Menu
 

Dzintris Kolāts: Sieviešdienas grūtumi Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts, publicists
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Katru gadu ap šo laiku so­ciāli aktīvākie uzsāk strī­diņus – ir vai nav 8. mar­tā svinama Sieviešu diena? Piesauc gan komunisma atrau­gu, gan sieviešu pazemošanu atkarībā no paša strīdnieka saprašanas vai nesaprašanas. Visdrīzāk – pēdējās.

Komunis­ti, ja ar to domā bijušo PSRS, šo dienu nav nedz izgudroju­ši, nedz iedibinājuši, bet – kā jau daudz ko – pārņēmuši un vēlāk piegrozījuši savai ideo­loģijai. Raugi, kaut kāda sie­viešu demonstrācija taisni 8. martā esot notikusi Ņujor­kā, kur dāmas protestējušas pret resnajiem kapitālistiem un grūtajiem dzīves un darba apstākļiem. Policija situsi un šāvusi. Nebūtu vietā ironizēt, taču nav nekādu reālu liecību, ka tā tiešām bijis. Gluži tāpat kā sieviešu streiks Pēterburgā 1917. gada 8. martā, no kura vēlāk izcēlusies visa revolūci­ja un gandrīz iestājies komu­nisms.

Nav noliedzams, ka spēcīgas sociāldemokrātiskās kustības pagājušā gadsimta sākumā gan ASV, gan Rietumeiropā iedzī­vināja Sieviešu dienas tradī­cijas, ko tālāk jau pārņēma un locīja, kā katrs prata. Savdabī­gi, ka šodien ne ASV, ne Vācijā vai citās vecās Rietumeiropas valstīs šo dienu nesvin pat neformāli. Vienīgi itālieši un portugāļi to atstājuši atzīmē­jamo dienu sarakstā. Internetā viegli atrast karti, kas rāda, ka oficiāla brīvdiena 8. martā ir, piemēram, Krievijā un gluži tāpat arī Ukrainā un Gruzijā, kas politiski šobrīd ir absolūtā opozīcijā. Savukārt visā Aus­trumeiropā tie ir tādi kā neofi­ciāli svinami svētki.

Interesanti, ka, piemēram, Ķīna un dažas mazākas valstis izvēlējušās savā ziņā loģisku soli – 8. martā brīvdiena ir ti­kai sievietēm. Vēl pie savādī­bām var pieskaitīt arī Sieviešu dienas oficiālu atzīmēšanu... Afganistānā, kas pēc dažādiem indeksiem un mērījumiem sie­viešu tiesību sarakstos stabili ieņem pēdējās vietas pasaulē.

Te nu jāatgriežas «šeit un ta­gad». Tikpat absurdi kā Sievie­šu tiesību aizstāvēšanas diena Afganistānā, šeit un tagad skan dažādu rangu liberālu feminis­tu auri, ka Sieviešu diena, lūk, ir liekulība, jo vēl nav panākta pilnīga un visaptveroša vienlī­dzība. Demokrātija pieļauj da­žādus viedokļus, starp kuriem var būt arī šāds. Bet jautājums ir nozīmīgāks un būtiskāks: ko viņas/viņi paši ir praktiski darījuši ģimenes vardarbības un citu preteklību izskauša­nā? Vai kāds ir braucis uz pro­vinci palīdzēt darbā ar sociāli degradētām personām? Vai ir meklēti un atrasti “vardarbī­gi inteliģenti” – darbā smalka valoda un balts krekls, mājās viskijs un ar bomi otrajai pu­sītei pa zobiem, bet otrā rītā lūgšanās un kāds bišķis sāpju naudas zilumu piešpaktelēša­nai...

Ak, protams, tā ir valsts darīšana! Vieglāk ir apgūt vi­sādu fondu naudu, organizēt sev un domubiedriem dažādas konferences un lasītavas, kur bez gala un jēgas runāt par citādību apspiešanu. Nekādas atbildības un riska un vēl kāds mazumiņš naudas. Un gandrīz nekādas ietekmes uz reālās dzīves sārņiem, ja kas...

Visu nevar bāzt vienā maisā. Gan jau ir kādi ideālisti, kuri iet un dara reālas lietas. Cie­nījami. Taču tas ir mazākums. Un būtu jau traki, ja visas re­zolūcijas, koncepcijas, para­digmas un citi brīnumi reāli iemiesotos dzīvē un “mazattīs­tītā tauta” sāktu to visu ievērot un respektēt. Ko nu? Naudas devēji var izlemt, ka vairs nav jāfinansē.

Tā nu nabaga Sieviešu diena visam šim kokteilim pa vidu. Tieši šeit būtu īstais laiks rīkot dažādu (uzsveru – dažādu!) viedokļu un uzskatu aizstāvju diskusiju par seno jautājumu – kā tad tās sieviešu un arī vīrie­šu tiesību būšanas izskatās pie mums Latvijā? Kur nu! Liberā­ļu valodā – citādi domājošiem “cilvēknīdējiem” vislabāk tri­bīni nedot vispār.

Bet atgriežoties pie Sieviešu dienas – sveicieni gaviļnie­cēm un sveicējiem un respekts tiem, kam šie svētki maz inte­resē!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.