Pāvils Brūvers: Katram mākonim ir zelta maliņa Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - arhīvs
Koronavīruss un tā izraisītās sekas nāk mums pāri kā tāds liels melns mākonis – jau šobrīd tas vairāk vai mazāk mainījis mūsu ikdienas dzīvi. Nekas vairs nav tā, kā agrāk: kāds no mums atrodas piespiedu pašizolācijā, kādam citam iet garām ilgotā sapņa piepildīšana par Izraēlas apmeklējumu Lieldienu laikā, cits iestrēdzis ārzemju ceļojumā, kāds cieš no bailēm inficēties ar šo biedējošo vīrusu, bet cits jau ir ar to nonācis kontaktā un šobrīd varbūt cīnās par savu dzīvību.
Tāds un vēl nejaukāks ir šis melnais mākonis, kas aizsedzis sauli. Tomēr, kā teikts senajā tautas parunā, katram mākonim ir zelta maliņa. Tāda ir arī šim mākonim.
Viena no pasaules ietekmīgākajām futuroloģēm holandiete Lidevija Edelkorta saka, ka koronavīrusa izraisītā krīze būtiski pārveidos mūsu pasauli, tā radīs iespēju daudzas nesakārtotas lietas sakārtot. Šī krīze piedāvā baltu lapu jaunam sākumam, uzskata Edelkorta. Viņa paredz dramatisku ekonomikas kritumu, kādu pasaule vēl nav piedzīvojusi, un tā dziļi un radikāli ietekmēs gan mūsu kultūru, gan ekonomiku.
Tomēr tam būs pozitīvs blakusefekts – sabiedrībā sāksies šobrīd valdošo vērtību pārvērtēšana. Cilvēki kļūs pieticīgāki, tiks apgūtas spējas dzīvot vienkāršāk – ar mazāku daudzumu mantu, mazākiem izdevumiem, ļaudis atteiksies no vienreiz lietojamām mantām. No jauna tiks apgūtas senaizmirstas prasmes – piemēram, salāpīt zeķi. Turklāt ekonomiskās lejupslīdes pozitīvais ieguvums būs piesārņotās dabas atkopšanās. Jau šobrīd to var vērot lielajās Ķīnas pilsētās, kur gaisa piesārņojums ievērojami samazinājies.
Arī pie mums viens otrs aiz lielā melnā mākoņa sāk pamanīt mazo zelta maliņu. Daudziem piespiedu dīkstāve liek vairāk laika pavadīt mājās, kopā ar ģimeni, vairāk pievērsties saviem bērniem. Vienam otram šis laiks paver iespēju izlasīt daudz labu grāmatu, kurām līdz šim neatlika laika, citus stimulē padomāt par sevi, par savu dzīvi, par prioritātēm, par dzīves jēgu. Svētdienu pastaigas pa lielveikaliem un dzīšanos pēc lielākajām atlaidēm nomainīs pastaigas dabā.
Šī krīze var mūs padarīt iecietīgākus, mīļākus citam pret citu. Pieredze rāda, ka tādi mēs kļūstam laikos, kad visiem ir kādas kopīgas grūtības, kas jāpārvar. Ārējs spiediens veicina mūsu solidaritāti, kamēr tā trūkums mūs padara par egoistiski noskaņotiem individuālistiem. To spilgti parādīja Atmodas un barikāžu laiks, kad bijām tik vienoti, kā nekad, bet solidaritāte izplēnēja, kad mums bija jāsāk cīnīties katram ar savu problēmu.
Noslēgumā vēl kāds personīgs skats: gribot negribot šajā laikā mums nākas saskarties ar domu, ka varam inficēties ar šo vīrusu, varam saslimt un arī nomirt. Esmu lielākajā riska grupā, man ir jau pāri 70. Sekoju varasiestāžu izsludinātajiem drošības noteikumiem. Tie lielā mērā sakrīt arī ar Mārtiņa Lutera atziņu, kas izteikta jau 1527. gadā: “Kad ienaidnieks mums atsūta indi un nāvīgu slimību, tad es lūgšu Dievu, lai Viņš mums ir žēlīgs. Pēc tam es izkvēpināšu telpas, lai tīrītu gaisu, es došu un pats lietošu zāles, es vairīšos no vietām un cilvēkiem, kam neesmu vajadzīgs, lai nevērīgi nekaitētu pats sev un lai caur mani nesaindētos un neapliptu daudzi citi, tā ka mana nolaidība būtu viņiem par nāves cēloni.”
Man Dievs ir piešķīris bagātīgu mūžu, Viņš mani ir vadījis un sargājis gan labos, gan sliktos laikos tā, ka esmu mācījies ticēt un paļauties uz Viņu, uz Viņa apsolījumiem. Bībelē ir apliecināts, ka bez Dieva ziņas ne mats no mūsu galvas nekrīt. Ja būs pienācis mans laiks krist, tad došos ar mieru uz Mūža mājām, bet es ar prieku pieņemtu arī iespēju šo krīzi pārdzīvot un piedzīvot, ka pēc melnā mākoņa izklīšanas mūsu sirdīs un prātos paliks tā zelta maliņa, ka būsim patiesi pārvērsti, kļuvuši labāki, vienotāki, sirdsgudrāki, pieticīgāki, pacietīgāki, iecietīgāki, patriotiskāki un mīļāki cits pret citu. Lai Dievs dod!