Ieva Struka. Uz teātri, uz operu, uz koncertu! Dzīvajā! Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Tikko nopirku biļetes uz pirmo koncertu pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas un došos uz Zaļo teātri Mežaparkā, tāpēc aicinu jūs doties kopā ar mani. Es izvēlējos Ilonas Bageles soloprogrammu “Cantando y amando” 17. jūlija vakarā, jo mani valdzina viņas mecosoprāns, temperaments, skatuves harizma, bet pāri visam viņas izvēlētā programma – argentīniešu tango, galvenokārt pasaules pazīstamākā tango komponista Astora Pjacollas skaņdarbi.
Ne katram dziedātājam izdodas atrast to savu radošo ievirzi, kas tieši viņu padara neatkārtojamu un atpazīstamu. Ilonai Bagelei bez vitalitātes un humora izjūtas pārpilnajām raksturlomām uz operas skatuves tā ir viņas aktīvā koncertdarbība, dziedot gan šo latino repertuāru, gan krievu romances un džeza programmas. Viņa ir viena no māksliniecēm, kas ar saviem darbiem apliecina, ka nav “augstās” un “zemās” mākslas, bet ir māksla... Viņa no sirds mīl savus klausītājus, un tie viņai atbild ar to pašu.
Koncerta veidotāji, piesakot šo vakaru Mežaparkā, citē Pjacollas tango mūzikas vārdu autoru Orasio Ferreru: “Tango ir pilsētas nakts auglis ar bohēmas smaržu.” Es gribētu vēl piebilst, ka tango ir skaistākā mīlestības deja – mūzika kliedz baudā, bet dejotāji brīžiem tik tikko kustina papēžus, taču gaiss ir erotikas piestrāvots, un šķiet, ka tūlīt, tūlīt... Esmu pārliecināta, ka tas būs skaists vakars Rīgas naktī, kas jūlijā mēdz būt tikpat karstas kā Buenosairesā, un bohēmas smaržu radīs gan Ilona Bagele, gan viņu pavadošie mūziķi – Ilze Ozoliņa pie klavierēm, Svetlana Okuņa ar vijoli, Inga Ozola ar čellu, Ivars Kalniņš pie sitaminstrumentiem, Inita Āboliņa ar akordeonu, Oskars Petrauskis ar saksofonu un Mareks Auziņš pie kontrabasa.
Cita starpā – nedēļu iepriekš Mežaparka Zaļo teātri būs ieskandinājuši trīs mūsu Baltā nama tenori – Mihails Čuļpajevs, Raimonds Bramanis un Juris Vizbulis ar populāru opermelodiju izlasi koncertā “Arrivederci Roma!”, ja nu jūs tomēr dodat priekšroku itāļu operas klasikai, nevis tango...
Vienlaikus gribu piebilst, ka biļešu cenas ir laikam un vietai demokrātiskas, turklāt drošības protokols tiks ievērots – to zinu, jo arī Nacionālais teātris gatavojas savai “viesizrādei” augusta otrajā pusē. Turklāt, apmeklējot jebkuru mākslas pasākumu, kas šovasar tiek piedāvāts, jūs kļūstat par sava veida pierādījumu tam, ka māksla ir vajadzīga, – tas ir kā uzticības balsojums vai pateicība par jebko, kas jūs dzīves laikā vērtis labāku.
Jo īpaši svarīgi tas ir šodien – laikā, kad visas pasaules kultūras institūcijas piedzīvo vēl trakāku pārbaudījumu, nekā tas bija Otrā pasaules kara gados, kad vismaz Rīgā kultūras dzīve vārda tiešā nozīmē mutuļoja – mazliet kā dzīres mēra laikā, tik izmisīgi gribējās tvert šo mirkli, kas mums atvēlēts.
Vēl marta pirmajās dienās neviens mākslinieks neiedomājās, ka viņam sāksies piespiedu dīkstāve, tāpēc tagad, kad publiskie pasākumi kļūst vismaz daļēji tikpat pieejami kā “Depo” vai “Rimi”, mēģināsim atgriezties tais laikos, kad paši sevi uzskatījām par kultūras lielvalsti. Galu galā – nav nekā skaistāka par dzīvo satikšanos māksliniekam un viņa publikai, jo tikai tā iespējama tik ļoti nepieciešamā enerģijas apmaiņa, kas arī ir viens no “vitamīniem”, lai veidotos imunitāte un visa veida vīrusi ietu secen.