Voldemārs Lauciņš. Jāņi – pašsaprotami un iepazīstami ^{Apriņķis.lv}

Pazīstamie Jāņi?

Pastāv vispār pieņemta izpratne par pareizajiem, ideālajiem Jāņiem kā neatņemamu mūsu kultūras sastāvdaļu. Katrs tādus gribētu svinēt un nebūtu pret ievietot bildes no šādu Jāņu svinībām savos sociālo tīklu kontos. To sarīkošanai mēs jautātu padomu kādai etnogrāfiskai kopai, aktīvi meklētu internetā vai pat šķirstītu kopš iepriekšējiem Jāņiem vai vēl senāk plauktā putekļus krājušus antīku paražu apkopojumus. Varbūt beigās pat izdotos šādi ideāli, “destilēti” Jāņi, bet vai tie dāvātu gandarījumu? Vai šis nav labs jautājums?

Ir primitīvi vienkāršoti Jāņi ar dārdošu mūziku atskaņotājā un alkohola lietošanu lielākās vai mazākās devās kaut kur dabā. Vai šādi Jāņi tik tiešām varētu būt svinēšanas vērti? Vai arī šis nav labs jautājums?

Lielākajai daļai no mums nav nedz ideālu, nedz arī pārlieku vienkāršotu Jāņu svinību, bet kaut kas pa vidu ar tādu kā standarta sarakstu. Kā Ziemassvētkos ir egle, tā bez ugunskura vai pūdeles jeb kārtī celtas jāņuguns Jāņiem nav īpašā smeķa. Citādi ir ar kādreiz plaši izplatītajiem krāšņajiem vainagiem un bagātīgiem zaļumu rotājumiem, kas svinēšanā ir skatāmi aizvien knapāk, pat pušķotus dzelzs “rumakus” var manīt arvien retāk.

Vēl viens sāpju bērns ir dziedāšana. Savulaik svinētāji kaut ar šlāgeriem varēja aizpildīt laiku no saules rieta līdz ausmai, šodien svinību līmenī dziedāt gribošu un protošu ļaužu palicis gaužām maz, un neveiklo tukšumu aizpilda mākslīgie trokšņraži. Modernāki Jāņi ir ar Blaumaņa “Skroderdienu Silmačos” apmeklējumu vai TV ekrānos ieslēgtu “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Šādas vispārēji pazīstamas tradīcijas var turpināt uzskaitīt.

Gardēži bez šīm Jāņu pamatlietām kā glazūru tortei mēdz pievienot saulrieta vērošanu Kurzemes jūrmalā vai pat tādu ekstru kā “Gaismas pils” dziedāšanu saullēktā. Tātad Jāņi – starp ideālo un primitīvo – ģimenē vai draugu grupā ir katram savi.

Tiešām pazīstamie Jāņi?

Vai jautājums par Jāņu saturu arī neiederētos vidējā latvieša sarakstā? Nekas jauns nebūs faktā, ka svinēšana Jāņos nemaz nesanāk astronomiskajos saulgriežos. Gada īsākās naktis ir pāris dienu iepriekš, un pēc kalendāra svinamās Jāņu dienas saknes meklējamas kristīgajā kalendārā, kur Jāņu diena veltīta Jānim Kristītājam.

Vēsturiski raugoties, nevar izslēgt, ka Jāņu kā tradicionālu tautas svētku izcelsme saistāma ar Jāņa Kristītāja dienu Eiropas viduslaiku kristīgajā baznīcā. Uz to norādītu arī ar kopēju kristietības pagātni saistītās līdzīgās Jāņu tradīcijas reģionā ap Baltijas jūru. Savukārt konkurējošais mitoloģisko Jāņu pamatojums grūti iztur šādu faktu krustugunis. Drīzāk šodien, kā par vairākumu tā sauktās latviešu mitoloģijas, populāra ir dažādu vēstures elementu nekritiska pielāgošana nedaudz vairāk kā gadsimtu senām tautiskā romantisma idejām. Pie mitoloģiskā skatījuma arvien prasās jautājums, cik daudz no mitoloģiskās pasaules uzskata spēj pastāvēt intelektuālā un emocionālā mūsdienu cilvēkā? Nevajag noliegt, ka arī par kristīgo skatījumu pastāv kritiski viedokļi, bet te diskusijas faktoloģiskais, filozofiskais un arī emocionālais dziļums atklāj pilnīgi citus mērogus. Tāpēc par Jāni Kristītāju un kristīgiem Jāņiem nedaudz detalizētāk.

Jānis Kristītājs ir Bībeles tā sauktās otrās daļas jeb Jaunās Derības personāžs. Bībele parasti neiedziļinās varoņu dzīves ritumā, bet aprakstu par Jāni varētu pielīdzināt mūsdienu CV. Viņš ir dzimis priestera ģimenē brīnumainā kārtā – viņa vecāki bija neauglīgi un gadu ziņā jau pāri reproduktīvajam vecumam.

Domājams, Jānis baudījis atbilstošu izglītību, tomēr nesekoja tēva pēdās un nekļuva par priesteri, atsacīdamies no antīkajā pasaulē vērā ņemamas ar garīdzniecības kārtu saistītas labklājības un cieņas. Viņš atstāja nozīmīgo pilsētu Jeruzālemi un devās tuksnesī, kur, askētisks uzturā un izskatā un apveltīts ar nepatīkami asu mēli, sludināja Dieva vārdus tiem, kuri atstāja pilsētas ērtības un izklaides Dieva atklāsmes uzklausīšanai. Asā mēle kļuva par Jāņa slepkavības iemeslu pēc valdnieka Hēroda pavēles.

Svarīgs šajā apskatā ir Jāņa Kristītāja un Jēzus Kristus – radinieku pa māšu līniju – mūsdienu kalendārā atzīmēto dzimšanas dienu jautājums. Jaunajā Derībā tās abas ir bez precizējuma, minēts vien tas, ka Jānis dzimis pusgadu agrāk. Tā kā par Jēzus Kristus dzimšanas dienu kristīgā draudze izvēlējās ziemas saulgriežus, tad Jāņa dienas svinības ar pusgada starpību ir gluži loģiskas.

Prievārdu “Kristītājs” Jānis saņēma tādēļ, ka, sekojot striktāku reliģisko uzskatu praksei, apslacīja ar ūdeni jeb kristīja tos, kuri grēku nosodījuma vārdu ietekmē vēlējās savu dzīvi mainīt. Jāņa kristība gan nav tāda pati, kādu saņem kristīgajā baznīcā, lai gan pēc skata tās šķiet līdzīgas. Jānis kristīja no vecās dzīves atsacījušos un Dieva atklāsmes pārliecinātus pieaugušos, kamēr baznīcā kristība ir Jēzus Kristus mīlestības dāvana, mūžīgās dzīves apsolījuma redzama un taustāma saņemšana (sakraments), kuru pēc ticības apliecināšanas saņem pieaugušie, bet zīdaiņi – bez tās.

Iepazīstami Jāņi?

Pirms pievērsties Jāņiem kā Jāņa Kristītāja dienai, daži vārdi par terminu “kristīgs”, kura kā īpašības vārda lietojums ir diskutabls ne tikai valodnieciski, bet arī pēc būtības, jo kristietība vistiešāk risina cilvēka mūžīgās dzīves jautājumu, krietni pastarpinātāk tā ietekmē dzīvi šajā saulē un ļoti maz (vai nemaz) – morāli neitrālu ikdienas dzīvi. Piemēram, mūziku var saukt par kristīgu tās specifiskā satura dēļ (arī cita mūzika kaut vai daļēji var būt kristīga), bet tā ir un paliek mūzika. Arī Jāņus sadalīt kristīgos un nekristīgos ir grūti, bet mēģināšu izdalīt divas lietas šajā sakarā.

Tā pirmā, kā jau minēju, ir ļoti iespējamā vēsturiskā saikne starp mūsdienās svinamo Jāņu izcelsmi vēsturē un kristietību. Vēstures gaitā šī saikne līdzīgi citām reiz ar kristietību saistītam lietām mazinājusies vai zudusi. Rezultātā Jāņu svinēšana kā tāda nav nedz kristīga, nedz arī nekristīga (un var kalpot abiem).

Tā otrā lieta būtu mūsdienu situācija, proti, ko tas maina mums, te un tagad. Tas būtu apsvērums, ka ir daudz dziļāka vajadzība tikt skaidrībā par kādām lietām, pie kurām varbūt jau esam pieraduši. Runa ir par Jāņiem, kas saistīti ar pļēgurošanu un amorāliem elementiem. Citiem vārdiem sakot – ja par kristīgiem uzskatītu tādus Jāņus, pēc kuriem ir mazāk cilvēku upuru uz ceļiem vai personisku un ģimenes nelaimju, tad aicinājums Jāņus padarīt kristīgus varbūt būtu vietā.

Visbeidzot – arī analoģija ar gaismas uzvaru pār tumsu nav nemaz tik slikta, jo ir skaista, saskan ar kristīgo skatījumu un var tikt saistīta ar patiesā labuma (Dieva) meklētāja Jāņa Kristītāja centieniem. Tomēr tā ir detaļa, kas kļūst interesanta vēsturiski un morāli, bet pie kristietības katra paša dzīvē tomēr jāstrādā konkrētāk.

Priecīgu Jāņu jeb Līgo svētku un arī Jāņa Kristītāja dienas svinēšanu!