Jānis Dimants. Kur spridzināšanas un kur siena kaudzītes kaifs ^{Apriņķis.lv}

Tiesa, jūnijs nesis arī daudz neparastību – baudīti pērkonu un zibeņu negaisi, svelmes pilnas dienas un sutīgas naktis. Gluži vai neiespējami aptvert visus rekordus, par kuriem nepārtraukti vēstījis laikapstākļu ziņnesis Toms Bricis, nereti informējot, ka, lūk, karstuma rekords labots par +0,1 grādu vai citkārt diemžēl bijusi par -0,2 grādiem mazāka svelme nekā attiecīgajā rekorddiennaktī pirms cik tur gadiem vai pat iepriekšējā gadsimtā. Skrupulozs uzskaitījums.

Jā, bet ir jau kāds, kurš ne mazāk cītīgi ar saviem plusiem un mīnusiem ņemas sabiedriski politiskajā lauciņā. "Rīgas Apriņķa Avīzes" lasītāji, šķiet, būs pamanījuši, ka viens mediju apskatnieks sniedz tādu kā katra aizvadītā mēneša caurlūkojumu, lielāku vai mazāku neparastību fiksējumus. Un jūnijs nu nekādā ziņā nedrīkstētu būt izņēmums. Turklāt kā Jāņu dienas gaviļnieks atļaujos arī ko palaist vaļīgāk. Draugu, radu, paziņu burziņos kā jūnija ekstra notikumu tiku minējis un dalījies iespaidos, cik laimīgus vaigā esmu redzējis premjeru Kariņu un kultūras ministru Puntuli saulgriežu nedēļas TV tiešraidēs. Interesanti vēl tas, ka Krišjānis Kariņš tīras nejaušības vai, iespējams, akurātas plānošanas rezultātā savus valsts redzējumus gana plaši klāstīja stundu garajā LTV raidījumā «Viens pret vienu» un turpināja «Rīta Panorāmā» mazliet īsākā variantā. Pieļaujama varbūtība, ka valdības vadītājs tās dažas stundas no viena raidījuma līdz otram pārlaidis turpat Zaķusalā uz kāda dīvāna. Tas nu tā, bet – prieks, kur tu rodies!?

Katram zināms un redzams, kas šovasar darās Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāda pieminekļu gāšana un apgānīšana! Pat Amerikas atklājējs Kristofers Kolumbs palicis norautu galvu. Sekojot amerikāņu piemēram, kas līdzīgs notiek arī citur pasaulē. Briselē pieminekļi no pjedestāla tiek gāzti ūdeņos tā, ka šļaksti atbalsojas pāri visai Eiropas Savienībai; vien jāpabrīnās, ka Briseles čurājošais puisēns vismaz pagaidām palicis neskarts, pat vēl vairāk – stāv kā Beļģijas simbols ar sejai uzliktu masku, it kā līdzdzīvojot globālajai pandēmijai. Toties Ziemeļkorejā ar pompu uzspridzināta viena solīda biroja ēka, kas kalpojusi sakariem ar Dienvidkoreju. Kas mēs vakarējie, vai?! Un Kariņš pat tādā kā svētlaimībā no TV ekrāna tautai ziņo, ka beidzot valdībā izlemts būtiski svarīgais – pēc kultūras ministra Naura Puntuļa izlolota projekta tiks nojaukta visiem zināmā Pasaules tirdzniecības centra ēka Kronvalda parkā, tādējādi ar vienu šāvienu tiks nošauti divi zaķi – beidzot rasta vieta nacionālās koncertzāles dižbūvei un pie viena iznīdēta komunistu saimniekošanas palieka. Spridzināšana izmaksāšot vien nieka trīs miljonus eiro.

Kad tika paņemts uz krūts kārtējais malks no Jāņu alus kausa, tiku apsaukājis Kariņu par skopuli, sak, būtu piemetis vēl trīs miljonus un pie vieniem sprādzieniem nojaucis arī to otru namu, kur Augusts Voss un Alfrēds Rubiks rīkoja savus komunistu kongresus; pie viena varbūt varētu ko pasākt arī ar līdzās esošo pieminekli. Tomēr tas, izrādās, vēl visai pieticīgi prasīts. Lasu un klausos, ka Rīgas mēra amata kandidāts Oļegs Burovs atgādina, lai taču spridzinātkārā valdība ķeras klāt arī Zinātņu akadēmijas augstceltnei, kas savulaik celta kā Kolhoznieku nams, tātad arī ir ar ne mazāk nelāgu pieskaņu kā bijušais kompartijas nams. Tautas folklora, kur tu rodies?

Allaž sava veida pieskaņa jaušama spriedumos, ko nereti par norisēm visdažādākajās dzīves jomās izteic Maestro Raimonds Pauls. Dikti ilgi nekas netika dzirdēts par viņa skatījumu pašreizējo sarežģījumu pilnajās situācijās. Jūnija karstumos tomēr pasprucis kaut kas tāds, ko pašieceltais mediju eksperts ielicis jūnija aktualitāšu topa trijniekā. Izrādās, Pauls šad un tad paskatoties "Preses klubu" televīzijas kanālā "Rīga TV24". Iespaids esot bezsakarīgs. Visi nobijušies, neko nezina, kā būs turpmāk, neviens konkrēti neko pateikt nevar, tikai kaut ko muļļā. Tā esot tikai tāda prātuļošana. Skaidrs, ka jebkurā lietā līderis jeb saimnieks mums ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs boss, kurš regulē, kurš strādā, kuram ir konkrēti plāni un – pats galvenais – kurš māk tos plānus īstenot dzīvē, nevis tikai bez jēgas solīt izaugsmi. Bet kurā virzienā izaugsim? Ja par šo visu nedomā un neiedziļinās, tad jau nekāda vaina, problēmu faktiski nav… To Maestro 8. jūnijā teicis žurnālam "Kas Jauns". Lai paliek zināšanai, ka satraukumu raisošo domu apskatnieks dažkārt dodas vakarā pie miera un dažkārt ar to pašu domas lidojumu ceļas rītā. Nu, kad būs konkrētība, kad būs pilnīga skaidrība kaut vai par tiem pašiem mums pieejamajiem gluži vai folkloras pieskaņu guvušajiem četriem miljardiem eiro. Nē, Kariņš jau deklarējis, ka kopumā Covid-19 krīzes mazināšanai Latvija ir mobilizējusi pat 4,5 miljardus eiro.

Pēcepidēmijas seku pārvarēšana, atgūšanās no visiem trakumiem ir Eiropas Savienības (patiesībā jau visas pasaules) būtiska nepieciešamība. Gaisā virmo un pat tante Pabažos viegli uztvērusi, ka viss ES Ekonomikas atjaunošanas fonds būšot 750 miljardi, no tiem 500 miljardi – kā bezatlīdzības granti dalībvalstīm, bet 250 miljardi būs aizdevumi. Kad Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena šos galvu reibinošos ciparus tika darījusi zināmus mums visiem, portālu komentāros pavīdēja tāda tīri cilvēciska līdzjūtība – vai jel nabaga sievišķis apjēdz, kā šādas pasakainas summas kaut jel cik kristīgi un pēc taisnības iespējams sadalīt? Skaidrs, ka plēšanās būs tikpat neizbēgama kā Pēterdienas pērkonlietus pēc Jāņu nedēļas svelmes ar lielākiem vai mazākiem nodarījumiem. Līdz skandalizēšanai nonāk ne tikai Eiropas mērogā, bet arī pašmājās. Vieniem vajadzīga kultūras dižceltne, citiem – Liepājas jaunais cietums kā nekur nebijis uz nepareizas takas nonākušu cilvēku labošanas iestādījums. Abiem vajag milzīgas naudas, un kāpēc nepaņemt, ja izdodas pierādīt lietderību? Latvijas Televīzijas korespondente Briselē Ilze Nagle, piesakot savu vārdamāsu Ilzi Juhansoni kā šobrīd visaugstākajā ierēdniecības amatā esošu latvieti, tika lūgusi ieteikumus tikšanai pie iespējami lielākas labvēlības Eiropas naudas dalīšanā. Urzulas fon der Leienas ģenerālsekretāre arī ierēdnieciski korekti skaidroja: "Pats svarīgākais ir, lai Latvijas valdībai būtu redzējums, kur šo naudu nepieciešams investēt un kur šī nauda nesīs vislielāko pievienoto vērtību. Nauda jāiegulda ārkārtīgi gudri, jārēķinās, ka tērējamies uz nākotnes rēķina."

Gribētos dzirdēt vai izlasīt pašmāju naudas dalītāju sasaukšanos ar gudrību ieteicējiem augstajos ES posteņos. Taču joprojām gandrīz viss ir miglā tīts. Pats svarīgākais – kas būs ar tautsaimniecību, kas būs ar ražošanu, bez kuras nav iedomājama ne tūlītēja, ne nākotnes attīstība. Ekonomikas doktors, kādreizējais finanšu ministrs Uldis Osis pat vaimanā: ak, dievs, tikai baļķus vēl aizvien vedam ārā! Nāktos eksportēt pat ne saplākšņus, bet gatavas mājas!

Tas it kā ir pašsaprotami, lai mēs iespējami vairāk ražotu gatavu augstas kvalitātes produkciju sev un pasaules tirgum. Likumsakarīgi arī tas, ka medijiem allažiņ degpunktā nāktos paturēt, ko šajā ziņā dara 300 ierēdņu lielā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Nedaudz savādi, ka jaunais galvenais investētājs un ražošanas attīstītājs Kaspars Rožkalns savā pirmajā plašākajā publicējumā vēsta, ka šis ir brīdis, kad jāatbalsta pakalpojumu sniedzējs, tostarp tūrisma nozare, un aicina ceļotājus baudīt Latviju. Tiesa, aģentūras uzdevums ir redzēt kopainu un sekmēt arī tūrismu caur pārstāvniecībām pasaules tirgos, un sniegt mārketinga atbalstu. Tomēr ražotājos raisījies satraukums. Biedrības "Ādažu uzņēmēji" valdes loceklis Valērijs Bulans publiski paudis, ka, raugi, dažiem pārtikas pārstrādes uzņēmumiem apgrozījuma kritums ir vairāk nekā 70% apmērā. Principā – degam.

Tā nu tas bijis, ka ražošana mums ilgstoši nav bijusi prioritāte. Tāpēc kādā TV raidījumā, kur kādreiz medijos ļoti populārā akadēmiķe Raita Karnīte un ne mazāk populārais ekonomists Jānis Ošlejs klātesošo jauno ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu godina kā pēc neatkarības atgūšanas, iespējams, pirmo ministru, kurš šajā trauksmainajā laikā varētu ieiet vēsturē tieši ar Latvijas tautsaimniecības izrāvienu. Ministrs, kuru Kariņš dažkārt draudzīgi dēvē par Vitenbergu Jāni, no sava melnummelnās bārdas aizsegtā vaiga lika manīt, ka tāds viņš tiešām gribētu kļūt. Nojaušams, ka brašulis labi pārzina valstī notiekošo un valstij vajadzīgo, lai gan neganti tiek pelts, sak, nu kāds mums tas bārda – ar bakalaura grādu tūrismā, vienkāršs tūrisma gids. Jā, un sarunās arī dzird – nu ko gan tā Karnīte vairs jēdz no ekonomikas vai ekonomikas ministra dotumiem!?           

Lai arī kā, mediju caurlūkotājs par itin nozīmīgu notikumu uztvēris ziņu, ka komponists, kādreiz dārdošās grupas "Pērkons" līderis, mans novadnieks un Līvānu goda pilsonis Juris Kulakovs, kurš ar promilēm vairs ni un ni, nupat apprecējies ar starptautiskās lidostas "Rīga" komunikāciju vienības vadītāju Lauru Karnīti. Bet Laura tak akadēmiķes Karnītes meita! Savukārt Lauras dēls Kristaps Karnītis nedēļu pirms tam apprecējis zinātnei tuvu esošo Ievu Kiopu. Prognozēju abās jaunajās ģimenēs pieaugumu ar pārliecību, cik lielisks jaunu gudru cilvēku pienesums tas varētu būt Latvijas valstij!

Ja jau sanācis pāriet uz liriku, tad vēl jāpasaka, ka savos Daugavas krastos apskatnieks līdz Jāņu vakaram meistarīgi saveidoja jo skaistu ar paša rokas izkapti pļauta siena kaudzi. Kādreiz ap šo laiku Latvijas pļavas bija kā nosētas ar kaudzītēm. Tagad redz tikai ruļļus vai baltā plēvē ievīstītus pļāvumus. Nu uz Dimantu kalniņu brauc ekskursanti – gan nofotografēties pie retro kaudzītes, gan pabaudīt īsta siena burvīgo smaržu, ko no ruļļiem nekad mūžā vairs nevarēs gūt. Pie viena no īpaši uzkoptā krasta var iemesties Daugavā uz tīkami veldzējošu peldi. Reizumis dzirdu prasām, cik tas maksās. Nē, nekas tāds nav vajadzīgs un nav arī iespējams, jo saimniekam nav čeka izsišanas ierīces. Viņš ir likumpaklausīgs un neies konfliktēt ar VID. Tikmēr uzvilktais valsts karogs sētsvidū liecina, ka tāltālajā nostūrī gaidāmi kādi augstāki viesi, kas vienos Jāņos ierodas kaut kur no Rietumiem, citos – no Austrumiem. Tad jau vienā vai otrā gadījumā rit arī pasaules mērogu aptverošas sarunas, kas tik ļoti noder, lai par visu notiekošo izdarītu iespējami precīzākus secinājumus.