Jānis Dimants. Valdība, mediķi, mediji un mēdīšanās ^{Apriņķis.lv}

Kādu laiku nav sanācis kontaktēties ar kritiķi, bet pieļauju, ka cienītais kungs apjauš, cik pašreizējā situācijā visi it visā plašajā pasaulē esam iekšā pie vienādiem nosacījumiem. Turklāt vienādi visiem vairojas bieds, jo ir pilnīga neziņa, cik ilgi koronavīrusa krīze ar visām no tās izrietošajām sekām turpināsies un kas notiks, kad agrāk vai vēlāk trakumi beigsies. Nav grūti aptvert, kas tagad darās cilvēku prātos… Un kādas sajūtas pašam?

Varu atzīties: jā, vairāk vai mazāk taujāts tieku vai ik dienu. Tāpēc ar dažu labu atklātību atļaujos padalīties. Vispirms – lai top zināms, ka ilgāku laiku esmu nodarbojies ar projektu saveidošanu vai, vienkāršoti sakot, paredzējumu rašanu aktualizētajā klimata pārmaiņu jomā; lai vēl skaidrāk – gremdējos tajā, kas notiks, aizvien attālinoties no dabas radītajiem likumiem un kļūstot aizvien atkarīgākiem no tehnoloģijām. Ko tur slēpt – tagad arī nebeidzamie prātojumi, vai tik tas nav Dieva pirksts par civilizācijas grēkiem dabas postīšanā nācis kā brīdinājums vai kosmosa karma.

Pieņemot, ka uzsūtītais vīruss nācis kā sodība, klusībā atļaujos gandrīz vai uzgavilēt: cik labi, ka tikai tā! Pats esmu iztēlojies (vēl vairāk – abās smadzeņu puslodēs sadzinis iekšā) situācijas, kas notiek, ja vienā jaukā dienā uzrodas kāds killers un nonāvē vai kā citādi izslēdz no aprites elektroniku. Šausmas pārņem, iedomājoties, kas darītos, ja tagad karantīnā sadzītie paliktu ar tumšiem lodziņiem savos telefonos, pulksteņos vai citās pie rokas esošajās elektroniskajās uzpariktēs. Bez klikšķināšanas datorā kādu laiku varbūt arī varētu iztikt – tā tāda lokāla nelaime. Bet jārēķinās, ka killers ar savu šāvienu ir sagrāvis visas pasaules finanšu sistēmu, elektroenerģijas, gāzes, ūdens padevi – salsti nost pie izdzisuša datora bez naudas, nemazgātām rokām un pilnīgā tumsā! Brrr! Lai tiktu kaut vai pie savulaik izslavētās skalu gaismas, ai, cik pūliņu jāpieliek!

Savos publicētajos un vēl vairāk nepublicētajos sarakstījumos krustu šķērsu esmu izprātojies un nācis pie nesatricināma atzinuma: Trešā pasaules kara mums nebūs; būs Pēdējais pasaules karš. Tikai to jau zemeslodes pieminējumos skandēs citplanētieši. Baisajai varbūtībai kārtējo apstiprinājumu guvu 31. martā, Latvijas Televīzijas 1. programmā ar aizturētu elpu skatoties Vācijas dokumentālo filmu “Jaunais aukstais karš”. Visas zīmes un pazīmes liecina, ka izvairīties no globāliem militāriem konfliktiem ir gandrīz neiespējami.

Traģiku vēstošs jau pats filmas ievadījums: saveidoti milzīgi, necaursitami apakšzemes bunkuri, kur viss spīd un laistās un kur droši var paslēpties gaidāmā atomkara gadījumā. Bet ko tas līdz, ja, izejot ārpusē pēc sprādzieniem, ieraudzīsi vien pelnus, debesis sajaukumā ar zemi un ūdeņiem. Vācu dokumentālisti un LTV programmu sastādītāji vedina domāt, kā viss izskatītos salīdzinājumā ar pašreizējiem Covid-19 nodarījumiem.

Nu jā, cauri valstīm un kontinentiem iznīcinoši iet arī pašreizējā nāvējošā liga. Dabiski, ka tādā vispārējā sasprindzinājuma laikā vislielākās uzmanības centrā ir tas, ko dara valdība, mediķi, mediji. Ja būtu jāpateic vienā teikumā, tad, kā publiskajā telpā paudusi profesore Anda Rožukalne, varam paļauties uz Latvijas ziņu un analītisko raidījumu žurnālistiem. Pats, raugoties uz savas dzimtas pārstāvju darbošanos līdz spēku izsīkumam laboratoriskajos dienestos, rodu atklāsmi, ka Latvijas mediķi strādā ar pārliecību, ka daudz ko var glābt – un glābj arī.

Tikmēr vai katru valdības kustību uzzinām TV tiešraidēs, un katrs varam izdarīt savus spriedumus. Premjers Krišjānis Kariņš un faktiski viss viņa vadītais Ministru kabinets pagājušajā nedēļā iznīcinošu kritiku saņēmis kanālā “Rīga TV24”. Gan jāņem vērā, ka viens nīdējs bija Klimovičs – ne pazīstamais militāro tēmu pārzinošais žurnālists Atis, bet cits Klimovičs, vārdā Roberts, kurš nereti manīts ar sakāpinātiem izlēcieniem. Otrs ir Kariņu gar zemi nolicējs – kādreizējais valdības vadītājs Vilis Krištopans, kuram it kā jau pēc štatu saraksta pēcnācējus nākas tikai kritizēt. Taču pārsvarā dzird atzinumus, ka valsts vadība šai ārkārtējā situācijā darbojas pietiekami aktīvi un apņēmīgi.

Protams, lai aizliegtu, noteiktu visādus ierobežojums, lielas gudrības nevajag, bet ir tak iedarbinātas attiecīgas sviras, lai krīzes pārņemtie uzņēmumi, bez darba palikušie cilvēki gūtu arī reālu pretimnākšanu. Tomēr jaunas bažas raisa fakts, ka valdība grasās ķerties jau pie trešā pieejamā eiro miljarda dāļāšanas, kas Latvijas apjomiem ir milzīga summa. Tiek izteikti spriedumi, ka valstu vadītāji spiesti pieņemt lēmumus, kas balstīti uz ļoti aptuvenām prognozēm, tādējādi radot atkal jaunus apdraudējumus. Mūsu Kariņš un viņa ministri nav nekādi pārlaicīgie, lai visu izdarītu nekļūdīgi.

Situācija arī prasa, lai vadošie īstajā laikā prastu pateikt īstos vārdus, kā to allaž mācējusi izdarīt kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Iepriecina, ka reizumis savās neskaitāmajās uzstāšanās reizēs noskaņojuma uzsišanai pa trāpīgam teicienam izmet Ilze Viņķele. Un noticis tā, ka līdz šim neganti peltās veselības nozares vadītāja itin pārliecinoši iekļuvusi valdībnieku topa trijniekā – nu tajā, kuru, valstiskās norises nemitīgi caurlūkojot, saveido... Lasītāji jau zina, kurš ir tas topiņu saveidotājs, un zina, ka tagadējās valdības pirmo simt dienu darbības izvērtējumā goda trijotnes vietu kārtība bija Kariņš, Rinkēvičs, Pabriks. Nu viens jāņem ārā.

Šaubas neraisa tas, ka topa trijniekā jāatstāj ārlietu ministrs, kaut vai par to, ka viņš tūkstošiem Latvijas valsts piederīgo no visas pasaules uz pandēmijas laiku nodrošinājis atgriešanos mājup, bet pa diplomātijas līniju pelnījis uzslavu, izsaucot Polijas vēstnieku sniegt skaidrojumu par savas valdības starptautisku nejēdzību – likt pazemojoši nīkt 50 km garās apstādinātu citvalstu autobraucēju rindās.

Uzstājīgās sarunās ar savu Lietuvas kolēģi Edgars Rinkēvičs samērā operatīvi novērsa arī to autobraucēju rindu, kas vienu pēcpusdienu kaut kādu dumju pakontrolēšanas iegribu dēļ bija izveidojusies itin garajā ceļa posmā no Grenctāles līdz Bauskai un vēl patālu aiz Mēmeles tilta. Tādas bezjēdzīgi izveidojušās rindas reāla iekustināšana – tas tiešām ir kaut kas! Un lai ministrīši un viņu preses sekretāri zina, ka ir, kas viņu darīto un neizdarīto akurāti fiksē, moderni runājot, speciāli saveidotās platformās.

Arī katrs cunftes brālis un māsa lai zina, ka burtiski kā acuraugs šajā trakajā laikā tiek uzpasēta žurnālistika. Gods un slava par nepārtraukto operatīvo informācijas plūsmu un visdažādākajiem pētījumiem, no kuriem vairākums gana augstā profesionālā pasniegumā. Žurnālisti ar gandarījumu var apzināties, cik viņi ir gaidīti dienu un nakti, rītā un vakarā. Šķiet, kas tāds nav bijis kopš patālajiem Atmodas laikiem.

Tiesa, pārbagāti un ilgstoši tik aktuālās tēmas pārcilājumi kļūst jau apnicīgi. Ne velti Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks aicina paškritiski palūkoties, cik kvalitatīvi mediji pilda savu misiju, un galvenais – ka vajag to gaismu tuneļa galā tomēr parādīt (NRA, 2020.08.04.). Tiktāl Kruka kungam varētu arī piekrist, taču vispārējais niknums, noniecināšana, pat izsmiešana, ka ierobežojumu pārstāstīšanai nav nepieciešama žurnālistika... Piedodiet, profesor, pavāji orientējaties notiekošajā! Nu labi, pieņemsim, ka visam jau nevarat izsekot līdzi.

Pašam aizkustinājumu raisīja kāds ieraksts kaut kur sociālajos tīklos, ka, rau, pulkstenis jau rāda 10.45, bet nevar un nevar sagaidīt statistiku par pagājušajā diennaktī atklātajiem saslimušajiem, izārstētajiem, mirušajiem, kurās Latvijas vietās atkal jauni uzliesmojumi. Kas noticis, kāpēc klusējat!? – ne pa jokam satraukusies rīta ziņu gaidītāja. Par laimi, vismaz vienā portālā jau pulksten 10.46 sāk parādīties attiecīgi izklāsti, jā, atkal satraucoši, atkal tūkstoši kaulainās paņemto…

Laimīgā kārtā Latvija pirmo koronavīrusa paņemto piedzīvo tikai 3. aprīlī. Paņemtā – ļoti solīdā 99 gadu vecumā, bet žēlabas tāpat sāpīgas: nu kālab vajadzēja notikt tieši tā? Cik tad mums tādu ir, kas pietuvojas simtam? Varēja vismaz pāris gadiņu pavilkt, un mums varbūt ilgdzīvošanas rekordiste būtu, ja ne ļaunā Covid-19…

Lai arī kā, gribētos, pat ļoti gribētos, kaut ko patīkamu. Varu ziņot, ka esmu nonācis itin patīkamās sprukās – sakrājies tik daudz žurnālistisku pērlīšu, ka gandrīz vai neiespējami saveidot sava topa trijnieku. Pagaidām viena vieta tajā gan rasta pilnīgi negrozāmi. Rezervēto godu izpelnījusies viņa, kura raksta un stāsta: mums radusies attālināti darboties spējīga sistēma, un tas ir apbrīnojami. Ir virtuālā realitāte, uz kuru pārcēlusies mūsu dzīve. Piemetot pa humora dzirkstij, autore ieminas arī par mīlestību, varbūt arī mīlēšanos no attāluma.

Jā, ir ienācis kas nebijis reālajā dzīvē un arī žurnālistikā, un spīdoša tā aizsācēja ir Latvijas Radio pazīstamā kultūras žurnāliste Anda Buševica, kura sarakstījusi “Mājās sēdētāja dienasgrāmatu” vairākos turpinājumos un svētdienās klāj to vaļā gan radio klausītājiem, gan portāla “LSM.lv” ierakstos. Varbūt lasītāji varētu nākt palīgā un ieteikt savus kandidātus, kas būtu iekļaujami līdzās Buševicas plaiksnījumiem? Jau iepriekš saku paldies!

Bet vienlaikus jādara zināms tas viens, kas obligāti liekams dumību topa trijniekā. Vispār jau dumību ir ne mazums, tak viena ir visām pāri stāvoša. Tas bija vēl pašā krīzes sākuma posmā – tad, kad “Panorāma”, it kā jau cēlu nolūku dēļ, pagarināja savu raidlaiku un sākumu pārlika, lai minūti minūtē pārklātos ar TV3 ziņām. Tad nu citā TV kanālā nekādi pašiecelti, bet erudīti mediju eksperti vairāk nekā stundas garumā pat saskanīgi lielā vienprātībā klārēja, cik mums šobrīd svarīgi, lai medijos būtu viedokļu daudzveidība, lai nāktu iespējami vairāk kvalitatīvas informācijas, lai būtu vairāk radošas konkurences un cik draudus nesoša valsts drošībai ir Latvijas Televīzijas aplamā rīcība iziet ēterā vienlaikus ar otru pēc LNT likvidēšanas palikušo ziņu nesēju.

Un – bāc! – laikam tieši nākamajā dienā pēc valstiski nozīmīgajiem dedzīgajiem pārspriedumiem Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb NEPLP paziņoja, ka ir nolemts sabiedrisko mediju sniegtos izklāstus bez maksas un jel kādām iebildēm jo plaši izmantot komercmedijos. Neba NEPLP priekšnieks Ivars Āboliņš un visa viņa komanda ar diviem jaunpienākušajiem uzraugiem būtu tik stulbi, ka daudzveidības vietā gandrīz vai piespiedu kārtā liktu iespējami lielāku vienveidību. Sanākusi tāda kā maza niķīga bērna mēdīšanās un pilnīgi pretējā darīšana, kad šamais sadzirdējis ko savam prātiņam nepieņemamu.

Bet šeit kaut ko līdzīgu dara pieaugušie, augstos amatos ietikuši cilvēki, kuriem arī kaut kāda atbildība jānes.