Jānis Dimants. Vai zinām, ko paši gribam? ^{Apriņķis.lv}

Tomēr ir kāds, kurš par lasīto, dzirdēto un redzēto nepārtraukti izdara secinājumus. Cik pareizus vai aplamus, taču liek padomāt, apsvērt, varbūt arī uz kādu konkrētu rīcību pamudināt. Ne mazāk svarīgi ir apjaust – kas ar mums notiek, kādi vispār esam.

“Trīsdesmit gadu laikā esam kļuvuši par izcilības un mērķtiecības nāciju,” ar tik skaļu paziņojumu svinīgajā pasākumā par godu 1990. gada 4. maijā pieņemtās deklarācijas apaļajai gadskārtai klajā nāca Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, pastiprināti uzsverot, ka esam sabiedrība, kurā šajos gados izauguši izcili zinātnieki un izgudrotāji, diplomāti un valstsvīri, pasaules līmeņa mākslinieki, ārsti un uzņēmēji. Parlamenta līdere uzteica arī valdību, kuras rīcība šajos pandēmijas apstākļos ir aktīva, atvērta un vienota.

Pēc tādiem atzinumiem nāktos uzgavilēt. Taču pats to nedaru, kaut kas liek atturēties. Toties no sirds gribas uzgavilēt kopā ar Silakroga apkaimes iedzīvotājiem, kad neatkarības atjaunošanas 30. gadadienas svētku rītā viņi jūsmoja, Latvijas karogam uzvijoties sešus metrus augstajā mastā uz palikšanu. Lielizmēra karoga uzstādīšanas iniciatori – paši iezemieši. Svinīgi paceļot karogu, saviļņota bija idejas autore Sarmīte Gailīte un Ropažu novada priekšsēdētājs Zigurds Blaus. Un tas ir neviltots apliecinājums tam, ka šejienieši grib godā turēt savu valsti un arī savu lauku ciematiņu.   

Pats vēl 4. maija norišu sakarā burtiski jūsmoju, ka ir iznākusi grāmata ar lielu paliekošu vērtību – “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”. To saveidojuši divi visjaudīgākie mūsdienu vēsturnieki – Gatis Krūmiņš un Jānis Šiliņš. Bet, atgriežoties pie Ināras Mūrnieces pasnieguma, notikumu un pasākumu hronists savos šī pavasara ierakstos saveidojis ko gluži vai dramatisku. Pretēji skaļajiem vārdiem svinīgajā svētku uzrunā viņam pa tvērienam kas skaļi nicinošs. “Mums trūkst spēcīgu, situācijai adekvātu līderu. Kāpēc mēs neesam tos atlasījuši, veidojuši, radījuši?” – tā situāciju aprāda un negāciju pārpilnu jautājumu izvirza pazīstamais publicists Viktors Avotiņš savā pēdējā rakstā vēl drukātajā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”.

Neko prātīgāku nevarēdams izdomāt, ko lai teic par tik pretēju nostāju paudējiem, jūtos gandarīts, ka vismaz esmu mēģinājis kaut vai neklātienē abus salaist matos. Pieļauju, ka gan jau viens un otrs pratīs savu nostāju kaut kur vai kaut kad pamatot arī bez jel kāda starpnieka. Abi taču pieredzes bagāti publicisti; lai atceramies, ka Mūrniece pirms ienākšanas politikā un pirms augstajiem valsts amatiem bijusi respektējama “Lauku Avīzes” un vēlāk “Latvijas Avīzes” žurnāliste. Tiesa, tiku pamanījis, ka digitālās NRA veidotāju visai pagarajā sarakstā citkārt populārā Avotiņa vārds vairs nav atrodams. Neba tāpēc, ka Viktors ar savu kritisko nostāju reizumis tiešām šāva pār strīpu.

Jā, pie viena… Šā gada maijs taču ievērību raisa ar gluži vai apvērsumu mūslaiku Latvijas avīžniecībā! Var jau vienkārši pieņemt – zudis vēl viens drukātais izdevums. Tomēr “Neatkarīgā Rīta Avīze” bija kaut kas. Bet dīvaini, ka gandrīz vesela mēneša garumā ne čiku, ne grabu, kā sabiedrība uztvērusi radikālās pārmaiņas. Ko esam ieguvuši, ko varbūt zaudējuši un ko saka paši digitalizētie žurnālisti. Pats gan gribētu tikties zem četrām acīm ar to cilvēku, kurš, vienkāršoti sakot, iznīcinājis kārtējo drukas formāta izdevumu. Ļoti jau gribētos zināt, kurš ir pārmaiņu patiesā labuma guvējs un kurš zaudētājs. Un kāpēc par galveno redaktoru ielikts neviens cits kā tieši Juris Paiders? Kas notiek privāto mediju lauciņā – varbūt arī varētu iztikt bez tabu. Bet varbūt varam vienkārši patīksmināties – sak, paldies dievam, ka mums tādas daudzu tiešām nicinātas avīzes vairs nav, ka NRA nobēdzināta tur, kur var rakstīt vai komentāros bezjēdzīgi izņirgāties katrs, kam vien nav slinkums.

Vai vēl viena drukātā izdevuma izzušana būtu pieskaitāma pie plaši izdaudzinātās koronavīrusa izraisītās mediju krīzes – tas paliek dziļākai izpētei. Taču nenoliedzami – mediju pielāgošanās savas produkcijas patērētāju vēlmēm aktualitāti nav zaudējusi arī tagadējā laikā, ko dēvējam par pandēmijas izraisītu krīzi visas pasaules mērogā. Varam atcerēties, kā tvērām ziņas marta vidū, kad Covid-19 izplatība pieņēma kulminējošus apmērus. Pašam tādu kā aizkustinājumu tika raisījis kāds ieraksts kaut kur sociālajos tīklos, ka, rau, pulkstenis rāda jau 10.45, bet nevar un nevar sagaidīt pagājušās diennakts statistiku par jauniem saslimušajiem, izārstētajiem, mirušajiem, kurās Latvijas vietās atkal jauni uzliesmojumi. “Kas noticis, kāpēc klusējat!?” ne pa jokam satraukusies rīta ziņu gaidītāja.

Par laimi, vismaz vienā portālā jau pulksten 10.46 sāk parādīties attiecīgi izklāsti – jā, atkal satraucoši, atkal tūkstoši kaulainās uz tosauli paņemto… Laimīgā kārtā Latvija pirmo koronavīrusa paņemto piedzīvo tikai 3. aprīlī. Paņemtā – ļoti solīdā 99 gadu vecumā, bet žēlabas tāpat sāpīgas: nu kālab vajadzēja notikt tieši tā? Cik tad mums tādu ir, kas pietuvojas simtam?! Varēja vismaz pāris gadiņu novilkt, un mums varbūt ilgdzīvošanas rekordiste būtu, ja ne ļaunais Covid-19… Un vēl pienāk ziņa, ka vīrusu pieveikusi 113 gadus vecā spāniete Marija Branjasa.

Lai arī kā, gribētos, pat ļoti gribētos iespējami vairāk ko patīkamu. Varu ziņot, ka esmu nonācis itin patīkamās sprukās – sakrājies tik daudz žurnālistisku pērlīšu, ka gandrīz vai neiespējami saveidot savu TOP 3. Pagaidām viena vieta tajā aizņemta pilnīgi negrozāmi. Šo godu izpelnījusies viņa, kura raksta un stāsta: mums radusies attālināti darboties spējīga sistēma, un tas ir apbrīnojami. Ir virtuālā realitāte, uz kuru pārcēlusies mūsu dzīve. Piemetot pa humora dzirkstij, autore ieminas arī par mīlestību, varbūt arī mīlēšanos no attāluma. Jā, ir ienācis kas nebijis reālajā dzīvē un arī žurnālistikā, un spīdoša tā aizsācēja ir Latvijas Radio pazīstamā kultūras žurnāliste Anda Buševica, kura sarakstījusi “Mājās sēdētāja dienasgrāmatu” vairākos turpinājumos un svētdienās to klāj vaļā gan radio klausītājiem, gan portāla “LSM.lv” ierakstos.

Ilgi nācās gaidīt un beidzot sagaidīt cita rakstura gluži vai sirdi plosošu pasniegumu. Un tas ir Gunitas Nagles sarakstījums vairāku lappušu garumā “Smagi” žurnāla “Ir” 14.–21. maija numurā. Ar cieņpilnu apliecinājumu atļaujos teikt: kolosāli, ja var tā aprādīt, kā Latvijas ārsti glābj cilvēku dzīvības, kad pasaulē vēl nav skaidra ārstēšanas taktika un nav rasti jaunās slimības uzveikšanas līdzekļi. Bet diemžēl pienāk arī reizes, kad pacienta tuviniekiem nākas pateikt to visgrūtāko.

No reģionālajā presē caurlūkotā vietu topa trijniekā pelnījusi visur esošā un visu acīgi uzraugošā žurnāliste Sandra Pētersone. Viņa stāv pat tādā kā sardzē, zina un aprāda, ciktāl vīrusvirpuļi nonākuši līdz Valkai, Smiltenei, Strenčiem.

Jā, tieši maijā jau itin krasi mainījās arī žurnālistiskie virpuļojumi. Par galveno aktualitāti kļuva jautājums, kā rast gaismu tuneļa galā un, ja tās aizvien nav, kam to iedegt. Kā pārvarēsim krīzi, un, ja pārvarēsim, ko darīsim tālāk, kas ar mums notiks? Populārs ir izteiciens, ka kritisku situāciju pārvarēšana ir jaunu iespēju, jaunu attīstības virzienu laiks. Kā īsti celmlauži šīs tēmas iekustināšanā gandrīz vienlaikus ķērušies Armands Puče “Rīga TV24” un Guntis Bojārs Latvijas Televīzijā.

Tomēr – lai piedod abi žurnālistikas guru! – dzirdētais un redzētais abu raidījumos lika visai smagi vilties. Kad reklāmrullītī ik pa laikam tika vēstīts, ka nākamais raidījums “Tieša runa” veltīts ekonomikas sildīšanai un tādējādi tūkstošiem un tūkstošiem jaunu darbaroku vajadzībām, likās – nu tik būs izklāsti! Katrs zināsim savu vietu pēckrīzes vērienīgajos pasākumos. Patiesībā čiks vien sanācis. Atmiņā paliekošākais atzinums: aizrauties ar kultūras dižceltnēm ekonomikas siltināšanas nolūkos nebūtu prāta darbs, tas vienkārši nav gudri.

Tikmēr “Rīga TV24” dažkārt dzirkstošais raidījums “Kārtības rullis” ievadījumā pat miegains – pārveidot ilgstoši neveiksmīgo pārvaldes sistēmu diezin vai izdosies, investori negribīgi, un vispār ir tā, ka īsti nezinām, ko pašu gribam. Toties sabiedrību vai šokējoša sanāca jaunā Investīciju un attīstības aģentūras direktora Kaspara Rožkalna neviļus izteiktā atklāsme, ka viņa anštaltē strādā 300 ierēdņu. Rūdītais raidījuma vadītājs kādu brīdi palika izbrīnā atkārušos žokli, sak, bija domājis, ka tāda aģentūra jau ar 30 ierēdņiem liktos dāsna, kur nu 300. Situāciju vēl amizantāku darīja cits raidījuma dalībnieks, atklājot, ka vienā radniecīgā iestādījumā darbinieku skaits ir plus mīnus 500. Ja neskaitītu pārresoru koordinatorus un vēl citus līdzīgus kantorus, šie divu instanču 800 attīstībai dāsni algotie darbinieki ar projektiem, idejām, smalkiem aprēķiniem, arī riska iespējamībām varētu nobērt ne tikai Ministru kabinetu, visus 100 Saeimas deputātus un viņu palīgus, bet vai katru tuvumā un tālumā esošu pašvaldību, ieskaitot Muļķu ciemu Latgalē un katru no Ādažu novada 12 itin solīdajiem lauku dižciemiem, kurus pašvaldību reformatori nez kāpēc piespiedu kārtā liek par pilsētu dēvēt.

Kas notiek? Valsts prezidents Egils Levits no maijā teiktajām runām visvairāk nodimdējis ar priekšlikumu iedibināt demokrātijas nedēļu. Kaut kā pačibēja, nekas īsti nesācies. Prezidents nāca klajā arī ar spārnotu teicienu, ka ekonomikas atlabšanas politikai ir jābūt mērķtiecīgai, strukturālu reformu politikai. Kas tā tāda? Vismaz G. Bojāram raidījumā “Tieša runa” parastā kārtībā nav izdevies noskaidrot. Varbūt izdosies “Aizliegtajā paņēmienā”.

Vajadzētu prasties valdības vadītājam. Taču Krišjānis Kariņš, kaut arī medijos pamanāms kā laikam neviens cits vadošais, dažādu raidījumu kanālos reizumis pat vairākas reizes diennaktī, nav dzirdēts sakām: cilvēki, kādi milzu darbi katram mums veicami, lai pārvarētu krīzi, kāda vienreizēja attīstības politika īstenojama, kādas mums potences! Neko tādu nav sadzirdējuši tie desmiti tūkstoši, kurus uz pandēmijas laiku no pasaules malu malām mājās bija savedis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, un nu viņš spiests rīkoties, lai kā gādīgs amatvīrs pavalstniekus dabūtu prom uz viņu kādreizējām vai no jauna sarunātajām darbavietām pasaules plašumos.

Pagājušajā nedēļā ar kolēģa satiksmes ministra Tāļa Linkaita gādību attiecīgi avioreisi arī atjaunoti, tādējādi apliecinot, ka jaunais prombraukšanas vilnis maijā atsācies. Tad nu līdzās virsrakstā liktajam jautājumam vēl nākas iegrimt jo dziļās pārdomās, vai jel apjaušam krīzes dziļumu un cik mums svarīga būtu konkrēta paskatīšanās uz priekšu un galvenais – rīcība šeit un tagad.