Viedoklis. Joku diena – ambulators izmeklējums ^{Apriņķis.lv}

Dažādi pētnieki joku dienas izcelsmi saista ar atšķirīgiem vēstures notikumiem, bet, lai kā arī būtu, nu jau vismaz gadsimtu šī tradīcija ir gana globāla, un arī mūsu zemē tā ir pazīstama. Pēdējos gadu desmitos runa nav vien par sabiedrības locekļu privāti izstrādātiem jokiem. Joki ir arī plašsaziņas līdzekļu – preses, televīzijas, radio u.c. – interešu lokā. Tā, lasītājus un skatītājus ir sasniegušas ziņas par kokos augošiem makaroniem un citi izjokošanas mēģinājumi. Daži veiksmīgāki, citi – ne visai.

Runā, ka jokošana un smiešanās pagarina mūžu, un nav šaubu, ka labs joks atvieglo ikdienu. Tomēr ne visi joki ir iepriecinoši, un to uz savas ādas būs izbaudījis katrs. Labam jokam ir nepieciešams ar labu humora izjūtu apveltīts autors, pats joks un arī auditorija, kas to var novērtēt. Kad šie nosacījumi ir – tad ir tik tiešām patīkami, un ir vērts to atcerēties.

Labu jokotāju ir maz, ne kuram katram jokošana padodas. Šķiet, mums, latviešiem, humora izjūta ir savdabīga, un to mainīt pat mums pašiem nav pārāk labi veicies. Priecē, ka ir tomēr tādi, kas mēģina un kuriem arī sanāk. Vēsturiski pazīstamākie ir karikatūristi Reinis Birzgalis un Jānis Dreslers, kā arī veselu latviešu humora laikmetu iezīmējušais žurnāls “Dadzis”. Arvien ir cerība, ka arī kāds no mūsdienu jokdariem ierakstīs sevi šajā mūsu slavenību rindā. Tomēr – tā mūsu grūti sasmīdināmā auditorija... Bet tas jau ir cits, īpašs, stāsts.

Par jokiem. Ir dažādi temati, par kuriem ir ierasts jokot: laikapstākļi, cilvēku savstarpējās attiecības un, protams, politika. Pēdējā sfēra gan var būt ar pievienoto efektu, it īpaši valstīs, kur kaut kā pietrūkst kādā no brīvībām. Vecāka gadagājuma cilvēki zina stāstīt, ka Ulmaņlaikos anekdotes par vadoni bijušas “maksas pakalpojums” – pieķerot tādu jokotāju, policija varēja piespriest naudas sodu. Tāpat ne viens vien atceras, ka padomju okupācijas laikā bija joki, par kuriem draudēja krietni nopietnāks sods.

Protams, katrā sabiedrībā ir lietas, par kurām jokot ir nevietā, piemēram, pat par nelāgu joku nevarēs uzskatīt bļaustīšanos, ka sabiedriskajā transportā, sporta pasākumā vai kādā citā pārpildītā vietā ievietota “bumba”. Tas jau tiks uzskatīts par klaju, daudzu cilvēku veselību un pat dzīvību apdraudošu neprātu. Tāpat vietā nebūtu cilvēku aizvainojoši joki. Tomēr tajā pašā laikā jāatzīst, ka pārāk saasināta reakcija uz pavisam nevainīgu joku var liecināt par vieglāk vai grūtāk konstatējamu un pašiem risināmu problēmu. Tātad pārāk plašs joku tematu (īpaši politisko) ierobežojums ir nopietns signāls par kaut ko samilzušu, par kaut ko risināmu. Tiktāl gan liekas, ka mūsu zemē ar politisko jokošanos viss ir kārtībā – esam smējušies par politiķu angļu valodas izrunu, par nasing spešal (angl. nothing special – nekas īpašs), par aicinājumu “Aizver muti!” un priekšvēlēšanu mudinājumu krāniem strādāt lidostā.

Savukārt neizdevies joks ir tad, kad kaut kas noiet greizi. Spilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, saistīts ar Atmodas laikā populārāko TV raidījumu “Labvakar!”. 1. aprīļa raidījumā bija iekļauts sižets par kādu Latvijas režisoru, kurš tikko esot saņēmis Amerikas Kinoakadēmijas balvu – slaveno “Oskaru” –, bet robežsargi uz PSRS robežas zeltīto statueti konfiscējuši un tās atgūšanai pieprasījuši samaksu – ievērojamu apjomu zelta. Cilvēki tika aicināti palīdzēt.

Tolaik mūsu sabiedrībai bija gaužām ierobežota pieeja informācijai par notikumiem aiz “dzelzs priekškara”, cilvēki uzticējās informācijai TV, bija liela cerība uz to, ka “mūsējie var visu” (vai vismaz teju visu), un vēl bija vēlme un spēja solidarizēties. Tie bija laiki, kad pēc teju 50 okupācijas gadiem tika piedzīvoti ļoti daudzi nozīmīgi jaunumi. Nākamajā dienā šī ziņa tika atsaukta un sekoja informācija par to, kā atsaucīgie skatītāji saziedotos zelta priekšmetus var atgūt. Kaut arī sižetā bija ļoti daudz no veiksmīgam jokam nepieciešamā – pārspīlējumi un neticams notikumu pavērsiens –, sabiedrība joku atbilstoši iecerei nebija uztvērusi un uzķērās. Visumā jau neviens neturēja ļaunu prātu, bet, atzīšos godīgi, man palika tādas kā mieles.

Īpaši nelāgi ir tad, kad cilvēks joko, lai arī viņa humora izjūta ir minimāla vai tās nav nemaz, bet viņa “jokus” vajag uzklausīt un uz tiem vajag pozitīvi reaģēt. Tādi ir gadījumi, kad joko priekšnieki. Bet arī šādos gadījumos var gadīties visādi. Piemēram, kā anekdotē par karavīru ēdnīcu, kur pusdienu laikā vienības komandieris joko tā, ka visi smejas kā kutināti, atskaitot vienu jauniņo. Uz priekšnieka jautājumu, vai viņa joki nav smieklīgi, jauniņais vien nosaka: “Es esmu no citas vienības.”

Pavisam nesen dzirdēju kādu interesantu vērojumu par mūsdienu sabiedrības dedzīgajām alkām pēc jokiem, kā rezultātā tā ir joku un izklaides tik ļoti pārsātināta, ka zaudējusi spēju novērtēt, kad situācija ir nopietna. Ceru, tā vēl nav mūsu cilvēku un mūsu valsts problēma.

Viens no strīdīgākajiem lauciņiem joku sfērā ir reliģija. Ir reliģijas, kurās joks nekādā veidā netiek pieņemts. Daļēji to varētu arī saprast, jo jokot par ticīgu cilvēku svētumu nozīmē spēlēties ar kaut ko ļoti būtisku šo cilvēku dzīvē. Tomēr, man pašam esot pārliecinātam kristietim, liekas, ka arī reliģiskajā sfērā ir vieta jokiem, jo arī te, līdzās svētiem un ar jokiem neaizskaramiem tematiem, ir pārpratumu, nejaušu un nevainīgi smieklīgu situāciju pilni brīži, kuru padalīšana ticībai nenodara nekādu ļaunumu.

Piemēram, nesen mans paziņa kā vienu no Bībeles daļām minēja apustuļa Pāvila vēstuli korejiešiem, nevis korintiešiem. Jaunajā Derībā ir pat divas Pāvila vēstules korintiešiem. Korinta, kur Pāvils sludināja, tolaik bija nozīmīga pilsēta Grieķijā, un tur atradās viena no pirmajām kristiešu draudzēm, savukārt dienvidaustrumu Āzijas valsts Koreja tikai pēdējos apmēram 50 gados misijas rezultātā ir kļuvusi par lielāko kristietības centru reģionā.

Šķiet, vislabākie jokotāji ir tādi, kuri ar vieglumu var pasmieties arī par sevi. Bet arī tad ir jāuzmanās, vai cilvēks jūtīgi neuztver kādu ar vecumu, slimību vai ko citu saistītu sfēru. Šobrīd šķiet, ka pasauli aptverošais koronavīruss ļoti daudziem ir joku iemesls. Principā, ja vien šī sērga izrādīsies tik viegli izslimojama un bez paliekošām sekām (tajā skaitā ekonomiskām), kā skeptiķi ir pārliecināti, šie joki iezīmēs 2020. gadu ar savu īpašo garšu. Cits stāsts pavērsies, ja notikumi kļūs nekontrolējami. Lai nu Dievs pasargā no tā!

Tik daudz par jokiem un jokošanu, tuvojoties 1. aprīlim, cerībā, ka, nedaudz piedomājot un ar atbildību, vairosies labi joki, kas nesīs ikdienā atvieglojumu un patiesu iepriecinājumu. Priecīgu jokošanu!