Mārcis Bendiks: Neņemu uzreiz par pilnu visu, kas uzrakstīts Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Publicitātes foto
Desmit ekspresjautājumus ierasti esam uzdevuši ar kultūras nozari saistītiem cilvēkiem kāda drīzumā paredzēta pasākuma sakarā – jauna loma, pirmizrāde, grāmatas iznākšana vai cita tamlīdzīga aktualitāte. Taču valstī izsludinātā ārkārtējā situācija ir ieviesusi korekcijas ikviena dzīvē, tāpēc izmantosim iespēju iepazīstināt jūs ar vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem, kuri piedalās "Rīgas Apriņķa Avīzes" un tās pielikuma «Kodols» veidošanā. Mārcis Bendiks – raksta komentārus gan "Kodolam", gan "Rīgas Apriņķa Avīzei". Ārkārtīgi oriģināli domājošs komentētājs, kura izteiksmes veidu nevar sajaukt ne ar vienu citu. Reizēm par kādu viņa frāzi vien var priecāties un apbrīnot, cik precīzi viņam izdevies vārdos noformulēt knapi apjausto. Nebaidās veidot jaunvārdus, kas nereti folklorizējas, un tos sāk izmantot citi kolēģi. Dzintris Kolāts sarunu ar Mārci parasti sāk ar vārdiem: "Sveiks, Meistar!"
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Ekstrēms mēdzu būt uzskatos un reizēm fotolaboratorijā, bet ne aktīvā kustībā vai bīstamos hobijos. Ekstrēmākais šai ziņā man gadījās starts orientēšanās sporta daudzdienās Šveicē 1993. gada jūlijā. Sešu dienu sacensību otrā puse notika Tičīno, Šveices dienvidu kantonā. Starts pie Olivones pilsētiņas, uz sniega robežas aptuveni 2,5 km augstumā, skaistā alpīnā ainavā, distances sākumā jāskrien kā pa mazu rododendru dārzu starp mikroezeriņiem. Pēc otrā kontrolpunkta neveiksmīgi uzlēcu uz akmens, bet tobrīd šķitās nekas sevišķs. Potīte sāpēja, bet nebija jau arī nekādu variantu, distance gāja uz leju, un jākustas vien bija. Vairākkārt pāraukloju bucīti, jo potīte pampa vienā laidā; distanci pabeidzu un devos pie dakteriem. Tad arī noskaidrojās, ka potīte ir lauzta un ar tādu esmu sākotnēji skrējis, tad klibojis un beigās nokluburējis visu distanci.
Visu vasaras atlikumu nostaigāju uz kruķiem, un īsti kārtībā tā locītava man vairs nav. Simetrija atjaunojās pēc kādiem gadiem, kad uz otras kājas lēciena brīdī man uzbrida basketbola bumbošanās laikā un sačakarēja arī to. Lieti noderēja iepriekšējā reizē sapirktie apavi un bandāžas.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Vienīgais jautājums, uz kuru man ir droša atbilde. Lai arī esmu bijis klāt vairākos unikālos brīžos, kas emocionāli atstājuši iespaidu uz visu tālāko dzīvi, tomēr viens no tiem stāv pāri visam – tas ir Lielais Klusums, kas iestājās pēc Lūcijas Garūtas "Mūsu Tēvs debesīs...". Tas notika XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma koncertā 1990. gada 8. jūlijā, un tie, kas tur bija klāt, to atcerēsies līdz mirstamai stundiņai, bet tiem, kas nebija, – neko darīt, jo izstāstīt to nevar. Tas bija neapšaubāms brīnums, un man uzreiz bija skaidrs, ka es esmu klāt pie šī brīnuma un ka es esmu daļa no tā. Un ka mūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā bijusi.
Kas jūs iedvesmo darbam?
"Darbs" nu jau gadus divdesmit man strikti nodalījies divos "darbos": viens, ko sadzīviski arī sauc par darbu, tas ir, tu dari ko noderīgu citiem, un tev par to maksā; otrs – tas, ko es daru tādēļ, ka man tas patīk, interesē un ir sajūta, ka tas ir svarīgi diezgan. Šie "darbi" vairs gandrīz nekrustojas un dzīvo katrs savu dzīvi.
Pirmajam darbam mani "iedvesmo" pārliecība, ka klientam tas būs noderīgi, bet man par to adekvāti atlīdzinās. Līdz ar to iedvesmas avots visbiežāk ir uzdevumu izpildes termiņi un pārliecība, ka par to arī termiņā samaksās.
Otrā darba stimuls ir pavisam vienkāršs, un tam nepieciešami trīs instrumenti: kalendārs, pase un kalkulators. Uz kalkulatora uzsit gadu no kalendāra, atņem dzimšanas gadu un padomā: nez cik es pazīstu cilvēkus, kuriem ir divreiz vairāk gadu par to ciparu? Necik? Nu tad kusties! Laiciņš iet uz īso pusi, bet arhīvs nav sakārtots pat par ceturto daļu.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Neņemt uzreiz par pilnu visu, kas uzrakstīts.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Tie izriet no manām sliktākajām rakstura īpašībām: nesavaldīgums, paštaisnums un spītība. Joprojām ignorēju to, ka uz mani noskaišas divas reizes par vienu lietu: pirmo reizi, kad pasaku, kā būs, un otrreiz, kad tā arī notiek.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Man ir desmit dzīves likumu komplektiņš, kas savākts gan no manis paša, gan patapinātām atziņām, un man grūti nosaukt vērtīgāko no tām. Piedāvāju vienu, ko esmu nokristījis par "Hļestakova paradoksu": melošanu limitē nevis morāles normas, bet personīgās pieredzes un iztēles ierobežotība.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Tarkovska "Spogulis".
Kādu mūziku klausāties?
Ikdienā to, ko kļūdaini dēvē par "simfonisko", visbiežāk interneta radiokanālus "BBC Three" un LR3. No Baha caur klasiku līdz romantismam, bet reti tālāk par Māleru. Kompānijā un svētku reizēs vecu ļaužu iecienītos, visai raibu kokteili no "Pink Floyd" un "Queen" līdz pat Polam Saimonam.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Pa ilgajiem gadiem profesionālā lobisma jomā pusdienošana krodziņā joprojām asociējas ar darbu, nevis ēšanu. Ja ir iespēja izvēlēties, priekšroka iestādēm, kam ir lieli logi līdz zemei. Tā kā pilsētā nu jau vairākus gadus ieklīstu tikai reizi nedēļā vai vēl retāk, pusdienošana te iekrīt labi ja dažas reizes gadā. Kafiju gan dzeru gandrīz tikai un vienīgi "Monte Kristo" kafijas veikalā Ģertrūdes ielā. Un tur arī ir logi līdz ietvei.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Nu, vispār es nemaz tik ļoti nesteidzos pamest šo pašu laiku, kurā jau dzīvoju un ceru vēl kādu laiciņu padzīvot. Esmu laimesbērns. Sāk gan tā nelāgi izskatīties tie nākotnes scenāriji, bet brīvprātīgi es nost no trases nelekšu.
No tā, ko esmu iesūcis no materiāliem, ar ko sanācis strādāt, varētu domāt, ka man ļoti patiktu Rīga vai nu 19. gadsimta beigās, vai arī 20. gadsimta 20. gadu vidus un beigas. Ar kādu lieku kapeiku pie dvēseles, protams.