Triptihs: Reliģija un sabiedrība divos laikmetos jeb Vēstures (un ne tikai) vēsma versmainam vasaras vakaram (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš, Dr. theol.
Ilustrācija - public-welfare.com
Kultūras mīļotāji zinās, ka triptihs ir trīsdaļīgs mākslas darbs, kas, šķiet, visplašāk pazīstams kā flāmu Renesanses altārglezna. Šādu nosaukumu izraudzījos, lai trīs secīgos rakstos apskatītu bieži pavirši piemirstu, tomēr svarīgu aspektu – par kristietību, indivīdu un sabiedrību vēsturē – un pievērstos šodienas aktualitātēm. Varētu jautāt: varbūt mūsu sabiedrībā sapratne par kristietību tāpat jau ir pietiekami attīstīta?
Pirmā daļa: Cilvēks kristīgajā laikmetā līdz reformācijai
Nesens vērojums vedina atbildēt noraidoši. Šogad mūsu himnas “Dievs, svētī Latviju” likumiskās apstiprināšanas simtgadē tika intervēti sabiedrībā vairāk un mazāk pazīstami cilvēki. Daži no viņiem savdabīgā dancī apgāja himnā lietoto vārdu Dievs un faktu par himnu kā lūgšanu. Varētu jautāt: vai neizpratne par kristietības lomu mūsu vēsturē ir kāds brīnums?
Diez vai. Pie mums par ticības pozitīvas nozīmes neizpratni okupācijas pusgadsimtu čakli rūpējās pretreliģisks materiālistisks marksiski-ļeninisks režīms, ietekmējot 40 gadu un vecākus cilvēkus. Šiem kristietības nedraugiem nu ir piebiedrojušies moderno humanitāro (bet ne tikai) izglītību baudījuši jaunāki ļaudis, kuru studiju dienaskārtībā vairāk nekā citas ietekmes klātesošs slēpts vai atklātāks ir bijis tas pats materiālistiskais marksisms (maoisms vai kāds tā paveids).
Mērķa sasniegšanai izvēlējos divus piecsimt gadu senus vēsturiskus ieskatus un triptihu noslēgšu ar mūsdienām. Tātad kristietība, indivīds un sabiedrība – laikmeti un
cilvēki –, paralēles un atšķirības toreiz un tagad.
Pirmā skice – 1530. gada 25. jūnijā, iespējams, tobrīd lielākās Eiropas (un visas pasaules) varas – Vācu Nācijas Svētās Romas impērijas – parlamentā. Sanākušie varenie uzmanīgi klausās ievērojama politiķa lasītu kristīgu “Ticības apliecību”. Vēl nepastāvēja plašsaziņas līdzekļi, tāpēc būtu pārspīlēti apgalvot, ka jurista un politiķa Kristiana Baijera vārdiem visa pasaule sekoja tieši. Un tomēr – pastarpināti viņa sacītā ietekme tālu pārsniedza klātienē uzrunātos. Vēlāk šā nozīmīgā dokumenta nosaukumam pievienoja pilsētas vārdu, kurā to nolasīja, – “Augsburgas ticības apliecība”. Kāpēc šis dokuments bija nozīmīgs tobrīd? Vai tas ir nozīmīgs tagad? Daudzmaz paskaidrojošai atbildei ir nepieciešams kristīgās baznīcas vēstures ieskats.
Baznīcas vēsturē ir gana milzu vētru laikmetu, sākot jau ar pirmajiem gadsimtiem pēc Jēzus Kristus zemes dzīves. Tad Kristus krusta vēsts īsā laikā strauji ienāca ļoti atšķirīgās kultūrās, valodās un grūti aptveramā plašumā. Tam sekoja apmēram piecsimt gadu garuma relatīva miera periods (šeit neskarsim 7. gs. ienākušo islāmu) ar diskusijām visā kristīgajā pasaulē starp tā saukto latīņu un grieķu baznīcas daļu. Domstarpības visus agrīnos viduslaikus lēnām gruzdēja kā kūdras ugunsgrēks, līdz 1054. gadā Rietumu un Austrumu kristietības sašķēlās teoloģiski un politiski (Lielā shizma).
Vienā pusē palika daudzās un dažādu tautu un valstu pravoslāvu (no grieķu valodas orthodoksos – pareizi slavējošās) jeb, kā mums pazīstamāk, – pareizticīgās baznīcas ar nosacītu dominējošo grieķu garīdznieku Konstantinopolē, mūsdienu Stambulā. Otrā pusē bija uz antīkās latīņu kultūras bāzes attīstījusies Rietumu un Ziemeļu Eiropas baznīca, šodien sadalījusies daudzās konfesijās, mūsu zemē – luterāņu un Romas katoļu tradīcijās. Tiktāl abu lielo kristietības spārnu tuvināšanās mēģinājumi, ievērojamu politisku izmaiņu un dažādu teoloģisku centienu ietekmēti, palikuši simboliski un nav nesuši vienību. Mums svarīgs ir Rietumu baznīcas vēsturē sekojošais apmēram pustūkstoš gadu ilgais visu sabiedrības slāņu kristietības dziļākas integrācijas laiks.
Starp pirmās tūkstošgades miju un reformāciju teoloģiski jeb mācības ziņā baznīcā bija salīdzinoši liela brīvība, it īpaši dzimstošās universitāšu tradīcijas ietekmē. Protams, pastāvēja sarkanās līnijas, kuru pārkāpējus (piemēram, valdensiešus vai husītus) apkaroja, bet vairākus ļoti svarīgus, kristietību arvien šķeļošus jautājumus viduslaikos necentās atrisināt (piemēram, Bībeles un baznīcas tradīcijas autoritātes mijiedarbība, Romas bīskapa/pāvesta loma baznīcā un citi).
Šai teoloģiski visai nekonkrētajai “bildei” klāt nāca gana krāsains politiskais “deķis”. Pašā kristietības “barības ķēdes” apakšā bija draudze ar, visbiežāk, pieticīgi izglītotu un morāli ne īpaši apveltītu, garīdznieku galvgalī. Draudzē bija visa sabiedrība, kristīti kā zīdaiņi, kristietības pamatos ievadīti agrīnā vecumā un pierēķināti draudzei formāli, laulāti baznīcā un nobeigumā – apglabāti pēc kristīga paraduma iesvētītos kapos. Cik patiesi kristīga bija tāda baznīcēna zināšana un izpausme? To ir teju neiespējami vērtēt, un nebūs kopējas atbildes. Tomēr kaut kāda vispārēja izpratne pastāvēja, kaut kristīgā ikdienā (arī mūsu zemē) bija pilna ar piemaisījumiem.
Jo augstāk skatāmies viduslaiku baznīcas hierarhijā, jo pastarpinātāka bija tās saikne ar ticības lietām. Lielākajā daļā gadījumu bīskapi un abati nēsāja baznīcas tērpus un lietoja teoloģisku valodu, bet tā bija pastāvošajai laicīgajai varai alternatīva vertikāle (reizēm viena pati). Vadošie baznīcas amati bija dažādu laicīgo un garīgo varas nesēju politisko rotaļu objekti, kā tas, piemēram, tolaik bija ar Rīgas arhibīskapa izraudzīšanos. Mūsu zeme kopā ar mūsdienu Igauniju veidoja Livonijas konfederāciju, kur galvenais varas nesējs bija garīgais Vācu ordeņa atzars – Livonijas ordenis. Realitātē – nosacīti kristīga brutāla politiska vara. Protams, tas nenozīmē, ka mūsu zemē tolaik viss bija slikti, kā materiālistu vēsturnieki stāsta, bija daudz ieguvumu, panākumu un citu plusu.
Viduslaiku baznīcas hierarhijas pašā augšā atradās Romas bīskaps jeb pāvests. Padziļināti teoloģiski un uz baznīcu orientēta kandidāta izvēle pāvesta amatā bija izņēmums. Parasti pāvesta izraudzīšana bija nežēlīga politiskā cīņa starp Itālijas pilsētvalstīm un starptautiskiem spēlētājiem, pārsvarā Vācu Nācijas Svētās Romas impēriju, Spāniju vai Franciju. Pēc ievēlēšanas tāds pāvests stiprināja savu un savas dzimtas varu, karoja ar kaimiņiem un tiecās iemūžināt savu vārdu mākslā un kultūrā. Tāpēc šie pāvesti vairāk bija pazīstami ar karagājieniem, Romas pilsētas arhitektonisko un mākslas uzplaukumu un politiskiem zaudējumiem: Aviņonas valdīšanas posmu un strīdiem ar koncilu par varas attiecībām.
Summējot, visumā Eiropa skaitījās kristīga, bet baznīcas loma bija vairāk administratīva un politiska, ar viegli konstatējamu garīgu deficītu. Nepilnības tiecās labot klosteru vai baznīcēnu atjaunotnes kustības ar lokāliem un īslaicīgiem panākumiem. Ko pienesa kristīgā ticība vispārējai vēsturei?
Saraksts būtu gana garš, jo ar kristietību eiropieši iepazina Bībeles Dievu – Radītāju un Žēlastības devēju. Izcelšu vienu individuālu ieguvumu katram – žēlastību kā tikumu, ko neizjūt spēcīgie un laimīgie, bet mēs, pārējie, gan. Sabiedrības ieguvums ir cilvēka vērtības apziņa. Pirms kristīgā ticība nostiprinājās, antīkā pasaule nerunāja par visu cilvēku vienlīdzību; bagātajiem piederēja viss, vergiem nepiederēja nekas, pat viņi paši sev. Mūsdienās to mēdz aizmirst – bez kristietības nebūtu cilvēktiesību.
Turpmākie vēstures notikumi sakoncentrējās reformācijā, veidojot un mainot Eiropu (eventuāli arī pasauli). Kā? Atbildi uz to raksts meklēs sekojošajā rakstā.
Turpinājums sekos.