Mārcis Bendiks: Refleksija par atbalstu un atbalsīm Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks, publicists
Foto - arhīvs
Kopš it kā nopietni cilvēki it kā nopietnās balsīs pasākuši vēstīt, cik ļoti Rīgai vajadzīgs jauns saimnieks, it īpaši tāds, kuram nav nekādas politiskas pieredzes, toties ir sasniegums – maksā nodokļus, re, kāds malacis! – es vairs Latvijas Radio no rītiem neklausos. Jāpietaupa veselība, un piedevām tas uz mani vairs tiešā veidā neattiecas. Aumež nepatīkamā izšķiršanās, par tieši kuriem manas uzticības necienīgiem personāžiem tomēr jānobalso, beidzot ir garām, Rīgas domes vēlēšanās man vairs nebūs jāpiedalās. Esmu prom gan ģeogrāfiski, gan administratīvi, gan juridiski un saimnieciski, prom, prom, prom!
Tādēļ neredzēti košā tvitervircas burbuļošana sociālo mediju pseidovētra, ko bija sacēlusi kāda cita priekšvēlēšanu reklāma, mani pārsteidza nesagatavotu. Kas tāds noticis? – brīnījos. Pēkšņi uzzināju, ka tas Ojārs Rubenis jau vienmēr bijis nelietīgs tips, ka visa tā labvakariešu štelle tāds čekistu inspirēts balagāns vien ir, ka Burovs Nacionālā teātra piebūvi tikai megazagšanas veicināšanai bīdījis un ko tik visu ne. Ar atreferējumiem dzeltenos portālos un pat itin kā solīdās mediju platformās.
Atšķirībā no Rīgas domes vēlēšanām kopumā šī konkrētā publicitātes ambrāža mani tomēr kaut kā aizķēra. Un ne jau tādēļ, ka pašapzinīgi redaktorīši liek tādus virsrakstus kā “Sabiedrība šokā!” u.tml., kur ar sabiedrības nosaukumu faktiski domāta anonīmu slaistu un lūzeru ehotelpa, – pie tā jau tā kā būtu pierasts. Caurskatīju vēlreiz, kurš ko un ar kādu patosu šai tēmā ir izpaudies, un turpināju brīnīties pats par sevi, kāpēc šī šļura man pēkšņi šķiet personīgi aizskaroša. Esmu centies ieturēt emocionālu distanci no visa Padlatvijas istablišmenta, pie kuras piederēja gan Tautas frontes spice, gan viss Labvakara projekts kā tāds. Nevaru arī iedomāties, kam tādam būtu jānotiek, lai es patētiski aģitētu par mēra kandidātu tādēļ vien, ka šamais darījis savu darbu. Vēl mazāk varu iztēloties sevi balsojam par sarakstu, kura līderi prezidējuši pār bezkaunīgāko un trulāko galvaspilsētas kases izzagšanu, kāda vien modernajā vēsturē pieredzēta.
Kas vainas? Ne Rubenim, ne Burovam, ne tviterim un tā iesmakušajam anonīmajam planktonam. Kas vainas man pašam? Kāpēc esmu sašutis par situāciju, kas saistīta ar vēlēšanām, kurās man nav jāpiedalās, ar personām, kuras nav ne radi, ne draugi, kuru rīcību neatbalstu ne sadzīviski, ne politiski?
Un izrādās, ka esmu sašutis par situāciju, kurā mūsu sabiedrība ir iestūrējusi un ārā netaisās. Par to, ka par pašsaprotamu kļuvis tas, ka bez mazākās šaubu ēnas cilvēks un tā viedoklis ir nīstams un nīdējams tādēļ vien, ka tas nerīkojas saskaņā ar uzpūtīgo “gaismas spēku” priekšrakstītu kārtulu. Piedevām šo augstākās patiesības priesteru lomu uzurpējusi tā pati publika, kas savēlējusi gan pašvaldības, gan nacionālā līmenī pseidopolitiķu buķeti, kuras krietnu daļu nenosauksi citādi kā par ākstiem, blēžiem un uz sabiedrības atkritumu robežas balansējošiem tipiem.
Es nezinu, ko par nākotni domāja labvakarieši asotoņdesmit astotā gada rudenī, kad svētdienas vakaros viņu raidījuma laikā Rīgas ielas bija kā izmirušas (jo pilnīgi visi sēdēja mājās pie televizora), es nezinu, ko bija iecerējuši šī projekta kulisēs mītošie. Es zinu, ka deviņdesmit pirmā gada 13. janvāra naktī mēs ar draugiem bijām Doma laukumā, lai arī tagad vairs skaidri neatceros, ko tieši domājām un cerējām. Bet diezgan droši, ka ne šīs realitātes dēļ, kura man drīzāk asociējas ar kultūras revolūcijas hunveibinu, nevis “Baltijas ceļa” gaisotni.
Es esmu sašutis, es esmu vīlies. Bet gan jau pāries…