Menu
 

Montesori pedagoģe Ilze Šterna Ādažos: Palīdziet bērnam attīstīt to, kas viņā ielikts no Dieva Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, “Ādažu Vēstis”
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

“Kad bērnudārzā visiem vajadzēja uzzīmēt rakstus uz papīra cimdu šabloniem, ieraudzīju, ka mans zīmējums ir pārsvītrots. Tātad – nepareizs, jo atšķīrās no pārējiem,” bērnības atmiņās dalās gaišā un starojošā ādažniece, trīs dēlu māmiņa un Montesori pedagoģe Ilze Šterna, jautāta par pirmo impulsu, kas mudinājis domāt par alternatīvu apmācības sistēmu savu dēlu izglītošanā.

Ar ekonomikas un vadības zinātņu maģistra grādu kabatā un deviņu gadu pieredzi nekustamo īpašu vērtētājas amatā Valsts zemes dienestā Ilze nolēma mācīties tālāk un kļuva par Montesori pedagoģi. “Bērni! Viņi ir galvenais iemesls, kāpēc nolēmu izglītoties tālāk,” atzīst Ilze. Viņa ir ne tikai Montesori teorētiķe, bet arī praktiķe, jo nu jau septiņus gadus strādā Montesori bērnudārzā.

Kad pasaulē nācis pirmais dēls, Ilze interesējusies par dažādām attīstošām rotaļlietām, un tā, aizvien vairāk un vairāk, saskārusies ar jēdzienu “Montesori”. “Šajā pieejā sāku saskatīt loģiku. Likās pareizi, ka vispirms bērnam māca apjaust apjomu un tikai pēc tam skaitļus. Vecāki bieži priecājas, ja bērns prot skaitīt līdz desmit, bet reizēm tas notiek, neizprotot jēgu, iemācoties ciparus kā dzejolīti. Man bija svarīgi, lai dēls mācās ne tikai ķeksīša pēc, bet lai viņā būtu patiesa interese, zinātkāre, vēlme radīt pašam,” atzīst Ilze.

Itāliešu ārstes un pedagoģes Marijas Montesori (1870–1952) izveidotās mācīšanās sistēmas pamatā ir princips “Palīdzi man to izdarīt pašam!”. Pedagoģijas reformatore uzskatīja, ka pedagogs ir bērna kalps, palīgs un novērotājs un ka mācību procesā pētnieki ir abi – gan skolēns, gan skolotājs.

Pētnieki – skolēns un skolotājs

“Jau gada sākumā kopā ar kolēģēm bijām izplānojušas mācību tēmu par gada cikliem, taču pēc milzīgās bērnu intereses par Austrālijas degošajiem mežiem mainījām izplānoto mācību kursu, lai bērni vairāk izzinātu sev interesējošo jautājumu. Bērni paši saka priekšā, par ko grib uzzināt vairāk, tikai mēs, vecāki, bieži neieklausāmies un nesadzirdam,” stāsta Montesori pedagoģe Ilze Šterna.

Šīs pedagoģijas pamatā ir bērna interese. Vislabāk kādu tēmu apgūt tad, kad bērnā dzimusi patiesa un dzīva interese par to. “Tā nu mēs pievērsāmies kartei un pētījām Austrāliju,” atceras Ilze. Starp citu, Montesori pedagoģijā arī pasaules karte ir aptaustāma, bieži veidota no koka, kur katrs tās gabaliņš (valsts) ir izņemams un ieliekams atpakaļ kopējā kartē. Katra valsts – citā formā, lai tās kontūru varētu izjust, aptvert ar taustes palīdzību.

Marija Montesori bērna izaugsmi pielīdzināja tauriņa attīstībai, kas noris pa posmiem jeb sensitīvajiem periodiem. Piemēram, ir brīdis, kad bērnu sāk interesēt burti, ir mirklis, kad aizrauj cipari, ir posms, kad gribas izzināt kukaiņus un citas dzīvas būtnes. Perioda kulmināciju iezīmē nepārtraukti jautājumi par konkrētu tēmu un bērna rīcība. Piemēram, pēkšņi bērns pats grib pogāt drēbes, ģērbties, aplūkot un pētīt kukaiņus.

Kustīgais alfabēts, ar ko bērni sāk savu rakstīšanas “ceļojumu”


Sensitīvie periodi

Marija Montesori bērnu attīstību iedalīja četros posmos. No dzimšanas līdz trīs gadu vecumam bērns mācās pārvaldīt savu ķermeni, pats iemācās ģērbties, ēst, iztīrīt zobus un veikt citas ikdienišķas darbības. Interesanti, ka Montesori iesaka mazuli guldīt uz matrača, nevis redeļu vai citā gultā ar paaugstinājumu. Tāpat viņa aicina jau no pirmajām mazuļa dzīves dienām nodrošināt iespēju aplūkot sevi spogulī. Kāpēc tā? “Lai apjaustu savu ķermeni, iepazītu to!”

Līdz sešu gadu vecumam bērnam veidojas valoda, kā arī sāk interesēt matemātika, līdz divpadsmit gadu vecumam bērns jau spēj idejas abstrahēt, kā arī vēlas izprast likumsakarības, kāpēc viss ir tā, kā ir. Šajā laikā bērni tiecas visu izzināt aizvien dziļāk, ar atvērtu skatu raugoties pasaulē. Savukārt no divpadsmit trīspadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumam saistībā ar pubertāti sākas nestabilāks posms bērna dzīvē, tāpēc Montesori pedagoģija šajā laikā jauniešiem piedāvā iespēju īstenot sevi darbībā.

“Latvijā vēl ne, bet pasaulē ir iespējas skoloties pēc Montesori metodēm arī pusaudža vecumā. Šādās Montesori skolās jaunieši strādā veikalā, viesu namā un darbnīcā. Jaunieši visu izaudzē paši, pēc tam rada iepakojumu un izdomā cenas. Gatavo ēst, klāj galdus, mazgā veļu. Paši konstruē un būvē siltumnīcas un šķūņus. Ja nepieciešams, brauc konsultēties arī ar profesionāliem arhitektiem un inženieriem. Tāpat mācās kopīgi pieņemt lēmumus. Ārvalstu kolēģe stāstīja, ka viņi jauniešiem ļauj kļūdīties. Reiz skolēni paši bija mēģinājuši ievilkt elektrību, bet rezultātā tās nebija. Nekas. Montesori pedagogi uzskata, ka vienmēr var mācīties no savām kļūdām. Saskaņā ar Montesori – bērni, jaunieši var darīt visu, ievērojot trīs principus: nedarīt pāri otram, sev un apkārtējai videi.”

Vide veicina attīstību

Montesori pedagoģija mācību materiālus iedala piecās – praktiskās dzīves, sajūtu, valodas, matemātikas un kosmiskās dzīves – grupās Praktiskās dzīves materiāli ir pirmie, ar ko sāk darboties jaundzimušais. Svarīgi mājas vidi iekārtot tā, lai bērns visu var izdarīt pats. Ierasts, ka vecāki visu dara bērna vietā – ielej ūdeni, padod krūzīti –, bet vide jāiekārto tā, lai viņš pēc iespējas vairāk spētu paveikt pats, bez pieaugušo palīdzības.

Ilze savās mājās uz grīdas iekārtojusi zemus, atvērtus plauktus, lai bērni varētu ieliet ūdeni, paņemt savu šķīvi un attīstītu elementāras pašapkalpošanās prasmes. Lai visu laiku nebūtu jāprasa: “Mammu, gribu padzerties!” Kāpēc bērns visu prasa mammai? Jo netiek klāt sev nepieciešamajām lietām. Deviņu gadu laikā saplīsusi tikai viena no Ilzes dēliem nopirktajām glāzītēm. Montesori pedagoģija paredz, ka visi trauki, ko dod bērniem, ir īsti, nevis plastmasas. Arī krūzītes un glāzītes pašiem mazākajiem. Ilzes mājās bērni paši tiek klāt arī savām drēbēm. Paši izkrāmē tās no plaukta un saliek atpakaļ.

Oriģinālie matemātikas sarkanzilie skaitīšanas stieņi un ciparu plāksnītes Marijas Montesori muzejā.


Vispirms rakstīt, tad lasīt

Rakstīšana ir vienkāršāka nekā lasīšana. Kad bērns liek vārdu no gataviem burtiem, viņš zina tā nozīmi, ir to dzirdējis un izmanto ikdienā. Un šis vārds jāsaliek no jau zināmiem burtiem. Par kustīgo alfabētu sauc gatavus burtus, no kuriem var likt vārdus, kad roka tam īsti vēl nav gatava. “Sākumā bērns iemācās skaņu, tad to uzraksta un tikai pēc tam lasa. Bērns vispirms dzird vārda sākumu, tad tā beigu daļu un tikai noslēgumā – vidu. Saklausot vidējās skaņas vārdā, bērns var uzrakstīt arī visu vārdu,” stāsta Ilze Šterna.

Klasiskajā Montesori pedagoģijā nav klašu sistēmas. Skolēni nemācās kopā tikai ar sava vecuma bērniem, bet gan vecumā grupās ar trīs gadu starpību. Šādi apmācību posmi tiek ievēroti gan bērnudārzos, gan skolās. Bērna interesēm pielāgoti visi Montesori mācību materiāli. Piemēram, pogāšanai piemēroti īpaši pogu rāmji, tādi paredzēti arī rāvējslēdzēja aizdarei, šņorēšanai, ir vesela aizdares materiālu grupa. Tādus katrs var izgatavot arī pats, piemēram, nevalkājamu jaciņu uzšūt uz spilvena, lai trenētu pogāšanas iemaņas. Montesori bērnudārzos veic arī tā sauktos ūdens darbus, kad bērni tīra augus, mazgā dažādas virsmas, mazgā lupatiņas un pēc tam tās izkarina žāvēties. “Bērnudārzā var novērot, cik daudz šie bērni spēj izdarīt paši,” atzīst Ilze.

Apjoma apgūšana

Arī matemātika Montesori pedagoģijā padarīta taustāma. Nereti Montesori bērnudārzos vieni kā mazas pērlītes guļ atsevišķā traukā. Vienu desmitu veido šīs pašas pērlītes, tikai savērtas uz stienīša. Simtu – plāksnīte no desmit šādiem stienīšiem, tūkstoti veido desmit plāksnītes, kas izskatās pēc kuba. Lūk, desmit kubā! Montesori bērnudārzos ir arī binomiskais kubs, kuru var aptaustīt. Tas veidots no desmit klucīšiem, kas jāsaliek kopā pēc noteiktas formulas.

Mazotnē bērns darbojas ar to kā sajūtu materiālu. Pieaugot, mācoties Montesori skolā, viņš sapratīs, ka šis materiāls ir binomiskā kvadrātsakne. Trinomiskais kubs ir kubsakne, binomiskais kubs – kvadrātsakne. Ir īpaši materiāli, ar ko apgūst Pitagora teorēmu, ģeometriskos ķermeņus. Arī lode Montesori skolās un bērnudārzos ir aptaustāma, nevis tikai uzzīmēta. Montesori vispirms sniedz iespēju izjust, no kā veidojas formula, lai beigās atliktu to tikai pierakstīt. Ilze praksē pieredzējusi, ka Montesori reizrēķina tāfele ir lielisks palīgs reizrēķina apgūšanā arī vispārizglītojošo skolu audzēkņiem.

Visos Montesori materiālos iestrādāta kļūdu kontrole, līdz ar to nav nepieciešamības pēc nepārtrauktas pedagoga klātbūtnes, bērns ar Montesori materiālu var strādāt pats. Ja darba procesā radīsies kļūda, bērns to redzēs. Piemēram, kubs nesaliksies tā, kā vajadzētu.

Montesori iesaka mazuli guldīt uz matrača, nevis redeļu vai citā gultā ar paaugstinājumu. Tāpat aicina jau no pirmajām mazuļa dzīves dienām nodrošināt iespēju aplūkot sevi spogulī. Kāpēc? “Lai apjaustu savu ķermeni, iepazītu to!”


Nav leļļu un spēļu auto

Montesori bērnudārzos bērniem pašiem jāmācas ģērbties, sasiet kurpju šņores, uzklāt galdu, atnest traukus, ieliet ūdeni, savākt un sakārtot aiz sevis atstāto. Trauki ir īsti, nevis plastmasas. Atļauts pieredzēt arī to, kā tie plīst, jo viss notiek pa īstam. Bieži mācības notiek ārā, svaigā gaisā. Zviedrijā ir āra Montesori bērnudārzi, kur pilnīgi visas mācības notiek svaigā gaisā. Arī ziemā. Var mērīt, svērt un darīt visu, ko var darīt ārā. Jau no sešu līdz divpadsmit gadu vecumam bērni veido projektus un tos prezentē.

“Tagad, kad mācīšanās notiek attālināti, bērniem bija uzdevums sameklēt informāciju par putnu dzīvi un pēc tam par to citiem pastāstīt. Varēja manīt, ka, pat atrodoties mājās, viņi mulst, kad jāpastāsta par savu darbu. Šādi viņi mācās publisko runu. Daudz kas tiek apgūts eksperimenta veidā vai veidojot pašiem. Piemēram, būvējot lidmodeļus vai vulkānu modeļus,” stāsta Ilze.

Gādāt no sirds

Izglītības reformatore, pedagoģe un ārste Marija Montesori apsteidza savu laiku. Viņa izcīnīja tiesības studēt medicīnu Itālijā laikā, kad tas bija ļauts tikai vīriešiem. 26 gadu vecumā Marija Montesori kļuva par pirmo sievieti ārsti Itālijā. 1907. gadā, atverot pirmo Montesori bērnudārzu, Marija bija droša – aizsākas kas tāds, ko kādudien sapratīs visa pasaule. Marija Montesori uzskatīja, ka bērniem nepietiek ar medicīnisku aprūpi vien, par viņiem nepieciešams gādāt no sirds.

Lūk, dažas viņas atziņas: “Ja bērnu bieži kritizē, viņš iemācās nosodīt. Ja slavē, viņš mācās novērtēt sevi un citus. Ja redz naidu un dusmas, iemācās  kauties. Ja bērnu bieži uzmundrina, viņš iemācās paļauties uz sevi. Palīdziet bērnam attīstīt to, kas viņā ielikts no Dieva. Dariet to mierīgi un ar mīlestību.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.