Menu
 

Gints Grāvelis: Dievs nemīl, ka nabagi trako Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto - LETA Foto - LETA

Šarmantais Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis sava teātra skatuvei ir uzticīgs jau 20 gadus un nospēlējis tur daudz spilgtu lomu. Bijušas lomas arī citos teātros. Šajā – puspajukušajā sezonā – viņš ir Edgars Liepājas teātra izrādē “Purva bridējs ugunī”. Gintu mīl arī kameras – viņš filmējies divās kinofilmās un populāros TV seriālos: “Ēnu spēles”, “Māja pie ezera”, “Neprāta cena”, “Likteņa līdumnieki”, arī Krievijas seriālā “Aizmirstais”.

Ārpus darba Gints ir gruntīgs kurzemnieks, desmitgadīgā Kriša tētis, kaislīgs makšķernieks un mežonīgu ceļojumu cienītājs. Interesanti, ka, runājot par dzīvi teātra dīkstāves laikā, tās iemeslu mēs ne reizi nenosaucam vārdā. Gluži kā Harija Potera grāmatu varoņi, kas principiāli nepiemin to – paši zināt, ko.

– Kā tu pavadi dienu, kad neesi teātrī? Ko, piemēram, darīji šodien?

– Šodien ar mīļo Ērcīti (aktrise Ērika Eglija, – G.R.) pabraukājāmies ar riteņiem pa mazapdzīvotām vietām, pa mežu.

– Esi Skrundā?

– Nē, šobrīd esmu Rīgā, ar uzsvaru uz “šobrīd”. Kolīdz varu, tā mūku prom no pilsētas, bet baigi daudz nevar klīst riņķī, kāds ņems un noštrāfēs.

– Šodien brauci ar riteni, bet vispār – kas tev tagad aizvieto laiku teātrī?

– Pirmās divas nedēļas ļoti izbaudīju. Ļoti! Likās – baigi forši! Tagad jau jāsāk domāt. Dienas lēnām iet, ritms ir izveidojies pilnīgi cits un stipri mierīgāks. Bieži vien man, kurš nevar nosēdēt uz vietas, vajag kaut kādu rosību un darbības, brīžiem nāk virsū melnie, bet ātri pāriet. Aizeju paskriet vai pabraucu ar riteni tā ātrāk, nogurdinu sevi citādi.

– Kādas tev ir bāzes emocijas par visu šo?

– Nemēģinu sevi nekādā veidā uzkurināt vai iespaidot. Šobrīd es neko baigi nevaru ietekmēt, līdz ar to tas būtu tāpat, kā dusmoties par to, ka līst lietus. Bet vienkārši muļķīgi ļauties arī nevar; pa galvu maļas visvisādas domas, kā varētu, kā vajadzētu, ko vajadzētu...

Šis ir labs laiks izdomāt un beigu beigās saprast, cik daudz laika mēs nevajadzīgi tērējām bezjēdzīgām štellēm. Izvērtēt, ko tad īsti mums vajag un ko nevajag, kas ir prioritātes un šī laika priekšrocības, un tad uz priekšdienām izdarīt secinājumus pašiem sev. Domāju, ka šī situācija daudziem liks domāt citādāk, nekā līdz šim. Jo tāds ritms, kāds bija, nebūs vairs nekad. Tas būs pilnīgi citādāks.

Pats smieklīgākais visā šajā ir tas, ka ārsti bija teikuši: “Eu, bet gripas slimnieku kļūst mazāk, jo cilvēki pēkšņi ir attapušies, ka palīdz tik vienkārša lieta, kā biežāka roku mazgāšana, nekā mēs to darījām ikdienā.” Tādi sīkumi lien ārā, jo kaut kādā ziņā mēs visi bijām izlaidušies.

Šis konkrētais konstatējums salika pareizās lietas pareizajos plauktos. Te nu mēs esam un varam izvērtēt ne tikai to, kāpēc katra bulciņa veikalā ir iesaiņota, bet arī to, ka, mazliet sakārtojot savu dzīvi un ikdienu, varam dzīvot citādāk un daudz mierīgāk. Man liekas, ka daudz labāk.

Trakums ar mūsu tautu, ka mēs dzīvojām ilūzijā: tagad man beidzot ir, nu mēs varam, nu mēs skrienam, urbjam, ceļam, būvējam, ņemam. Protams, ka tas viss ir jādara, tikai ar prātu un jēgu. Josta jāpievelk nevis tad, kad ir grūti, bet tad, kad ir ļoti labi. Tieši tad vajag atlikt sliktākiem laikiem un sakārtot dzīvi.

Ir burvīgs latviešu teiciens: dievs nemīl, ka nabagi trako. Es pats arī bieži esmu kaut kur skrējis, trakojis. Palēnām dzīve mani ir mācījusi, dauzījusi un situsi; šo to esmu redzējis un piedzīvojis. Tāpēc šobrīd negribu ne paniku celt, ne skriet, ne degt. Esmu pārliecināts, ka šī sezona teātrī pilnīgi noteikti ir beigusies. Ar lielām cerībām skatos, ka laicīgi varētu iesākties nākamā, bet neko nevar zināt.

– Tagad tev pārejoši nākas eksistēt bez teātra. Vai tu varētu vispār bez teātra?

– Jā. Nav tā, ka teātris man ir viss. Tas ir darbs. Pluss, ka tā ir lieta, kas man ļoti patīk. Laimīgi sakritis, ka par to, kas man patīk, vēl samaksā un varu ar to izdzīvot un ne tikai. Tas ir baigi skaisti, bet nav dzīvības un nāves jautājums. Man nebūtu problēmu strādāt arī citur, un es pieļauju, ka tas kādā brīdī būs jādara. Droši vien kādu laiku ilgotos pēc teātra, varbūt kādu asaru nobirdinātu spilvenā, bet es varētu, jā.

– Skatoties filmas, es bieži domāju: “O! Šo lomu varētu nospēlēt tas un tas latviešu aktieris, šo – tas un tas.” Kā tu skaties filmas?

– Kādreiz diezgan bieži pieķēru sevi pie domas, ka tur varēja labāk nospēlēt, tur varēja citādāk, bet tur vispār nekas netika nospēlēts; te varēja tā: nu nesteidzies – paturi vēl divas sekundes, būs divsimtniekā! Ir desmitniekā, simtniekā, bet varēja vēl bišķi augstāk, jābūt vēl atbildīgākam pret profesiju! Reizēm mēdzu domāt, kā to darītu es. Bet kādā brīdī sapratu, ka tā vērtēšana ir jāmet nost, citādi baigi daudz palaid garām, jo visu laiku analizē.

– Bieži dzirdi komplimentus profesionālajā jomā?

– Es neeju uz vietām, kur es gaidītu, lai tas notiktu, bet, ja tas notiek neviļus, ir forši. Ir bijis tā, ka pienāk uz ielas svešs cilvēks un saka: “Es atvainojos, ka jūs traucēju, bet jūs mani iedvesmojāt tāpēc un tāpēc, esmu noskatījies tādu un tādu izrādi, un tas bija vienkārši brīnišķīgi! Liels paldies! Ceru, ka mēs tiksimies.” Brīnumaina sajūta! Un ir bijis arī tā: “Es atvainojos, tas bija baigais sūds.” Nav pat jēgas oponēt vai mēģināt stāstīt, kā tur bija domāts, tā būs cīņa ar vējdzirnavām. Cilvēki ir dažādi. Viens brauc ar motociklu, viens ar mašīnu, kāds grib braukt tikai ar dīzeli, kāds tikai ar automātu, cits ar tramvaju. Katram ir sava taisnība, nav viens no visiem labāks vai sliktāks.

– Ja teikšu, ka tu aizkustinoši skaisti dziedi, tas taču nebūs oriģināls kompliments, vai ne?

– Es teikšu paldies. Man ir prieks, bet lēnām tas viss nāk. Ļoti liels paldies Ievai Kerēvicai.

– Viņa ir tava vokālā pedagoģe?

– Jā, pēdējais mūsu lielais darbs bija “Purva bridējs” (Liepājas teātra izrāde, – G.R.). Strādājām ilgi, daudz, pacietīgi un nepacietīgi, ar smiekliem, histērijām un nesaprašanām, un visām no tā izrietošām skaisti radošajām izpausmēm, taču beigu beigās esam nonākuši pie rezultāta. Manuprāt, ir brīnišķīgi.

– Šo izrādi vēl neesmu redzējusi, bet domāju par dziesmu, ko noteikti zina lielākā daļa latviešu, – par tituldziesmu filmai “Sarkanais mežs”. Mani tavs dziedājums parāva vaļā, un noteikti ne mani vien. Par ko tu domāji, to iedziedot?

– Pirms tam režisors Armands Zvirbulis precīzi pateica ideju, par ko ir stāsts. Armands vispār māk runāt par tādām lietām. Ja viņš par kaut ko deg, tad māk uzdot aktierim pareizos jautājumus. Mums bija īsa telefonsaruna, un viņš teica: “Par ko viņi domāja tad, kad tur gāja? Kas varēja notikt, kad tu pārlādē ieroci un saproti, ka tev vairs nav, ko pārlādēt, bet viņi nāk, un viņi šaus.” Tādi īsi, kodolīgi jautājumi, no kuriem tu saproti, par ko tai sāpei vajadzētu būt. Un arī dziesmas vārdi bija gana trāpīgi. Tad atnāca Zigmars Liepiņš (komponists, dziesmas autors, – G.R.) un… Tas bija brīnišķīgi! Viņš teica: “Šitā, ja?! Ja man vajadzētu, lai manu dziesmu izdzied smuki, augstu un zemu, man jau pietiek manējo.” Manējo! – tā viņš teica. “Par šo tev jāsaka paldies manai sievai. Nezinu, ko tu viņai esi izdarījis.” Izrādās, kad Liepiņš bija parādījis notis un vārdus Mirdzai Zīverei, viņa teikusi: “Iedod Grāvelim. Es domāju, ka trāpīs.” Neesam pazīstami ar Zīveres kundzi, bet… Brīnumaini, forši! Ne tas, ka tur manas emocijas; kad strādājām pie ieraksta Aigara Grāvera studijā, visi kaut ko tajā dziesmā ielika. Pats Zigmars ļoti daudz runāja, Grāvis daudz lietu pateica, arī Juris Vaivods bija klāt. Viņi visi mācēja pastāstīt tieši to, ko vajag! Ierakstījām nepilnās divās ar pusi stundās.

– Kā tev liekas, kurš laiks Latvijas vēsturē bija visšausmīgākais?

– Nekāda ogu maize jau nekad nav bijusi. Foršo lietu ir stipri mazāk nekā visu to draņķību. Tajā pašā laikā no baltu ciltīm baidījās puse pasaules, tā ka mēs esam bijuši stipri un kārtīgi veči visu laiku.

– Un kurš ir bijis vislabākais laiks vēsturē?

– Arī šim nav nekādas vainas. Bet mums vienmēr vajag tiekties uz to, ka labākie laiki vēl tikai būs. Ir jābūt! Citādi ko? Aizbraukt prom un citur lasīt zemenes? Nu nē! Tad brauc un nebrauc atpakaļ! Negribas pat runāt! Šobrīd zemnieks, lielsaimnieks saka: “Es nevaru nokomplektēt desmit cilvēkus darbā. Maksāju gandrīz tūkstoti uz rokas, tik un tā liela daļa ņems un notīsies pēc pirmās algas.” Tie atkal saka: “Kas ir tūkstotis?! Braukšu uz Britu salām.” Šādiem cilvēkiem es uzdodu jautājumu: “Cik tu tur samaksā par dzīvokli, cik par transportu un sadzīvi? Sanāk, ka tu saņem apmēram 1300 uz rokas. Vai dēļ tā jāties riņķī?” Dzīvojot tepat Latvijā, strādājot pie zemnieka un atbalstot savējos, var nopelnīt tikpat daudz. Tā strādāšana ārzemēs ir tas pats, kas skraidīt ar lāpstu pēc malduguntiņas, kā Sprīdītis: “Eu, tur būs labāk! Nē, tur būs labāk!” Var jau būt… Protams, liela daļa, kas aizbrauc, arī kārtīgi dzīvo, bet mans stāsts ir par to, ka, strādājot tās pašas 14 stundas, kā viņi tur stāsta, arī šeit var nopelnīt ļoti labi. Tikai ir jāgrib. Ir baigi jāgrib un jāstrādā, muguru neatliecot, tas ir skaidrs.

– Un atkal par to, kas notiek tagad. Ir atcelti publiskie pasākumi, teātri, koncerti, tātad vismaz 10–15% cilvēku ir atņemta dienišķā barība – kultūra, bez kuras viņi nevar pilnvērtīgi eksistēt. Kā tev liekas, kas var notikt ar tautu un indivīdu, ja ilgstoši aizliedz kultūru? Tagad dažus mēnešus pārdzīvosim, bet ja tie būtu gadi?

– Tas būtu baigi inčīgi. Sliktā nozīmē. Man bail pat domāt, kas notiktu. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio izsīktu visi krājumi, jo viss būtu izskatīts un noklausīts dažādās versijās. Man liekas, tas viss aizietu baigā nepareizībā un neceļā, jo nevar latvietis bez tās kultūras. Jo ir, kā Jānis Peters teicis: “No kūtspakaļas cēlies ir katrs rīdzinieks.” Esmu pārliecināts, ka tad, kad tas viss beigsies, aktieru uzdevums būtu ar dzeju, ar dziesmām, ar kaut ko pavisam vienkāršu, kaut vai nelielām aktieru grupiņām un nelielam skaitam cilvēku, lēnām, mierīgi, bet to visu nest atpakaļ un runāt par to, ka ir labi un ka būs labi. Kāds var stāstīt, ka viņam nevajag teātri, – tādi cilvēki ir bijuši un būs vienmēr. Ja mēs klausīsimies katrā tādā, tas aizvedīs nekur.
– Pieļauju, ka mēs glorificējam mutvārdu folkloras laiku, domājot, ka visi un visur dainoja. Gan jau arī tolaik bija tādi, kam neinteresēja ne dainas skandēt, ne vakarēt un stāstus klausīties.

– Protams, tā jau arī bija! Ne velti baznīca un krogs bija blakus. Tu aizej uz baznīcu, godīgi noklausies sprediķi un tad pa taisno uz krogu. Tas viss iet roku rokā. Un, ja tajā laikā viens, divi vai, nav svarīgi, cik, cilvēku staigāja, pierakstīdami četrrindes, kādam tas likās ļoti svarīgi, bet lielai daļai tikai tukšs laika patēriņš, jo pa to laiku taču var iesēt vairāk miežu un apart kartupeļus. Tāpat arī šobrīd ir liela daļa cilvēku, kas domā: priekš kam vajag Dziesmu svētkus? Tad strādājam godīgi ar tiem, kam vajag, un tas jau būs daudz. Bija dainu pierakstītāji, būsim arī mēs – tā mazā daļiņa, kas kultivē un godā kultūru un nes to tālāk. Foršāk ir, ja par mani runā darbi, nevis bildes vai stāsti sociālajos tīklos.

– Pirms dažām dienām, kompensējot neesošos kultūras pasākumus, tika straumēts Vēbera mūzikls “Operas spoks”. Atceries? Šis stāsts iesākas ar teātra mantas izsoli. Starp mantām ir arī mehānisks pērtiķītis, un kādam tas paver atmiņu priekškaru. Ja pēc daudziem gadiem izsolītu Dailes teātra tagadējās mantas, kura būtu tā, kuru ieraugot tev, sirmam večukam, pavērtos stāsts par Dailes teātri?

– Ļoti labs jautājums… Kas būtu tā manta, ja tā nevar būt skatuve… Liela daļa no radošā trakuma (un tas nav saistīts tikai ar dzeršanu) saistās ar Dailes teātra bufeti. Ar dienesta kafejnīcu. Ne tikai ēverģēlības, bet nenormāli daudz radošu lietu gan pirms mēģinājuma, gan pusdienu pārtraukumā, gan izrādes laikā, gan pēc izrādes, gan agri no rīta, gan vēlu vakarā, gan naktī... Tas zaļais dīvāniņš stūrī! Pirms iet iekšā bufetē, kreisajā pusē ir zaļi dīvāniņi un tumši sarkanmelns galdiņš. Tas ir tas stūris, kur droši vien varētu apsēsties un stāstīt ilgi, daudz un dikti.

– Un, ja būtu izrāde, filma vai romāns par tevi, kāds tas varētu būt?

– Tas būtu priecīgs stāsts par neko un no visa pa bišķītim. Ar vieglu bungu piesitienu fonā. Un vēl tur burvīgi skanētu Kriša spēlēta ģitāra.

– Bez kādiem personāžiem tur nevarētu iztikt, atskaitot pašu Gintu Grāveli?

– Bez ģimenes. Tie pirmām kārtām ir mani vecāki; tie ir mani brāļi, mani brālēni, māsīcas un, protams, neizbēgami, mana mīļotā sieviete un mans dēls Krišs.

– Pēdējais jautājums, kas tagad klīst “Feisbukā”: ko tu izdarīsi uzreiz pēc tam, kad atcels ierobežojumus?

– Tas jau nenotiks uzreiz, tas notiks pakāpeniski. Nebūs tā, ka vienā dienā pateiks: visas robežas ir vaļā, viss ir tieši tāpat, kā bija! Līdz ar to nebūs kaut kas speciāls vai īpašs. Baigi daudz jau arī nevarēs izdarīt, jo nebūs naudas. Nav stāsts par to, ka es piedzeršos vai cepšu gaļu kopā ar visiem saviem draugiem, vai bučošos ar visiem, kas nāk pretī, – tas nav svarīgi! Cilvēkiem vienkārši būs jānomierinās un jābūt gataviem plānam, ko darīt ilgtermiņā.

– Tev ir?

– Jā.

– Neatklāj, nevajag! Patiesībā, tad, kad tās robežas būs vaļā visās nozīmēs, varbūt atkal būs brīdis, kad Dievs negribēs, ka nabagi trako.

– Nu ja!

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.