Komentārs. Koronavīrusa ēnā ^{Apriņķis.lv}

Situācija

Vēl pavisam nesen mums šķita, ka notikumi, kas saistīti ar koronavīrusu, risinās tālu prom no mums un mūs neskars. Bet pēdējās nedēļas laikā Eiropa ir pasludināta par koronavīrusa epicentru, Latvijā ir izsludināta ārkārtas situācija, aizslēgta robeža un aizliegti visi publiskie pasākumi, arī dievkalpojumi baznīcā. Mūsu ģimene to ir piedzīvojusi arī uz savas ādas. 1. martā mana ģimene atbrauca uz manu maģistrantūras izlaidumu Zviedrijā. Tajā brīdī tur bija tikai 14 saslimšanas gadījumu uz 10 miljoniem iedzīvotāju. 12. martā atgriežoties Latvijā, Zviedrijā jau bija gandrīz tūkstoš saslimušo.

Kas mums būtu jādara?

Pēdējās dienās nepārtraukti tiekam informēti par nepieciešamību mazgāt rokas, ieturēt divu metru distanci no citiem cilvēkiem, atcelt visus organizētos pasākumus utt., lai mazinātu “Covid-19” izplatību. Tas viss, protams, ir ļoti labi un vajadzīgi, bet baidos, ka ar to vien pandēmijas apturēšanai būs par maz.

Koronavīruss un nāves tuvums liek daudziem izvērtēt savu dzīvi – vai Dievs grib kaut ko nopietnu pateikt visai liberālajai Eiropai? Mums vajadzētu atzīt, ka Eiropā grēks tiek legalizēts, reklamēts un popularizēts, un tas nekādi nevar Dievam patikt. Mākslīgie aborti, dzimumu sajaukšana un laulības pārkāpšana tik daudzos veidos, ka pat kauns par to runāt. Arī Latvijā ir pietiekami daudz ietiepīgo, kas neprecas un grib, lai legalizē viņu bezatbildību. Arī homoseksuālismu mums arvien vairāk grib uzspiest kā normu, pat “izglītojot” mazus bērnus.

Varbūt Dievs caur šo ārkārtas situāciju grib ļoti nopietni mūs brīdināt, lai nemeklējam vaininieku ārpus sevis, bet gan izmeklējam katrs savu sirdi? Vai neesam noticējuši, ka var dzīvot kopā “tāpat”, bez laulības? Vai esam savus bērnus gatavojuši nopietnai laulības dzīvei? Vai esam iedomājušies, ka par savu dzīvi mums nebūs jāatbild Dieva priekšā? Nožēlosim grēkus un sauksim uz Dievu! Mums tik ļoti vajag Dieva žēlastību un palīdzību.

No egoisma uz atbildīgu rīcību

Latvijā daudzviet izcēlusies panika, cilvēki izpērk veikalus. Rodas sajūta, ka bīstamākais nav šis vīruss, bet gan mūsu alkatība un vienaldzība pret citiem, ko citā vārdā sauc par egoismu. Tā nav tikai pandēmijas laika problēma, bet bijusi jau ilgi pirms tam! Vai nav tā, ka par daudz centrā esam bijuši mēs paši – mani hobiji, ballītes, ceļojumi, izklaides –, ka par apkārtējiem bieži aizmirsām? Līdz šim ir bijis tik liels piedāvājums, ko darīt pēc darba, ka mums vairs neatlika laika Dievam un līdzcilvēkiem. 

Bet tagad notiekošais mūs arvien vairāk spiedīs sevi un savas intereses nolikt malā un parūpēties par saviem tuvākajiem. Tikai visiem kopā rīkojoties atbildīgi, mēs varēsim iziet cauri pandēmijai ar mazākiem zaudējumiem. Koronavīruss Itālijā izrādījies vislipīgākais tieši cilvēkiem virs 50 gadiem – 80% gadījumi. Bērni līdz 18 gadiem slimo tikai 1,2%. Jaunieši, padomāsim par vecāka gada gājuma kaimiņiem, kolēģiem, parūpēsimies par viņiem, aizsargāsim viņus!

Lai Dieva miers vada mūsu rīcību! “Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:7) 

Lūgšana

Kad vēl iepriekš Latvijā bija ārkārtas situācija? Pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva neatkarību. Toreiz simtiem un tūkstošiem cilvēku pulcējās kopā baznīcā, lai lūgtu par brīvību un neatkarību, un Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas un deva brīvību. Arī šodien ārkārtas situāciju cilvēks var pārdzīvot ar nopietnu lūgšanu. Vienosimies kopējā lielā lūgšanā! Ne tikai vienu dienu, bet ilgstoši. Lūgsim:

Kungs Dievs, piedod mums!
Kungs Dievs, žēlo mūs!
Kungs Dievs, nenovērs no mums savu vaigu!
Un visas savas sirds lūgšanas lai ieliekam tajā lūgšanā, ko Tu mums esi mācījis: “Mūsu Tēvs debesīs...”

Un visbeidzot, lai mūs iedrošina Kristus vārdi: “To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33)