Menu
 

Filips Rajevskis: Partijām būs grūti noformulēt saturu priekšvēlēšanu kampaņai Rīgā Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - LETA Foto - LETA

Sakarā ar Covid-19 izplatības ierobežošanu Saeima ir atbalstījusi valdības virzīto rosinājumu pārcelt Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas uz šā gada 6. jūniju. Daudzas partijas jau bija sākušas priekšvēlēšanu kampaņas, kas tagad atceltas. Bez ironijas un pārspīlējuma var teikt, ka šīs vēlēšanas varētu būt unikālas – pirmkārt, ja atceras ceļu uz tām, un, otrkārt, ja patur prātā, ka tās negaidīti laikā iekritušas pandēmijas un ārkārtējās situācijas apstākļos.

Nepašaubāmi, korekcijas priekšvēlēšanu programmās ieviesīs arī ārkārtējās situācijas notikumi. Par tiem gan spriest vēl pāragri, bet būs interesanti vērot, kādus secinājumus partijas būs izdarījušas. Pastāv iespēja, ka vēlēšanas tiks pārceltas uz vēl vēlāku laiku, tomēr, tā kā partijas tām jau bija sākušas dūšīgi gatavoties, tēma vienalga ir apspriešanas vērta.

Ar politologu Filipu Rajevski sarunājas Māris Zanders.

– Lai gan kandidātu saraksti Centrālajai vēlēšanu komisijai vēl nav iesniegti, zināms priekšstats par cilvēkiem tajos ir izveidojies. Vai ir kaut kas tāds, ko tu vērtētu kā: hmm, interesanti! Piemēram, Valsts policijas ģenerālis Ķuzis, kurš nolēmis izmēģināt sevi politikā.

– Man daudz interesantāks likās fakts par “Saskaņas” saraksta līderi Konstantīnu Čekušinu, jo šāda izvēle no partijas puses simbolizē ideoloģisku pavērsienu.

– Respektīvi, tavā skatījumā tas ir ideoloģisks pavērsiens, nevis situatīvs apsvērums, ka šis gados jaunais, izskatīgais cilvēks var atgādināt Nilu Ušakovu?

– Nē, manuprāt, krievu skolu aizstāvja Čekušina izvirzīšana ir atgriešanās pie “Saskaņas” bāzes vēlētāja. Un, ja mēs runājam par partiju atgriešanos “pie saknēm”, līdzīgi ir ar Nacionālo apvienību – Einars Cilinskis tomēr ir vecbiedrs, un tas ir signāls “nacionāļu” bāzes elektorātam, sak, “mēs nevis meklējam kaut ko jaunu, kaut ko ārpusē, bet atceramies par jums”. Ja vispārinām, tad, manuprāt, partijas jūt, ka iespēja piedalīties varas sadalē šoreiz patiešām ir reāla, tādēļ tās rīkojas uzmanīgi, lai, kā saka, pašas kaut ko nesačakarētu. Rezultātā izvirzītie vadošie kandidāti ir konservatīvi – ne gluži uzskatu ziņā, bet tādā izpratnē, ka sarakstu pirmajās vietās mēs neredzam kaut kādus revolucionārus pavērsienus.

– Kad aktivizējās sarunas par ārkārtas vēlēšanām Rīgā, parādījās arī pilsoniskie aktīvisti no apkaimju biedrībām. Šobrīd mēs redzam, ka kopīgs starts šiem cilvēkiem nebūs – vieni būs “nacionāļu”, citi – “Jaunās Vienotības” sarakstos utt. Tomēr mans jautājums būs par citu aspektu. No vienas puses, nevalstisko organizāciju pārstāvju dalība sarakstos it kā tiek apsveikta, no otras puses, nekādus dižos rezultātus viņi negūst, radot aizdomas, ka t.s. profesionālie politiķi viņus vienalga pamanās kaut kā apspēlēt.

– Es domāju, ka Latvijā šīs pilsoniskās aktivitātes līnija ir tikai pašā sākumposmā. Šiem aktīvistiem arī ir sevi “jāuzbūvē”, jāveido atpazīstamība. Saudzīgi izsakoties, pastāv viedoklis (jo īpaši pašiem šiem cilvēkiem), ka viņi ir atpazīstami – savās apkaimēs. Ir teiciens “plaši zināmi šaurās aprindās”, atceries? Es savukārt atļaušos apgalvot, ka dažkārt priekšstats pat par atpazīstamību apkaimē ir pārspīlēts, un, pat ja konkrētais cilvēks patiešām ir atpazīstams, tas vēl nenozīmē, ka viņš spēs motivēt cilvēkus nobalsot par konkrēto sarakstu. Manuprāt, joprojām ir kļūdu un mēģinājumu process, un tikai laika gaitā varbūt izkristalizēsies kādi personāži šajās apkaimju biedrībās, par kuriem varēs teikt, ka viņi reāli pārstāv savu apkaimi un rīdziniekus vispār.

– Šajās vēlēšanās mēs redzēsim divas jaunas kombinācijas. Viena – “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie” – izskatās pietiekami loģiska. Otra – Nacionālā apvienība un Latvijas Reģionu apvienība – liekas neparastāka.

– Gan “nacionāļi”, gan “reģioni” ir konservatīvi politiskie spēki. Paskaties Reģionu apvienības programmas! Nacionālā apvienība ir runājusi par noteiktām vērtībām, ja tā var formulēt, nacionālajā līmenī, savukārt Latvijas Reģionu apvienība – lokālajā, bet runāts faktiski ir par vienu un to pašu.

– Piedod par naivu jautājumu, bet kāda vispār “reģioniem” vajadzība kauties Rīgā, ja viņi tāpat var justies komfortabli savā novadu tiesību aizstāvju nišā? Savulaik bija tāds zobgalīgs apzīmējums: “Zemnieku savienība, tikai bez Lemberga.” Ļoti laba niša.

– Pirmkārt, Rīga arī ir pašvaldība. Otrkārt, Rīgas nauda, mazliet vienkāršojot, uztur pie dzīvības arī virkni citu pašvaldību, tādēļ nepieciešamība būt pārstāvētiem Rīgas domē ir loģiska un neizbēgama. Treškārt, tu nevari nopietni runāt par nacionālā līmeņa politiku, ja tev nav kaut kāda ietekme valsts lielākajā vēlēšanu apgabalā. Skaidrs, ka “reģioni” nevēlas palikt tādā nomaļu partijas situācijā.

– Man grūti saprast, kas vēlēšanu priekšvakarā notiek ar “Gods kalpot Rīgai!”. Atpazīstami šīs partijas biedri izstājas, savukārt citi pilsoņi, piemēram, “zaļais” Viesturs Silenieks, gatavojas startēt tās sarakstā…

– Tā ir politiskā debija ar visu no tā izrietošo. Šīs partijas cilvēki uz politiskās skatuves ir bijuši ilgi, bet viņi līdz šim nekad nav bijuši, ja tā var teikt, vieni paši. Un, iespējams, ka cilvēkiem, kuri iepriekš balsojuši par “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai!” sarakstu, nu liekas, ka ir atšķēlusies liela “Saskaņas” frakcija, nevis kāda neatkarīga partija startē vēlēšanās. Un, ja Latvijas Reģionu apvienības gadījumā es teicu, ka viņiem nepieciešamība startēt Rīgā ir loģiska, tad “Gods kalpot Rīgai!” gadījumā es saskatu viņiem nepieciešamību nākotnē mēģināt spēlēt arī nacionālajā līmenī, jo tādai vienas pilsētas partijai, lai cik liela šī pilsēta būtu, arī nav īsti nākotnes. Cita lieta, ka nacionālajā līmenī nepietiek ar to, ka, teiksim, Burovs varētu tikt uzskatīts par pieredzējušu cilvēku “saimnieciskajos jautājumos” (kā krievi teiktu – хозяйственник). Intuitīvi man šķiet, ka tā saukto latviešu partiju spektrā viss ir pieblīvēts, savukārt tā saukto krievvalodīgo sadaļā ir nedaudz lielākas manevru iespējas. Šobrīd šī grupa formulēt kaut kādas ideoloģiskās nostādnes, manuprāt, nav gatava, un galu galā vispirms viņiem jāiztur politiskā debija Rīgā.

– Man arī grūti saprast partiju piedāvājumu. Labi, iepriekšējās vēlēšanās bija tāds kopīgais sauklis: “Gāžam Nilu!” Un šogad? “Izravējam Nila cilvēkus!” Nu labi, bet tas izskatīsies tā jocīgi, ka visi metīsies kaut ko “izravēt”, sacenšoties, kurš labāks “ravētājs”. Skatos tālāk. Nesen man raidījumā viesis bija Zaļo un Zemnieku savienības saraksta līderis Viktors Valainis. Prasu par piedāvājumu Rīgā. Viņš sāk stāstīt par ēku siltināšanu, kas Rīgā nevajadzīgi kavējas. Ļoti labi, bet tas ir viens jautājums. Labi, vēl “zemnieki” var piedāvāt vēlētājiem, kuri neapmierināti ar valdošo koalīciju, tā teikt, atspēlēties valdībai, nobalsojot par ZZS Rīgā. Labi. Un tas viss?

– Ir divas sadaļas – emocionālā un praktiskā. Emocionālā sadaļa ir tevis pieminētie varianti par “Nila nezāļu izravēšanu līdz galam”, izsvēpēšanu utt. Te sacentīsies droši vien visi, atskaitot, protams, “Saskaņu” un, domāju, arī “Gods kalpot Rīgai!”. Savukārt ar praktisko sadaļu lielai daļai kandidātu ir problēmas. Tu pieminēji ēku siltināšanu, ar kuru Rīgā patiešām nav spoži. Bet! Nav jēgas piesaukt citas pašvaldības kā argumentu savai kompetencei, jo Rīgas nekustamo īpašumu apjoms ir daudzkārt lielāks nekā jebkurā citā pašvaldībā. Respektīvi, ja kāds spēj runāt par ēku siltināšanu citās pašvaldībās, tas nenozīmē, ka viņam ir praktiska pieredze par šo pašu jautājumu Rīgā. Un to, manuprāt, vēlētājs jūt. Īsi sakot, konstruktīvajā, praktiskajā sadaļā vairākums partiju mokās ar kvalitatīvu piedāvājumu un mēģina izlīdzēties, rādot savos sarakstos jau pieminētos apkaimju biedrību cilvēkus, sak, viņi, lūk, gan zinās!

– Turklāt man liekas, ka cilvēkus patiešām interesējošās tēmas, kas ir pašvaldības kompetencē, laika gaitā arī mainās. Tas, kas bija aktuāls pirms desmit gadiem, var nešķist tik aktuāls šogad. Es, protams, tikai minu, mēģinot iedomāties vēlētāja domu gaitu.

– Tā varētu būt. Desmit gadu garumā tika runāts par ielu stāvokli Rīgā, ka Ušakova vadībā neko nemāk vai negrib izdarīt utt. Un man ir sajūta, ka rezultātā cilvēkiem vispār zūd ticība, ka kāds – arī ne Ušakovs un kompānija – to mācēs izdarīt. Uztaustīt tēmu ir ļoti grūti, turklāt papildus tam ir vēl divas grūtības – ir nepieciešama ne tikai rīdziniekus patiešām interesējoša, nevis pašu politiķu galvās mītoša problēma, bet arī atbilstošs kandidāts, kuram notic, ka viņš problēmu tiešām atrisinās.

– Es paskatījos dažus reklāmas video sociālajos tīklos, arī dažus vides reklāmas piemērus, un man radās iespaids, ka tikpat labi tāda varētu būt reklāma politiķim, kurš kandidē uz Saeimu. Citiem vārdiem sakot, es nejūtu piesaisti Rīgai. Kāda man kā rīdziniekam daļa par to, ka Mārtiņš Staķis ir zemessargs un vispār labs cilvēks? Cilinskis un Edvards Smiltēns – “plecu pie pleca”. Tikpat labi tā varētu būt vides reklāma pirms Saeimas vēlēšanām.

– Es domāju, ka tā ir apzināta stratēģija – tie ir iepazīstināšanas klipi. Jo daļai, tostarp pieminētajam Staķim, vispirms ir jāiepazīstina vēlētāji ar sevi kā cilvēku. Neaizmirsti, ka daudzi balso tieši par cilvēku. Tu pieminēji Cilinski un Smiltēnu – šajā gadījumā vēlētāji tiek iepazīstināti ar jaunu kombināciju. Interesantākais sāksies tad, kad pēc iepazīstināšanas posma sekos posms, kad būs jāatbild uz konkrētiem jautājumiem, ko kurš Rīgā darīs. No šī viedokļa jautrākais tiešām būs pēdējais mēnesis pirms vēlēšanām. “Ā, tas ir tas zemessargs Staķis, zinu! Un ko Staķis mums pastāstīs par “Rīgas namu pārvaldnieku”?”

– Prognozēšana ir ļoti nepateicīga nodarbošanās, tomēr esmu dzirdējis viedokļus, ka nākamā Rīgas dome varētu būt diezgan raiba. Nevis “Ušakovs & Co.” pret “visi citi”, bet patiešām saskaldīts sastāvs. Ko mums saka vēsturiskā pieredze par Rīgas domēm, kuras nav bijušas tik melnbaltas kā šī pēdējos desmit gadus?

– Tā patiesībā ir normāla koalīcijas pārvalde, kāda bija, piemēram, Jāņa Birka kā mēra laikā 2007.–2009. gadā. Līdzīgi ar Aivaru Aksenoku kā mēru 2005.–2007. gadā. Gundara Bojāra laikā no 2001. līdz 2005. gadam sociāldemokrātu frakcijas svars bija salīdzinoši liels, tomēr arī tad tā bija koalīcijas pārvalde. Iespējams, viengabalaināka Rīgas dome bija Māra Purgaiļa laikā 1994.–1997. gadā.

Grūti spriest, vai šāda koalīcijas pārvalde būs veiksmīgāka par Ušakova laiku reālu darbu ziņā – varbūt jā, varbūt nē. Tomēr diezgan droši var teikt, ka tā būs haotiskāka un skaļāka. Tā noteikti būs interesantāka vērošanai “no malas”, jo īpaši, ņemot vērā situāciju, kādā ārkārtas vēlēšanas šogad notiks.

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.