Mārcis Bendiks. Viss būs labi! jeb Mierinājuma vārdi optisko mānu sakarā Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks, publicists
Foto - arhīvs
Un atkal šie žesti! Jau izdzisis no atmiņas Jānis Lagzdiņa kungs, kādreiz slavenais multipartijiskais deputāts, korupcijas apkarošanas likuma tēvs, kurš reiz no Saeimas loga nodemonstrēja... nu, kaut ko tur parādīja. Nevis kādu mazu pirkstiņu, bet tā kārtīgi un no sirds, kā jau principiālam cilvēkam klājas.
Bet tas bija tālajā 2007. gadā, kad nekādi tur tviteri un feisbuki mūsu sadzīvi neduļķoja, tādēļ sabiedrības nosodījumu nācās noformēt kā Saeimas rakstisku brīdinājumu, ar publicēšanu arhaiskajā “Latvijas Vēstnesī”.
Cita lieta tagad. Pat ja kāds konservatīvāks tips vēl nebija iemērcies sociālo platformu dažādkrāsu straumēs, tad pēdējo nedēļu piespiedu brīvprātīgā sēdēšana mājās darījusi savu. Kādas ministres V. vidējā pirksta atrādīšanu visam internetam apspriež ikkatris viens. Nosodītāju un liekulīga sašutuma paudēju vesels džiljons, bet ir arī kāda tiesa klaķieru un profiatbalsta paudēju. Sak, dejā kā jau dejā – maz kā kājas, rokas un pirksti iegriežas. Un tad varot ieraudzīt to, kas nemaz nav bijis, jo būt tas nevarot nekad. Optisks māns, vienvārdsakot.
Tāds pats optisks māns, ministra Sanda Ģ. padomnieces Beates J. vārdiem sakot, bijuši it kā daudzie ziedu nolicēji 9. maijā pie kāda pieminekļa, kurš aizdomīgi līdzīgs jau pieminētā Jāņa L. žestam. Policija visu darījusi ļoti labi, premjers ar saviem skaidrošanās aicinājumiem varot mierīgi doties Jāņa L. norādītajā virzienā, bet ar policijas darbu neapmierinātie vai pat, diespasarg, ministram pretenzijas izsakošie var saņemt Ilzes V. pirkstiņu. Vai otrādi. Pie mums galu galā ir demokrātija, lai arī drusciņ paierobežota, uz darbaļaužu vēlēšanos, protams.
Šeit nu gribu teikt mierinājuma vārdus tiem, kuri, tvitersastu un feisbucīšu uzkuļčinātās šļuras ietekmēti, ir saīguši, ka šiem diviem ministriem politiskā dzīve kaunpilni beigusies. Tā nebūs. Vismaz ne šo «optisko mānu» dēļ, kurus ļaunvēļi iztulko kā nepieklājīgu dzērumā pasprukušu žestu pirmajā gadījumā un bezkaunīgu stulbuma manifestāciju otrajā.
Atgādināšu citu aizmirstu, lai arī vēsturiski nesenāku piemēru, kurš labi ilustrē samēru starp visaptverošu tviterburbuļa nosodījumu un tautas gribas suverēnu izpausmi 2014. gadā.
Toreiz Eiroparlamenta priekšvēlēšanu gaisotnē ar iepriekš neredzētu, bezkaunīgu kampaņu izcēlās tobrīd zemsaviete, līdz tam bezpartijiska Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas biedre, līdz tam no zaļajiem izslēgtā Iveta Grigule. Un saliksim te kopā divas skaidri redzamas lietas.
Pirmā. Tviterastu lamām tolaik nebija gala un malas, apņirgāšanas līmenis pārsita visus iepriekšējos rekordus, un, ja tas būtu lietojams par politiskas aktivitātes novērtējumu, Ivetai G. būtu jāizkrīt cauri zemei.
Otrā. Vēlēšanās Grigules kundze startēja ar trešo numuru sarakstā, bet kā vienīgā tika no šī saraksta ievēlēta, turklāt ar ievērojamu pārsvaru. Tiesa, līderus tik ļoti neizsvītroja, iemesls bija abnormāli lielais plusiņu skaits, ko viņa saņēma. Atkārtošu: plusiņu, vēlētāju atbalsta plusiņu. Jo tviteršļuras ņemšanos vēlēšanās klāt nerēķina. Un tā Iveta G. baltā zirgā lepni aizjāja uz Briseli. Bet partijas bonzas un citi puspriekšnieki palika ceļmalas putekļos, ķepu sūkādami.
Secinājums: viss būs labi! Ministru izpalīgu muldēšana par optiskiem māņiem un socplatformu sašutums šai sakarā nebūs pietiekams iemesls, lai iztraucētu mūsu viedā elektorāta apmierinātību ar valdības darbu šai aumež grūtajā laikā. Pārmaiņas alkstošajiem jāgaida kas nopietnāks. Vai arī jārīkojas pašiem, bet tas uz Tvitera publiku nav attiecināms. Šai ziņā tā ir tāda pati žestu rādītāja… mājās uz dīvāna.