Menu
 

Ivars Brīvers: Saeima pilda grēkāža funkciju sabiedrībā Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto - LETA Foto - LETA

Ivars Brīvers ir latviešu ekonomists, ekonomikas zinātņu doktors, Banku augstskolas un Ventspils Augstskolas profesors. Darbojies politikā, ir bijis 12. Saeimas deputāts Latvijas Reģionu apvienības frakcijā, pārstāvot tajā ietilpstošo Kristīgo demokrātu savienību. “Kodola” sarunā ar kristieti un ekonomikas zinātņu doktoru par jauno ekonomisko modeli, par dominējošo cilvēku domāšanas modeli un citām būtiskām mūsdienu sabiedrības parādībām.

– Jūs būtiski esat mainījis savu dzīvi – ekonomikas profesors, bijušais Saeimas deputāts, tagad atkal esat students. Kāpēc?

– Ir teorija par septiņu gadu cikliem cilvēka dzīvē, kur katrā nākamajā ciklā notiek būtiskas pārmaiņas. Tagad, devītā sava dzīves cikla beigās, esmu secinājis, ka manai dzīvei tas atbilst diezgan lielā mērā. Šis cikls man sākās ar akcenta maiņu no akadēmiskās uz politisko darbību. Tas, kopā ar iepriekšējo dzīves pieredzi, diezgan būtiski mainīja manu skatījumu uz cilvēka dzīvē, pasaulē un arī Latvijā notiekošo.

Neesmu vienīgais, kurš ir nācis pie atziņas, ka pasaulīgās lietas tikai līdz zināmai robežai var izskaidrot ar racionālo prātu – vai tā būtu fizika, ekonomika, filozofija vai jebkura cita cilvēka darbības joma. Pasaule ir bezgalīga, tāpēc, lai cik lielas būtu cilvēku zināšanas, tās vienmēr ļaus izzināt tikai bezgalīgi mazu pasaules daļu. Ar šīm bezgalīgi mazajām zināšanām spriest par bezgalīgi lielo pasauli ir nepamatota augstprātība. Tāpēc nolēmu pievērsties tai vienīgajai cilvēka darbības jomai, kura iziet ārpus racionālā prāta noteiktajām robežām, proti, teoloģijai, un tagad esmu Lutera akadēmijas Teoloģijas studiju programmas otrā kursa students.

Ir būtiski saprast to, ka kristietis ir brīvs – arī tajā ziņā, ka viņam nav jābaidās teikt to, ko viņš domā, jo kristieša garam brīvību nevar atņemt neviens cits – tikai viņš pats. Tāpēc arī šajā sarunā teikšu to, ko patiesi domāju, nebaidoties no tā, ka tas kādam varētu nepatikt.

– Kādi ir jūsu secinājumi par darbu Saeimā?

– Viens no secinājumiem ir tāds, ka šos secinājumus īsti saprast varēs tikai tas cilvēks, kurš pats ir bijis Saeimā. Mēģināšu iespējami īsi un, cik iespējams, saprotami tos izklāstīt.

Pirmais secinājums. Būtiskus lēmumus pieņem nevis deputāti, bet gan pastāvošā sistēma – dažādu līmeņu ierēdņu kopums jeb birokrātija sinerģijā ar plašsaziņas līdzekļiem, kas veido sabiedrības viedokli, un globālajiem spēkiem. Tas nav jāsaprot tā, ka uz deputātiem tiktu izdarīts kāds spiediens. Gluži vienkārši deputātiem ir vai nu jāiekļaujas šajā sistēmā, vai jārēķinās, ka viņi no tās tiks izstumti, prasmīgi veidojot sabiedrības viedokli tā, ka sabiedrība pati lielā vienprātībā noliegs šos cilvēkus. Konkrētus uzvārdus šeit nesaukšu, bet katrs var atrast piemērus no senākas vai pavisam nesenas vēstures gan Latvijā, gan citur pasaulē.

Tas nemaz nav slikti, jo jau 19. gadsimtā vācu filozofs Makss Vēbers rakstīja, ka visefektīvākā pārvaldes forma ir nevis demokrātija, bet gan birokrātija – lēmumus pieņem profesionāļi, nevis ievēlēti tautas pārstāvji – neprofesionāļi. 20. gadsimtā šo domu pamatoja austriešu ekonomists (patiesā izpratnē ekonomists nevar nebūt filozofs) Ludvigs fon Mizess. Tas nodrošina sistēmas efektīvu darbību, kāda praktiski nav iespējama pie demokrātijas. (Latvijas 1934. gada piemērs – viens no daudzajiem.) Taču jebkura sistēma dzimst, aug, attīstās, noveco un mirst, tās vietā nākot jaunai sistēmai.

Pašlaik pasaulē vērojamie notikumi aizvien skaidrāk liecina, ka pašreizējā sistēma ir sasniegusi to vecumu, kad ir jāgaida “pēdējā stundiņa” (ar to es nedomāju banālo pretnostatījumu “kapitālisms” – “sociālisms” vai ko tamlīdzīgu.) Tāpat kā cilvēks nevēlas mirt, tā arī sistēma visiem spēkiem ķepurojas, cenšoties novērst bojāejas draudus, tai skaitā cīnoties pret tai netīkamiem viedokļiem un to paudējiem. Saldi meli ir tīkamāki par rūgtu patiesību. Taču agri vai vēlu patiesība gūst virsroku.

Otrais secinājums. “Un Ārons lai liek abas savas rokas uz dzīvā āža galvas, un viņam jādara zināmas visas Israēla bērnu vainas, viņu pārkāpumi un viņu grēki, un tie viņam jāliek uz āža galvas un tas jāaizdzen tuksnesī ar kāda labprātīga cilvēka roku.” (3Moz 16:21) Saeima lielā mērā pilda grēkāža funkciju sabiedrībā. Cilvēka daba ir tāda, ka viņam nepatīk atzīt savu vainu, savus grēkus. Problēmās un likstās viņam vajadzīgs kāds, kuram uzkraut savus grēkus un neveiksmes. Šo grēkāža lomu pilda Saeimas deputāti. Plašsaziņas līdzekļi to lielā mērā veicina un uzkurina, jo tas tik tiešām sargā sabiedrības mieru un veido daļu no “demokrātijas” sistēmas.

– Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu priekšnojautās. Dzirdam runas, arī no Valsts prezidenta Egila Levita, par tā dēvēto jauno ekonomisko modeli. Ko tas paredz, kā to skaidrot?

– Apzīmējums “jaunais ekonomiskais modelis”, ko lietoja Egils Levits, protams, prasa paskaidrojumus, jo zem tā var likt jebko, un ikviens savu modeli dēvēs par “jauno”. Būtībā nav jau nekā jauna šajā pasaulē, un “jaunais” nozīmē atgriešanos pie kaut kā jau bijuša, tikai citā vidē un citā kvalitātē. Manā izpratnē, jaunais modelis nozīmē atteikšanos no diviem principiem, kuri cilvēku domāšanā ir radušies tikai pēdējo divu gadsimtu laikā, bet kuri tajā ir dziļi iesēdušies. Pirmais: jau 1904. gadā amerikāņu ekonomists Torstens Veblens rakstīja par jauno, 20. gadsimta domāšanas veidu “making not goods, but money” – cilvēku darbības mērķis ir nevis radīt labumus, bet gan naudu. Šis domāšanas veids ir dominējošs arī mūsdienu pasaulē, arī Latvijas politiķu un sabiedrības galvās.

No šī pirmā principa izriet arī otrais – ekonomikas mērķis ir izaugsme. Ja var pienākt brīdis, kad labumu – ēdiena, apģērba u.c. – jau ir par daudz, tad naudas nekad nebūs par daudz. Tāpēc valsts ekonomika tiek vērtēta pēc ekonomikas izaugsmes rādītāja, vai tas būtu IKP pieaugums vai kas cits. Citiem vārdiem sakot, jo vairāk naudas tiek iztērēts, jo labāk, un nav svarīgi, kur šī nauda tiek tērēta. Tāpēc slimības, kari, dabas katastrofas – viss, kas prasa lielāku naudas patēriņu, – sekmē ekonomikas izaugsmi un ir vērtējams pozitīvi. Agri vai vēlu šāda domāšana novedīs pie katastrofas, ko ir paredzējuši visi lielie ekonomisti – Smits, Keinss, Šumpēters u.c. To savā uzrunā Vecgada vakarā teica arī Latvijas Valsts prezidents: “Tas prasa jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem.”

– Cita tēma, kas jau labu laiku ir globālajā dienas kārtībā, saistīta ar Grētu Tūnbergu un viņas iedvesmoto jaunatnes kustību “Piektdienas nākotnei”.

– Par to, ka cilvēki pasaulē arvien vairāk sāk apzināties šāda “jaunā” domāšanas veida nepieciešamību, liecina dažādas sabiedriskās akcijas, turklāt galvenokārt jauniešu vidū. Viena no tādām ir protesta kustība “Piektdienas nākotnei”, kas tiek saistīta ar Tūnbergas vārdu. Pašreizējai sistēmai tas, protams, nepatīk, tāpēc tiek meklēti un atrasti viltīgi veidi, kā to diskreditēt sabiedrības acīs. Jāatzīst, arī man par Tūnbergu bija visai skeptisks un augstprātīgi nicinošs viedoklis, kamēr es neizlasīju viņas pašas teikto. Tad es sapratu, ka tas lielā mērā saskan ar maniem priekšstatiem par “jauno ekonomikas modeli”. Veids, kā Grēta Tūnberga tiek diskreditēta sabiedrības acīs, ir viltīgs – viss tiek pārvērsts par šovu, un viņa tiek padarīta par “zvaigzni”. Šī zviedru meitene, kā var redzēt no viņas izteikumiem, to negrib, taču viņai nepietiek nedz pieredzes, nedz viltības, lai spētu tam pretoties.

– Kas ir galvenie akcenti, saukļi šajās akcijās?

– Viens no galvenajiem saukļiem ir “Apturiet klimata pārmaiņas!”. Simtprocentīgi pareizs un simtprocentīgi tukšs sauklis. Kā apturēt šīs pārmaiņas? Lai to izdarītu, jāmeklē šo pārmaiņu cēloņi. Viens no cēloņiem, ko redzam arī akcijās lietotajos saukļos, ir arvien pieaugošais fosilo energoresursu – gāzes, naftas un ogļu – patēriņš, kas globālā mērogā šobrīd veido 85% no kopējā energoresursu izlietojuma. Šeit ir divi, viens otru neizslēdzoši ceļi: pirmais – samazināt šo resursu patēriņu; otrais – aizvietot fosilos energoresursus ar “atjaunojamiem” energoresursiem – saules, vēja, hidro un atomenerģiju.

Kādas ir otrā ceļa iespējas? Atomenerģija joprojām lielai sabiedrības daļai, it īpaši Austrumeiropā (Černobiļas katastrofas dēļ), rada lielas izbailes, un, ja tiktu pieņemts lēmums būvēt AES, piemēram, Pierīgā, esmu pārliecināts, ka sabiedrība to nepieļautu. Hidroenerģija? Lai atceramies pagājušā gadsimta 80. gadu notikumus saistībā ar Daugavpils HES. Saules un vēja enerģija gan visiem patiktu. Taču – vēja enerģija var tikt izmantota tikai kā enerģijas papildu avots, jo ko gan jūs teiktu, ja, aprimstot vējam, jūsu mājoklī izslēgtos televizors, dators, ledusskapis u.tml.? Par saules enerģiju ir rakstījis amerikāņu enerģētiķis Stīvens Lībs – līdzīgi kā vēja enerģija, arī saules enerģija ir labs enerģijas papildavots, taču tas ļoti mazā mērā spēs aizvietot fosilos enerģijas avotus. (Ar detalizētu šā jautājuma izklāstu ikviens var iepazīties grāmatas “Spēle galā” 102.–105. lpp.)

Tātad otrais ceļš ir labs un pareizs, bet tas nespēs atrisināt problēmu pilnībā; ir jāiet arī pirmais ceļš – samazināt enerģijas patēriņu. Viegli pateikt, bet ko tas nozīmē mums, cilvēkiem šajā pasaulē? Kur tad tiek patērēta enerģija? Mājsaimniecību sektors (apkure, ēdiena gatavošana u.c. lietas, no kurām nav iespējams pilnībā atteikties un kuras ir grūti samazināt) veido aptuveni 13% no kopējā patēriņa. Tāpēc māju siltināšana, zaļā domāšana u.c. ir labas un vajadzīgas lietas, bet šeit cerēt uz lielu efektu ir pārlieku optimistiski.

Rūpnieciskā darbība patērē 54% no kopējā patēriņa. Lūk, šeit “jaunais ekonomikas modelis” var dot būtisku efektu – ražot nevis vairāk, bet tik, cik vajadzīgs. Cilvēku apziņa mērķtiecīgi tiek veidota tā, lai pirktu aizvien vairāk “jaunu” lietu, “vecās” izmetot atkritumos. Taču to prasa izaugsmes paradigma. Labāk ir ražot tādas lietas, kas ilgi nekalpo. Tā es saprotu Levita minēto “nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa”. Taču viegli saprast, ka tas nav ilgtspējīgi, tāpēc no izaugsmes paradigmas, kā jau minēju, būs jāatsakās, un, domājams, ka nupat jau ir pienācis pēdējais brīdis to darīt (ja nav jau par vēlu), ko redzam arī akciju saukļos, kur viens no tiem pieprasa “sistēmas pārmaiņas, nevis klimata pārmaiņas”. Ko tas nozīmē, es jau skaidroju atbildē uz otro jautājumu.

Transportam tiek patērēti 26% no kopējā enerģijas patēriņa, un šeit ir vislielākās iespējas to samazināt. No izaugsmes paradigmas viedokļa ir labi preci vest apkārt visai pasaulei – tas vairos iztērēto naudu, turklāt, patērējot naftas produktus, sniegs lielu peļņu šī fosilā resursa īpašniekiem. Tas izskaidro sistēmas politiķu saukļus par “eksportu kā ekonomikas dzinējspēku”. Viņuprāt, ir svarīgi, lai pieaugtu eksports, pat neskatoties uz to, kas notiek ar importu. Taču arī šī paradigma ir tuvu bankrotam; pasaules notikumi, kas par to liecina, ir acīm redzami.

– ”Kapitālisms nogalina” – arī šāds sauklis redzams uz protesta akciju dalībnieku plakātiem. Tātad izskan prasība pēc jaunas ekonomiskās formācijas?

– Šis pavisam “briesmīgais” sauklis, ja tas būtu redzams kādā akcijā Rīgā vai citur Latvijā, neapšaubāmi izraisītu sašutumu un pārliecību par “Maskavas roku”, kaut gan Kremļa šodienas politika ir ne mazāk “kapitālistiska” cik Rietumu pasaulē. Netaisos nedz meklēt akcijas dalībnieku saistību ar Krieviju, nedz tos aizstāvēt vai arī nosodīt. Visur pasaulē šajā saistībā dominē domāšanas veids “balts – melns”, kur kapitālisma alternatīva ir sociālisms. 19. gadsimtā šie jēdzieni nebija ieguvuši tādu ideoloģizētu nokrāsu kā mūsdienās, tāpēc, piemēram, franču ekonomista (filozofa) Leona Valrāsa grāmatā “Tīrās politiskās ekonomikas elementi”, kas izdota 1874. gadā, ir sniegts lielisks un neideoloģizēts kapitālisma un sociālisma jēdzienu skaidrojums.

Īsi atstāstot Valrāsa domu, kapitālisms ir efektīvāks, sociālisms – taisnīgāks. Galvenā atšķirība starp abiem ir kapitāla piederība: kapitālismā – privātīpašums, sociālismā – kopīpašums. 20. gadsimta pirmajā pusē vairāki ekonomisti uzsvēra, ka ir jānošķir mantiskais kapitāls (ražošanas līdzekļi) no finanšu kapitāla (nauda, kura “taisa” naudu). Privātīpašums uz mantisko kapitālu ir efektīvs un taisnīgs. Privātīpašums uz finanšu kapitālu ilgtermiņā ved pie netaisnības, neefektivitātes un sabrukuma. Tāpēc ir jānodala “kapitālisms” no “finanšu kapitālisma”, kurš “nogalina”. Jaunā ekonomiskā formācija būtu tas pats vecais – “īstais” – kapitālisms. Es esmu par šādu kapitālismu. Šī doma pasaules ekonomistu zinātnieku aprindās ir aktualizējusies pēdējā desmitgadē pēc franču ekonomista Tomasa Piketī darba “Kapitāls XXI gadsimtā” publicēšanas, un nemeklējiet tur marksistiskas saknes.

– Esam pieraduši domāt, ka viss jaunais ir arī cilvēku labklājību vairojošais. Ko jūs sauktu par cilvēku labklājību, un kas to veido?

– Tiek apgalvots, ka tagad Latvijā valda tāda labklājība, kāda nav bijusi nekad agrāk. Varu piekrist tam, ka attiecībā uz vairākuma Latvijas iedzīvotāju “miesas labklājību” tas tā ir. Taču Latvijā nav maz arī tādu cilvēku, kuri dzīvo lielā trūkumā. Viņiem var būt sāpīgi klausīties runas par “vidējās labklājības” izaugsmi Latvijā. Tomēr cilvēks nav tikai miesa, bet arī gars. Cilvēka gara labklājība ir ne mazāk būtiska. Kā ar to ir šodienas Latvijā? Uz to lai katrs pats meklē atbildi. Es to daru, studējot kristietību un teoloģiju. “Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā.” (Jes 65:19)

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.