Ieva Struka. Māksla un mākslas izstrādājumi ^{Apriņķis.lv}

Internetu pārplūdina ne tikai reiz notikušu mākslas un kultūras pasākumu ieraksti, bet arī tiešraides no tukšām skatītāju zālēm visā pasaulē, tiešsaistes videoizrādes, katram aktierim atrodoties drošā attālumā no partnera sava dzīvokļa četrās sienās, video ar 8, 16 vai 60 lodziņiem, kuros dejo, dzied, spēlē, turklāt mūsdienu tehnoloģijas atļauj 16 cilvēku partiju izpildīt arī vienam cilvēkam, un gailis pakaļ nedziedātu, ka tie nav 16, ja vien cilvēks pats nepateiktu. Šis viss minēts piemēram, bet daudzi nojautīs, ka piesaucu gan Berlīnes Komisko operu, gan Dailes teātra "Jūsmotājus", gan horeogrāfes un TDA "Vektors" vadītājas Dagmāras Bārbales jauno deju, gan orķestru uzstāšanos. Un tomēr, tomēr – vienīgais īstais mākslas veids šajā laikā ir un paliek grāmata, jo tās lasīšanu neapgrūtina nekas un lasīšanas paradumu nemaina nekas. Viss cits ir izmisīgi mēģinājumi mākslas izstrādājumus pārvērst mākslā.

Cerībā, ka pēc pāris mēnešiem varēšu pievērst uzmanību jau citam žanram, šoreiz atkal par kādu lielisku latviešu autora grāmatu. Ar otrajām grāmatām visos laikos bijis sarežģīti, jo pārsteigums un ziņkāre par ko jaunu ir sabiedrotie debijas darbam, un tā notika arī ar Jāņa Joņeva romānu "Jelgava 94", kas tulkots nu jau desmit valodās, ir ekranizēts, atpazīstams gan darbs, gan autors. Ko tālāk? Nule kā iznācis Jāņa Joņeva stāstu krājums «Tīģeris». Reiņa Pētersona vāks šo grāmatu padara labi saskatāmu jebkura grāmatu veikala plauktos – spilgti oranžs, melns, uzdrošinos teikt, kaķa siluets uz tā, lieli balti burti lakoniski piesaka "Tīģeri". Un tā nav grāmata par zvēriem, kaut tīģera motīvs parādās vairākos stāstos. Tie ir negaidīti patīkamā vīrieša balsī izstāstīti stāsti par šodienu. Patīkamais ir drosme un pārliecinātība, ar kādu tiek runāts par nedrošību, nenoteiktību un nebrīvību. Realitāte ir reāla, bet – solis pa labi vai kreisi, un tu nonāc zonā, kurā neesi bijis. Kādā dienā tavs ķermenis sāk funkcionēt bez prāta līdzdalības un tev atliek tikai ļauties. Ejot pa neapdzīvotu vietu, tu vari nonākt bruņotas ideālistu kopienas vidū. Pat kapos tevi var ieslēgt. Un notīm ir ne tikai audiāla, bet arī vizuāla pašvērtība, kas ļauj skaņdarbu vārda tiešā nozīmē uzzīmēt un tikai tad sadzirdēt, kā tas skan.

Darbības vieta – visa pasaule, kad tajā vēl nebija aizvērtu robežu. Līdzās Latvijai pārliecinoši nostājas Francija, un arī tas šķiet reizē pašsaprotami un neparasti. Daudzi būs kaut reizi pabijuši Parīzē vai dzirdējuši franču valodu Rīgas ielās, tomēr mūsu ikdiena ar frankofono kultūru saistīta stipri vien pastarpināti. Franču motīvs Joņeva stāstos valdzina, pieņemsim, tāpēc, ka epidēmija sagrāva arī manu Francijas pavasari.

Krājumā apkopoti 16 stilistiski atšķirīgi stāsti, tostarp viens bez vārdiem, viens kā ievads, viens kā turpinājums, viens kā nobeigums, un, ticiet vai ne, vienā no stāstiem ir šāds teksts: "Man bieži ir licies, ka tie retie cilvēki, ar ko es satikos, izturas neadekvāti. Es nespēju izprast viņu rīcības pamatojumu. Varbūt viņi paši nespēja? Varbūt šī ir epidēmija un es biju pēdējais veselais?"