Ieva Struka. Uz Valmieru, meitenes un zēni! Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Patiesībā tā ir parafrāze par Valmieras teātra pagājušās sezonas populārākās melodrāmas nosaukumu – “Uz Akapulko, kundze!”. Un arī šoreiz runa būs par teātri, tikai ne Valmieras teātra mājīgajā zālē, bet Valmieras pilsētas vidē – mežā, parkā, pagalmā, skatlogā, uz ielas.
No 7. līdz 9. augustam jau piekto reizi notiks Valmieras Vasaras teātra festivāls, pulcējot ļoti daudz bērnu, visai daudz jauniešu un tos pieaugušos, kas sirdī jūtas jauni ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka neizdodas notrulināt zinātkāri un interesi par to, kā mainās pasaule.
Festivāla organizatori ir mākslinieki Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš, protams, sadarbībā ar Valmieras Drāmas teātri, un šogad lielāks īpatsvars ir tam festivāla piedāvājumam, kas attiecas uz jauniešiem, proti, tieši viņiem top festivāla jaundarbi. Bērni savukārt aicināti atkārtoti noskatīties iepriekšējā festivāla iecienītākos darbus – “PusOtrs” un “Pagalms atdzīvojas”.
Festivāla laikā notiks arī jaunākās Valmieras teātra izrādes “Inišmoras leitnants” pirmizrāde Mārtiņa Eihes režijā, kas konceptuāli atšķiras no festivāla piedāvājuma intonācijas ziņā, jo melnā absurda autors īrs Martins Makdona humānisma idejas saredz, manuprāt, krietni atšķirīgi no festivāla organizētājiem, bet – ja reiz pirmizrāde, tad pirmizrāde.
Festivāla organizatoru veiksmes kārts ir savas paaudzes koleģialitāte un pleca sajūta, ļaujot pulcēt tos, kas šobrīd darbojas tik produktīvi (arī kvantitatīvi), ka pārliecinoši veido Latvijas laikmetīgā teātra seju, – Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Inga Tropa, Klāvs Mellis, Toms Treinis, kur nu vēl viesmāksliniece Monika Pormale, jau vienu paaudzi vecāka, bet ar pasaules elpu profesionālajā darbībā. Visi viņi startē katrs ar savu izrādi, ko vērts noskatīties un kas radīta speciāli festivālam, paredzot to, ka nosacījumi – cik daudz un cik tuvu cilvēki drīkstēs atrasties cits no cita – var mainīties jebkurā brīdī.
Es šobrīd nevaru pateikt, ar ko viena izrāde varētu būt labāka par otru, tās tikai top, bet es noteikti zinu, ka gribētu redzēt, kā intelektuālais Sīlis, kas nodarbojas vai nu ar sociāli aktīvu mākslu, vai ļoti siltu un ģimenisku attiecību atklāšanu, interpretē futbola spēli kā mākslas darbu izrādē “Uzvara ir mirklis”. Tā būs redzama pavēlu vakaros Valmieras 2. vidusskolas sporta laukumā un “runās” par to, kā Latvijas futbola izlase pirmo un pagaidām vienīgo reizi nokļuva Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā. Turklāt izrādē piedalīsies viens no Nacionālā teātra labākajiem aktieriem – Arturs Krūzkops.
Otrs darbs, ko nevaru nepieminēt, ir teātra grupas “KVADRIFRONS” organizētā laiskā klausāmizrāde pa Gaujas krastmalu, kuru Klāvs Mellis pamanījies reklamēt ar tik mīlīgi absurdu pašsacerētu kolāžu no labi atpazīstamu dziesmu tekstiem (skatīt festivāla mājaslapu valmierasfestivals.lv), ka ir pilnīgi skaidrs – humora izjūtu nevajag zaudēt nekad, pat ne slēgto teātru un Covid-19 laikā, kas mums visiem bijis pamatīgs pārbaudījums.
Galu galā par to vienmēr atgādināja arī izcilais latviešu režisors un intelektuālis Oļģerts Kroders, kurš savu profesionālo karjeru sāka un noslēdza Valmierā un kuram 9. augustā ne tikai paliktu 99 gadi, bet kuram ar Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes gādību un daudzu ziedotāju atbalstu tiks atklāts piemiņas objekts “Krodera ābele”. Un arī tur ir vērts būt klāt. Laikā, kad pasaulē daudzi pieminekļi tiek grauti un tikai daži celti no jauna, šis ir īstais brīdis, ko nepalaist garām.