Saulkrastu mazdārziņi arhitektes Rutas Rinkules acīm ^{Apriņķis.lv}

– Baltijas Arhitektu savienība tavu maģistra darbu atzinusi par labāko no tiem, kuri tika aizstāvēti 2019. gadā.

– Par darbu varu paskaidrot – no visiem izstrādātajiem maģistra darbiem tas bija izteikti sociāls. Mans darbs, ja tā var teikt, ir starpdisciplinārs – tas ietver ne tikai pilsētplānošanas un arhitektūras problemātiku, bet arī sociālās, ekonomiskās, dabas aizsardzības un ilgtspējas tēmas, kas patiesībā ir obligāta mūsdienu pilsētplānošanas sastāvdaļa. Tā kā mans darbs diezgan radikāli atšķīrās no citu augstskolu kolēģu darbiem, varu teikt, ka žūrijas izvēle vienlaikus bija viegla un grūta, jo, dodot priekšroku manam darbam, netika novērtēti vairāki labi studentu veidoti mūsdienu arhitektūras paraugi.

– Tava bērnība ir pagājusi arhitektes Martas Staņas projektētā mājā Saulkrastos. Vai tas kaut kā ir veicinājis tavu interesi par arhitektūru?

– Nenoliedzami. Bērnībā ne telpiskās, ne gaismas vai materialitātes kvalitātes novērtēt, protams, nemācēju, bet tas, ka dzīvoju mājā, kas ar savu arhitektūru izcēlās pārējo vidū, noteikti ir mainījis manu attieksmi pret pilsētvidi un pašu arhitektūru. Man savā ziņā ir veicies – nekad nav bijis jādzīvo ne tipveida vidē, ne mietpilsoniskā “burbulī”, tādēļ tas noteikti ir ietekmējis arī manu skatījumu uz dzīvi un tās telpu. No otras puses, tas varētu būt arī trūkums, jo dažreiz rada romantizāciju manā uztverē pret šiem tipveida risinājumiem, kas man nekādas traumas radījuši nav, tādēļ es tajos, jo īpaši vairākos padomju modernisma arhitektūras paraugos, saskatu izteiktu funkcionalitāti, jēgu un pat estētiku, kamēr daļai sabiedrības tie varbūt izraisa tikai sliktas atmiņas un asociācijas.

– Par tavu maģistra darbu… Saulkrastos ir 23 dārzkopības ciemati. Temats aktuāls?

– Iespējams, šis priekšstats un asociācijas ar laiku mainīsies, bet manā dzīvē ir bijuši neskaitāmi gadījumi, kad, pasakot, ka esmu no Saulkrastiem, pretī saņemu komentāru: “Jā, es zinu Saulkrastus. Manai omei tur bija dāča*!” Mazdārziņu jeb bijušo vai pašreizējo dārzkopības kooperatīvu statuss un nākotne ir aktuāla ne tikai Saulkrastos, bet arī daudzās pašvaldībās, tajā skaitā, piemēram, Kuldīgā, kas pat īsti ar to neasociējas, taču pat šajā pilsētā ir piemēri, protams, mazākā skaitā un koncentrācijā, kas nozīmē arī mazāku bīstamību, bet tomēr ir apstiprinājums, ka šīs teritorijas aizvien biežāk tiek izmantotas pastāvīgai dzīvošanai.

Apstākļi – tirgus ekonomika, privātīpašums un cilvēku tiesības ar to rīkoties, diezgan brīvais juridiskais un teritorijas plānojuma regulējums, kā arī nepietiekamie līdzekļi šī regulējuma uzraudzībai – radījuši situāciju, ka šīs vasarnīcas arvien biežāk pārtop dzīvojamās mājās. Toties iepriekš izkliedētas apbūves dārzkopības teritorijas pārtop blīvos privātmāju guļamrajonos, kas ir cēlonis plašai un diezgan komplicētai problēmai, sākot no ekoloģijas un dabas aizsardzības nepietiekamas infrastruktūras dēļ līdz sociālai un ekonomiskai segregācijai, ko ietekmē īpašumu vērtība – zonējuma dēļ tā šiem īpašumiem pēc definīcijas ir zemāka nekā 1200 kvadrātmetru apbūves gabaliem arī pašvaldībās, kas ir atvērtākas dārzkopības kooperatīvu pārveidošanai dzīvojamos rajonos.

Manu izstrādāto darbu veido divas daļas: pētījums, kas ir teorētisks darbs, un praktiskā daļa. Teorētiskajā daļā ir apskatīta teorija par ilgtspējīgu attīstību, piepilsētu attīstību, kā arī par dārzkopības kooperatīviem, to vēsturi un attīstības tendencēm dažādās vietās un sociāli ekonomiskajiem aspektiem. Darbā ir aplūkots likumiskais regulējums, kas nosaka šo teritoriju attīstību, kā arī Rīgas piepilsētu un Rīgas aglomerācijas attīstības tendences. Rakstiskās daļas pēdējā nodaļā ir ietverti 19 kritēriji, kas ietekmē dārzkopības kooperatīvu transformāciju. Katrs tiek skatīts telpiskā, ekonomiskā, sociālā, vides un kultūras aspektā, piedāvājot risinājumu, kā šī kritērija aspektus labāk ieviest praktiskajā pilsētplānošanā. Darba praktiskā daļa jeb projekts ir piemērs, kā šī pētījuma rezultātus jeb izstrādātos priekšlikumus pēc izvēlētajiem kritērijiem varētu iedzīvināt izvēlētā dārzkopības kooperatīvā, konkrēti, DKS “Silmala”.

– Kāda šobrīd ir tava ikdiena?

– Es strādāju arhitektu birojā “GB Studio” pie arhitekta Gata Gavara. Par darbu es varu noteikti apgalvot, ka joprojām katru dienu apgūstu kaut ko jaunu par arhitektūru, tās jēgu, risinājumiem un praktiskajiem apsvērumiem gan no būvniecības un lietotāja puses, gan arī no dzīves, tās jēgas un ētikas. Ar katru dienu es iegūstu aizvien stingrāku pārliecību, ka bez šādām zināšanām un pārdomām nav iespējama ne tikai arhitekta profesija. Patiesībā šādām tēmām aizvien biežāk vajadzētu parādīties jebkurā darbā un studijās, lai izglītotu aizvien atbildīgāku un daudzpusīgi attīstītāku sabiedrību.

Ārpus darba laika manā ikdienā ir vairākas lietas, ko drīz aizvietos viena. Pašlaik brīvo laiku nedaudz sadalu starp ģimeni un darbošanos mūsu daudzdzīvokļu mājas biedrībā. Mums šobrīd aktuāla ir gatavošanās ģimenes pieaugumam, kam gan ar katru mēnesi spēka kļūst aizvien mazāk, bet darāmā joprojām ir daudz, tāpēc es ļoti novērtēju vīra ieguldījumu, kurš šajā trauksmainajā Covid-19 laikā, pildot rezidenta un Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes ārsta pienākumus, atrod laiku arī lielai iesaistei bērniņa gaidīšanas procesā. Biedrībā cenšos būt, cik iespējams, aktīva, jo tā ir pirmā un patiesībā efektīvākā instance jebkādu izmaiņu ieviešanā gan daudzdzīvokļu mājās, gan apkaimē.

– Cik bieži tu esi Saulkrastos? Ar ko tev šī pilsēta asociējas?

– Pēdējā laikā Saulkrastos izdodas būt diezgan reti, taču mācījos Zvejniekciema vidusskolā, Jūrmalas Mūzikas un Mākslas skolā un līdz vidusskolai gandrīz visu savu dzīvi pavadīju Saulkrastos. Tas arī noteikti mani mudināja gan savam bakalaura, gan maģistra darbam izvēlēties Saulkrastu tēmu, jo ticu, ka, prātīgi attīstot šo pilsētu un novadu, ir iespējams tajā saglabāt unikālās vērtības, kas Saulkrastus dara atšķirīgus ne tikai no citām mazpilsētām, bet arī no Jūrmalas – salīdzinoši daudz lielākas pilsētas ģeogrāfiskās un pilsētbūvnieciskās uzbūves dēļ.

Es saskatu Saulkrastu ieguvumu tieši šajās atšķirībās no Jūrmalas, tajā, ka Saulkrasti – tādi, kādus mēs tos redzam šodien, – lielākoties veidoti par pieejamāko atpūtas vietu darba cilvēkiem, un no tā nevajag kautrēties! Tieši lepnums par savu izcelsmi un vēsturi rada vietas identitāti, tādēļ man šķiet, ka tādas personības kā Marta Staņa, Modris Ģelzis un noteikti vairāki citi ievērojami cilvēki no manis nepārzinātām politikas, uzņēmējdarbības vai kultūras jomām varētu būt pamats Saulkrastu identitātes meklējumiem, protams, līdztekus dabas daudzveidībai, kas jau sākotnēji bijusi šīs teritorijas attīstības stūrakmens.

* vasarnīca (krievu val. дача).