Pedagoģe: Sagatavošanās bērnudārzam ir izaicinājums gan vecākiem, gan bērniem Apriņķis.lv
- Autors: Ilze Galeniece, pedagoģe un "Skolas mammām un tētiem" pasniedzēja
Foto: pixabay.com
Bērnudārza gaitu uzsākšana var sagādāt emocionālu pārdzīvojumu kā vecākiem, tā atvasei, un tomēr tas ir loģisks nākamais solis bērna dzīvē. Par to, kā vecākiem labāk sagatavot gan sevi, gan savu topošo bērndārznieku jaunajam izaicinājumam, stāsta pirmsskolas pedagoģe un “Skolas mammām un tētiem” pasniedzēja Ilze Galeniece.
Uzsākot bērnudārza gaitas, vecāki paši ir ļoti, ļoti nobijušies un nav droši par to, kur savu bērnu vedīs. Kad mamma un tētis slīgst pašpārmetumos un baidās bērnam “nodarīt pāri” ar savu izvēli viņu sūtīt pirmsskolā, tad parasti sākas dažādas problēmas. Līdz ar to pirmais darbs ir vecākiem izprast un pieņemt, ka apmeklēt bērnudārzu ir paša bērna interesēs.
Kad bērns ir sācis iet bērnudārzā, tas, ko es visbiežāk novēroju, ir tendence bērnam pilnībā neatklāt to, kas īsti notiks. Vecāki dažreiz mānās, radot maldīgu ilūziju par to, kāda būs kārtība, ko drīkstēs darīt, līdz ar to tas, ko bērndārznieks sagaida, nesakrīt ar realitāti. Piemēram, vecāki nav paši iepazinušies ar dienas ritmu, un bērns cer, ka visu dienu tikai pavadīs rotaļās. Tā gluži nav – ir arī mūzikas stundas, ir rokdarbi.
Reizēm, iespējams, netīši un vadoties tikai pēc savām iekšējām izjūtām, vecāki bērniem uzdod jautājumus, kas par bērnudārzu vedina domāt negatīvi. Piemēram, runājot par pavadīto dienu, jautājumu uzdod, sagaidot negatīvu atbildi: “Vai tiešām tev bija laba diena? Patiešām?” Tas liek bērnam pārdomāt – varbūt tiešām īsti labi nebija, ja maniem vecākiem tā šķiet. Labāk pateikšu ne gluži patiesību, bet to, ko vecāks grib dzirdēt.
Vēl esmu novērojusi, ka neviļus, skaidrojot iemeslu, kādēļ ir jāapmeklē bērnudārzs, vecāki saka: “Mammai ir jāiet uz darbiņu, un man tevi nav kur likt, tāpēc tev ir jāiet uz bērnudārzu.” Šis formulējums var radīt bērnā sajūtu, ka no manis grib tikt vaļā, mani ved uz kaut ko nezināmu, briesmīgu. Bērnudārzā mēs mācāmies un rotaļājamies, tas ir bērna “darbiņš”, nevis vieta, kur sagaidīt vakaru, kad pretī atnāks vecāki. Reizēm, izvēloties vārdus, netīšām bērnos radām sāpīgas emocijas, jo mazā vecumā bērns visu saprot burtiski. Līdzīgi vecāki mēdz piemirst, ka bērns bieži vien nesadzird priedēkli “ne”, tāpēc “tev nedarīs pāri” vai “nebaidies” bērndārznieka ausij skan kā “tev darīs pāri” un “baidies”.
Atslēga veiksmīgai komunikācijai ir runāt ar bērnu kā līdzīgu. Viņš arī ir cilvēks ar savām jūtām, domām un viedokli. Svarīgi ir arī uzslavēt, teikt, ka lepojos, ka ticu bērnam un zinu, ka viņam viss izdosies. Ikdienas steigā nereti piemirstam iedrošināt un izcelt bērna panākumus. Vērtīgi ir arī mēģināt iejusties bērna ādā un situāciju pārnest uz pieaugušā dzīves notikumiem.