Māris Zanders. Laiks skarbam darījumam ^{Apriņķis.lv}

Šā teksta ietvaros nav vērts lauzt šķēpus par to, cik liela daļa no ļaudīm, kuri cenšas no­nākt vispirms Grieķijā, lai dotos tālāk, ir bēgļi no Sīrijas, un cik daudzi ir no citiem reģioniem (Afganistāna utt.). Skaidrs ir tas, ka Turcijas valdība šos cil­vēkus izmanto politiskās mani­pulācijās, lai panāktu Eiropas Savienības atbalstu ķezā, kurā pati saviem spēkiem braši iekū­lusies, proti, Sīrijas konfliktā. Nav runa par to, ka Sīrijā val­došais režīms nebūtu pelnījis asu nosodījumu un, iespējams, pat Rietumu tiešāku iejaukša­nos. Runa ir par to, ka ar lielu­ma māniju sirgstošais Erdogans kādā brīdī sajutās “pirmais puisis ciemā”, uzsāka Sīrijā savu spēli un nu nezina, kā no tās ar godu iziet.

Cilvēks, kurš vienā mierā pieņēma lēmumu ignorēt it kā partneru lūgumus nepirkt Krievijas bruņojumu, jo tā, maigi sakot, ir dīvaina rīcība no NATO dalībvalsts puses, nu ir “atcerējies”, ka Turcija taču ir NATO dalībvalsts un sagaida atbilstošu atbalstu. Pretējā ga­dījumā draudot – un daļēji sa­vus draudus arī īstenojot – ļaut līdz šim Turcijā mītošajiem tre­šo valstu imigrantu tūkstošiem brīvi doties pārbaudīt Eiropas robežu stingrību.

Nosacīti labā ziņa ir tā, ka Ei­ropas politiskā vadība ir guvusi sūru pieredzi no iepriekšējās t.s. bēgļu krīzes pirms dažiem ga­diem, attiecīgi ir pamats cerēt, ka vismaz nav apjukuma un ha­otiskas rīcības riska. Tomēr tas situāciju uz Eiropas Savienības ārējās robežas neatrisina, tādēļ nepieciešamība pēc kaut kādas jaunas vienošanās ar Erdoganu būs. Proti, var jau solīt – turklāt no tīras sirds – dažādu atbalstu Grieķijai, tomēr grieķi objektīvi robežu “noturēt” nevarēs.

Eiropas politiskās aprindas ir nepatīkamas izvēles priekšā, jo Erdogana režīms ilgstoši un rūpīgi pārkāpj cilvēktiesības Turcijā plus Erdogana gatavība vajadzības brīdī draudzēties ar Kremli vedina domāt, ka šis pilsonis ir modeļa “sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicī­gi” piekritējs un Rietumi uz viņu paļauties vienalga nevar. Grūti ar šādu personāžu sēdēt pie sarunu galda, tomēr labu alternatīvu nav un Eiropai šo krupi nāksies norīt.

Ar krupi es domāju nevis Erdoganu, bet viņa vēlmi piedalīties Kremļa ģeopolitiskajos energoresursu eksporta projektos (gāzes cau­ruļvadi) un nepieciešamību maksāt ievērojamu summu Turcijā iesprūdušo cilvēku nor­māliem dzīves apstākļiem, lai gan, atkārtošu, Eiropa nav līdz­atbildīga Sīrijas vai Afganistā­nas iekšējās problēmās. Eiro­piešu ierastā pelnu kaisīšana uz galvas konkrētajā situācijā ir nevietā, jo nav runa par bijuša­jām kolonijām, kuru priekšā zi­nāma morāla atbildība tiešām pastāvēja. Ja Erdogans arī vēlas iespēju atsaukties uz Eiropu viņa paša radītajā konfliktā ar Irānu un Krieviju, lai tā būtu.

Es personīgi nepiederu nedz “velkomistu”, nedz imigrācijas pārbiedēto eiropiešu nometnei, tomēr vismaz šogad Eiropa ne­kādus patvēruma meklētājus uzņemt nevar, jo tai jātiek galā ar koronavīrusa pandēmiju.