas šīs emocijas ir sakāpinātas un brīžam pārvēršas poētiskā tekstā. “Kā salauzta, vārga dvesma, / Tevi gaidot, bērniņ, es esmu. / Kā dur un sāp man šis klēpis – / Tas būs tavs pirmais pēlis! / Kad nāksi, bērniņ, saki no tiesas! / Kad smaržos pēc jasmīniem miesa.”

Izrādes režisore Ināra Slucka lugā redzīgi samanījusi līdzību ar šodienu – no vienas puses, mēs esam patiesi lojāli pret bezbērnu ģimenēm, jo apstākļi, kādēļ tā ir, ir tik dažādi, pasaule pārapdzīvota un interese par to, kas notiek kaimiņu pagalmā, minimāla; no otras puses, gaisā plīvo satraucoša informācija par izmirstošo Eiropu, un simtiem ģimeņu meklē visas iespējas, kā ar zinātnes un medicīnas palīdzību pie bērna tomēr tikt. Kas zina, kāpēc šķietami veselīgiem un gana pārtikušiem cilvēkiem nedzimst bērni, kaut arī viņi to vēlas... Lorkam, cita starpā, ir sava versija par to, bet tā lai izskan kā atbilde tiem, kuri uz izrādi atnāks.

Otra režisorei būtiska tēma ir alkas pēc mīlestības un gods ģimenē, kas kļuvis par otršķirīgu jēdzienu laulāto attiecībās. Solis pa labi vai pa kreisi, īpaši cēlu nolūku vadīts, nav negods. Un kurš vispār zina, kas ir gods...

Jermas lomā – viena savas paaudzes spožākajām aktrisēm – Maija Doveika, kura tad arī ir šīs izrādes absolūtais centrs. Mūziku izrādei komponējis Edgars Mākens. Simboliski šī izrāde ir turpinājums Garsijas Lorkas “Asins kāzām”, kas lielu skatītāju mīlestību bauda jau ceturto sezonu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.