Ģimenes diena kā dāvana un uzdevums ^{Apriņķis.lv}

Tradīcijas parasti ieviešas lēnāk, nekā to atbalstītāji vēlas, tādējādi iepriecinot šādu tradīciju neatbalstītājus. Savukārt, lai pieslietos vienai vai otrai grupai, arvien ir aktuāli uzdot vairākus dibinātus jautājumus, kā konkrētā tradīcija, šajā gadījumā Ģimenes diena, var (un, ja var, kā tai vajadzētu) iekļauties gada un citu godu ritmā?

Lai arī cik pārsteidzoši tas būtu, pieļauju, ka šodien Ģimenes dienas sakarā pirmais jautājums, kas rodas, ir senāk gluži pašsaprotamais: kas īsti ir ģimene? Vai ģimene ir tikai vīrs un sieva, vecāki un bērni, vai arī brāļi un māsas ar bērniem, vecvecāki?

Dažādās zinātnēs, iestādēs un atšķirīgi cilvēki piedāvās gaužām daudzveidīgas atbildes. Lielākajai daļai sabiedrības pirmā un agrīnākā asociācija ar vārdu “ģimene” būs bērnība un vecāki. No pieaugušo viedokļa raugoties, šīs atmiņas varētu būt līdz smieklīgumam naivas un tomēr katram pašam ļoti dārgas – pārliecība par pasaulē spēcīgāko vīrieti (tēti) un skaistāko sievieti (mammu), uzvaras prieks kautiņā ar vecāko māsu vai brāli, nesapratne par vectēva stingro skatienu un nopūtu, kad vecmammai pasniegtas turpat dārza dobē sarautās puķes, par bailēm no bubuļa bēniņu tumšākajā kaktā, par aizmigšanu Lieldienu rīta agrajā dievkalpojumā, par skolas laika blēņām un sasniegumiem.

Šādi laimīgās bērnības atmiņu stāsti ir liels spēks turpmākajai dzīvei, kaut kas, par ko arvien pateikties vecākiem, un ne tikai. Tie dod ierosmi, kā veidot savu pieaugušā cilvēka dzīvi, attiecības ar laulāto draugu un bērniem, kā arī plašākā sabiedrībā pacensties izdarīt kaut ko mazu, bet labu un iepriecinošu. Šāda pieredze diezgan plūstoši izpratnē par ģimeni iekļauj gan vecākus, gan bērnus, gan brāļus un māsas, gan arī citus radagabalus. Tā nu, manuprāt, visdrošāk šo jautājumu atstāt katras mazākas (mamma, tētis, bērni) vai lielākas (arī brāļi, māsas, vecvecāki) ģimenes izlemšanai.

Vēl viens dibināts jautājums: kāpēc vispār ir vajadzīga Ģimenes diena? Valsts parasti iedibina kādu svinamdienu kā dāvanu, par ko priecāties, un nodrošinātu laiku tās svinēšanai (piemēram, Latvijas Republikas Proklamēšanas diena 18. novembrī, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā, Ziemassvētki, Līgo diena un Jāņi) vai uzdevumu, lai atvēlētu pārdomu laiku kaut kam, ko nedrīkst pazaudēt no vēsturiskās atmiņas, nedrīkst aizmirst (piemēram, piemiņas dienas okupācijas varu īstenotajam genocīdam 25. martā, 14. jūnijā un 4. jūlijā)? Kāda tad ir Ģimenes diena – dāvana vai uzdevums?

Nesen lasīju kāda pētījuma aprakstu, ka bezbērnu ģimenes (modernāk izsakoties, pāri) vidēji ir laimīgāki par vecākiem ar bērniem (it īpaši – daudzbērnu vecākiem). Ja šādam pētījumam ir taisnība, tad kāpēc vispār būtu vajadzīga diena ģimenei? Man tomēr tas liekas neparasts secinājums, jo tik daudzos – intelektuālos, emocionālos un citādi noderīgos – līmeņos arvien esmu novērojis pierādījumus, ka tieši vecāku un bērnu (un no tā atvasinot paplašinātu ģimeni) attiecības ir tās, kuras var uztvert tikai kā pozitīvu pienesumu gan indivīdam, gan arī sabiedrībai kopumā. Bet pētījums ar akadēmisku, proti, padziļinātu un atkārtoti izsijāta viedokļa, autoritāti secinājis citādāk. Kāpēc?

Protams, bērni, it īpaši daudzbērnu ģimenē, vecākiem (un, ja iesaistās, arī plašākai ģimenei), kā arī pieaugušiem bērniem viņu slimības un vecuma nespēka skartie vecāki ir papildus ieplānojams laika un līdzekļu tēriņš. Vēl jau ir arī ievainotas ģimenes, bet tas ir atsevišķas sarunas vērts temats. Tā, raugoties no izdevumu viedokļa, nav dīvaini, ka cilvēki, kuru karjera, dzīves līmenis un izklaide ir ierobežota, būs mazāk “laimīgi” par vientuļiem bezbērnu un bezvecāku, tā sauktiem brīviem cilvēkiem. Turklāt, šķiet, lielākā daļa mūsu sabiedrības ar savu izvēli atbalsta šādu praksi – par to visuzskatāmāk liecina mūsu sabiedrības novecošana un negatīvie demogrāfiskie rādītāji.

Tātad, kad aptaujas veicēji ir uzdevuši jautājumu par “laimi” no šāda skatupunkta (kā statistikas skeptiķi nereti norāda, sagaidīdami konkrētu atbildi), ir gana prognozējama atbilde. Bet vai šāda atbilde mūsu sabiedrībai ir vislabākā? Vēl vairāk – vai šāda izvēle lielākajai daļai cilvēku individuāli ir patīkamākā, it īpaši, kad ar paredzamiem daudziem upuriem karjeras izaugsme ir izsmelta, iekārotais dzīves līmenis sasniegts un alkas pēc izklaides gandarītas?

Protams, ejot dziļāk šajā jautājumā, atklāsies ne viens vien interesants aspekts, kas būs ar nozīmi daudziem no mums individuāli un arī mums kā sabiedrībai kopumā. To visu šeit apskatīt nav nedz iespēju, nedz vajadzības, bet vienu lietu gan gribētos pievienot.

Svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka minētais patērētājsabiedrības un egoistiskam “laimes” izpratnes modelim atbilstošais skatījums nav vienīgais, tā eksistenci nevajadzētu atzīt par vienīgo. Negribētos, lai cilvēki tiktu apmulsināti, ka tikai tāda laime patiesi ir laime. Vēl vairāk – manuprāt, tāda egoistiska un patērētāju ideoloģijā pamatota bauda (laime) nemaz nav un nevar tikt uzskatīta par laimi. Protams, ir cilvēku pašu kļūdaini un pāri cilvēku spēkiem vai ārpus cilvēku ietekmes esošu notikumu ietekmē radušies apstākļi. Tomēr egoismam un patēriņa ideoloģijai nevajadzētu būt par pamatu izvēlei savā dzīvē, un, ja tomēr tas tā notiek, tad bēdīgās sekas vispareizāk ir saskatīt tieši šajā izvēlē, nevis kaut kādos ārējos apstākļos.

Nav šaubu, laime pēc savas patiesās būtības nebūs sasniedzama bez zināmām izmaksām, tāpēc ir jābūt gataviem investēt, bet investīcijas pareizajās lietās (pie kurām noteikti pieder ģimene) neapšaubāmi nes pamatotus un labus augļus. Citiem vārdiem, ģimene – gan pieaugoši bērni vecākiem, gan novecojoši vecāki bērniem – ir un būs tēriņi. Bet šie tēriņi noteikti atmaksāsies ar patiesu laimi ārpus egoistiskā un šaurā patērētāju sabiedrības pasaules skatījuma.

Nu re! Vismaz vairāki dibināti jautājumi un iespējamas atbildes. Protams, būs arī citi, bet, manuprāt, apskatītie ir svarīgākie. Atbilde uz jautājumu par ģimeni kā tik ārkārtīgi svarīgu elementu individuāli un arī sabiedrībai kopumā norāda uz ģimenes lielo nozīmi un pamatu svinēt ģimeni kā dāvanu. Savukārt dīvaini secinājumi un šobrīd bēdīgie cipari par ģimenes lomu mūsu sabiedrībā norāda uz nepieciešamību pēc Ģimenes dienas kā uzdevuma. Visbeidzot – tiem, kuriem šāda bagātība ir, būtu labi atcerēties arī par tiem, kuriem tādas nav, jo arī tas ir solis prom no egoisma un patērētāju sabiedrības kļūdainajiem ideāliem, bet – katram pēc savām spējām.

Un noslēdzot – lai arī šogad ir ierobežota ne tikai Ģimenes dienas, bet arī citu svarīgu notikumu svinēšana (it īpaši Satversmes sapulces – Latvijas pirmā parlamenta – simtgade un 30 gadi kopš vēsturiskā lēmuma par Latvijas atjaunošanu), cerams, izdomas bagātība ļaus svinēt svētkus un padarīt mūs bagātākus ar Ģimenes dienas atmiņām arī šogad – gan kā dāvanu, gan arī uzdevumu. Lai izdodas!