Žurnālists Māris Rožāns reiz viens pats atbruņojis noziedznieku Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto – Solveiga Rjastas
Desmit ekspresjautājumus ierasti esam uzdevuši ar kultūras nozari saistītiem cilvēkiem kāda drīzumā paredzēta pasākuma sakarā – jauna loma, pirmizrāde, grāmatas iznākšana vai cita tamlīdzīga aktualitāte. Taču valstī izsludinātā ārkārtējā situācija ir ieviesusi korekcijas ikviena dzīvē, tāpēc izmantojam iespēju iepazīstināt jūs ar vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem, kuri piedalās “Rīgas Apriņķa Avīzes” un tās pielikuma “Kodols” veidošanā.
Māris Rožāns raksta ar pseidonīmu Ritvars Raits. Žurnālists, par kuru priecājas visi korektori, jo Mārim piemīt nevainojama valodas izjūta un viņa rakstītais teksts var kalpot par paraugu citiem. Viņa kompetencē publikācijas par tiesu un kriminālo sfēru, un tajā viņš orientējas līdz detaļām dziļi. Sportists un atsaucīgs kolēģis, ar mākslinieciski brīvdomīgu pieeju rakstu nodošanas termiņiem, kas bieži vien rada galvassāpes redaktoram.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esi darījis?
Ja tā padomā, nekā īpaši ekstrēma nav bijis. No savu divu dienestu laikiem atmiņā nāk epizode, kad vienam pašam ar pistoli rokā vajadzēja meklēt un atbruņot noziedznieku, kurš bija nolaupījis medību karabīni. Toreiz viss atrisinājās vairāk nekā labi, jo, kā izrādījās, laupītājs bija piemirsis paķert līdzi patronas. Pārsteidzu viņu vienā lauku mājā ar degvīna glāzi rokā, bet nolaupīto šaujamieroci atradu aizdurvē. Uzskatu, ka viss interesantākais, tostarp arī ekstrēmākais, mani vēl tikai gaida. Pērn, piemēram, pamēģināju braukt ar veikbordu. Domāju, ka šovasar šīs iemaņas noteikti vajadzētu nostiprināt. Nākamais mans sapnis ir motocikls…
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Aizkustinošākie momenti saistīti ar maniem bērniem. Atceros, kā acīs riesās asaras, kad mana jaunākā meita Vitnija Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītu pasākumu atklāja ar Latvijas valsts himnu, ko izpildīja kā soliste. Var teikt, ka mana vecākā meita Keita iet tēva pēdās, jo tuvākajā laikā viņa iegūs bakalaura grādu komunikācijas zinātnē. Ar aizkustinājumu skatos viņas veidotās dokumentālās filmiņas… Ļoti priecājos par dēla Leonarda punktu guvumiem basketbola spēlēs, bet ne jau tie ir galvenie. Pirms pāris gadiem viņš tā prata mani aizkustināt, ka savai dzīvei ieguvu pilnīgi jaunu mērķi un motivāciju.
Kas tevi iedvesmo darbam?
Žurnālista darbā visvairāk iedvesmas es smeļos cilvēkos – gudros un godīgos. Protams, mani iedvesmo arī interesanti notikumi, sarežģītu lietu taisnīgi atrisinājumi, izcili sasniegumi sportā un citās jomās, kur notiek sacensības. Reizēm liels darba spars rodas tad, kad saproti, ka tieši tu esi tas, kurš pirmais var paziņot sabiedrībai par kādu ļoti svarīgu aktualitāti.
Tavi veselīgie ieradumi?
Par pašu veselīgāko savu ieradumu noteikti uzskatu vēlmi sportiski kustēties. Tas man ir asinīs jau kopš bērnības un pirmajiem skolas gadiem Kaibalas astoņgadīgajā skolā, kur spēlējām basketbolu un futbolu, nodarbojāmies ar orientēšanās sportu un tūrismu, skrējām un arī slēpojām, jo toreiz vēl bija ziemas un sniegs. Pēdējos gados daudz braucu ar velosipēdu, peldu un slidoju, pagājušajā vasarā atsāku skriet, bet no visām daudzajām sporta spēlēm mans favorīts ir volejbols, ko mēdzu uzspēlēt reizi vai divas nedēļā.
Tavi kaitīgie ieradumi?
Bieži esmu jokojis, ka vienīgais kaitīgais ieradums, kura man nav, ir smēķēšana. To bezjēdzīgo nodarbi es tiešām neieredzu, tāpēc man ir ļoti nepatīkami noskatīties, ka mūsdienās kaislīgākās pīpmanes ir dāmas, sevišķi – jaunas meitenes. Ja nopietnāk, tad neteikšu, ka man ir lielas problēmas ar netikumiem. Vissliktākais laikam ir tas, ka pārāk daudz laika pavadu virtuālajā vidē. Var jau aizbildināties, ka tā man ir profesionāla nepieciešamība, bet, jā, pārlieku daudz tomēr…
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esi guvis?
Varbūt tas nedarbojas visos dzīves gadījumos, bet esmu pieradis īpaši neuztraukties par dažādām problēmām, jo, kā jau pirms manis sapratuši gudri cilvēki, lielākā daļa no tām atrisinās pašas no sevis. Katrā ziņā es jebkuru sarežģītu situāciju cenšos uztvert stoiciskā mierā, cenšoties nepalaist garām pareizo risinājumu, kas nereti uzrodas pašā pēdējā brīdī.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Savu grāmatu “normu” es laikam esmu izlasījis jau skolas gados un agrā jaunībā. Tagad lasu ļoti reti un tikai tad, kad esmu ceļā. Man gan ir, ko ieteikt, bet tikai detektīvromānu cienītājiem – faktiski jebkuru norvēģu rakstnieka Jū Nesbē grāmatu. Būs aizraujoši un neparedzami līdz pašai pēdējai lappusei! Filmām laiku es atrodu vienmēr, bet reizē esmu samērā kritiski noskaņots. No pēdējā gada laikā redzētajām es varētu ieteikt “Ričards atvadās” ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Negarantēju, ka visiem tā patiks, bet tiem, kuri noskatīsies, varētu likt padomāt…
Kādu mūziku klausies?
Teikšu, ka visdažādāko. Mani mēdz piesaistīt gan melodija, gan teksta saturs, turklāt gaume bieži mainās. Ja jārunā par kaut ko konkrētāku, tad pirms pusgada noskatījos pilnmetrāžas filmu “Blakus”, kas kā filma manas cerības attaisnoja, bet patīkami pārsteidza ar tajā izmantotajām dziesmām. Tagad es zinu tādas pašmāju jauno mākslinieku grupas kā “Čipsis un Dullais”, “Singapūras Satīns”, “The Bad Tones” un citas, kuru mūziku es tagad nereti klausos.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Ja tikai pusdienot, tad to man vislabāk patīk darīt tādā demokrātiskā ēstuvē kā kafejnīca “Panna” Lielvārdē. Dievinu, tāpēc vienmēr izmantoju iespēju baudīt maltītes uz prāmjiem, kas kursē starp Rīgu un Stokholmu vai starp Tallinu un Helsinkiem.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Vakar dēls man atklāja, ka tad, kad pieaugs, viņš pārcelšoties dzīvot uz Kanādu. Ļoti ceru, ka jau līdz pilngadībai viņš sapratīs, ka jebkurā citā zemē viņš nekad nejutīsies pa īstam savējais. Arī Kanādā viņš savā ziņā būs tikai svešinieks, kurš vienmēr domās par savu dzimteni, par Latviju. Tikai Latvijā dzīvot gribu arī es. Tāpat arī par laika izvēli nebūšu oriģināls – uzskatu, ka vismaz līdz šim viss manā dzīvē ir bijis gan interesanti, gan labi. Pats galvenais, kā teic krievi, lai nebūtu kara!