Jānis Dimants. Kurš melo, kurš apmelo, kurš tiesājams? ^{Apriņķis.lv}

Var jau tūdaļ vaicāt: nu ko tad tādu esi gribējis izlasīt, saklausīt, ieraudzīt? Ja īsi, tad – iedziļināšanos, kādu izvērsumu. Mums taču pastāv pētnieciskā žurnālistika, galu galā – īstā reize, lai mediji paspīdētu arī ar kādu profesionāli dzirkstošāku piegājienu. Valsts prezidenta gan sadarītais, gan pavalstnieku gaidītais un nesagaidītais – tik pateicīga reize visa salikšanai pa plauktiņiem.

Šķiet, tas bija tieši nozīmīgās gadadienas rītā, kad Latvijas Radio ziņu programmā ar visai pagaru vēstījumu klajā nāca klausītājiem labi zināmais, citkārt tik jestrais Edgars Kupčs. Bet... Kas noticis? Pieklusināts, pats pieklusis? Prātā palicis vien korespondenta uzsvērtais, ka prezidents interesējies par norisēm valstī, uzklausījis, paudis atbalstu... Tālāk arī maigs atzinums, ka problēmas tik ātri nav risinājušās. Pat ne vārda, ka prezidents ar vieglu roku palaidis izsludināšanai dažu labu visādas valodas un nevalodas raisošu Saeimas pieņemtu likumu.

Labi, neņemsimies noskaidrot, ko apzināti vai tīras nejaušības dēļ palaidis kāds apskatnieks. Mazpamazām Levita gads augstajā amatā guvis gana plašu izgaismojumu, raisījis viedokļu dažādību, ienesis lielāku vai mazāku skaidrību sarežģījumu pilnā laika peripetijās. Taču pilnīgi gaisā karājoties palicis un joprojām paliek tas izvirdums, ko mūsu jaunlaiku vēsturē varētu uzskatīt par kaut ko nebijušu. LEVITS = TRAMPS

Sacīsit: nu gan vienādību atradis! Ja kāds paseko līdzi tam, kā vai katru otro vakaru kanālā “Rīga TV24” bijušais amerikānis Kārlis Streips gāna tagadējo ASV prezidentu, vai arī saklausījies Eiropā itin plaši izplatītos atzinumus, ka Donalds Tramps ir impulsīvs, neaprēķināms, svaidīgs, untumains un kāds tik vēl ne, tad mūsu Egils Levits ar savu solīdumu, diplomātisko iznesību, juridisko gudrību raisa daudzējādā ziņā neviltotas simpātijas. Taču līdzība ir tajā, ka gandrīz vienlaikus par abiem prezidentiem sarakstītas un iznākušas līdzīga satura grāmatas. Trampa atstādinātais padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džons Boltons laidis klajā sarakstījumu, ko Tramps gan mēģinājis aizliegt, tomēr veltīgi. Ja vien ir liela gribēšana, var tikt pie lasīšanas un uzzināt daudz no tā, kas perinās un vispār darās Baltā nama Ovālajā kabinetā.

Tikmēr mums ar šikiem reklāmas trikiem autori Lato Lapsa un Kristīne Bormane steidzamības kārtā lika mesties grāmatas “Viltvārdis” izķeršanā. Virsrakstā liktais galvenais varonis – neviens cits kā pašreizējais Valsts prezidents. Ja godīgi, pašam jau no pirmajiem iedrukātajiem teikumiem sāka pārņemt šermuļi, naktīs nācās pamocīties murgos. Bet cik nu tā var? Šķita, ka teju viss noskaidrosies, nepaliks bez atspēkošanas. Lai nu kā pašam ap dūšu, neviļus jādomā: ja nu viss sarakstītais taisnība, kā valsts pārlaidīs satricinājumus? Tie konkrēti mums varētu izvērsties pat daudz satraucošāki nekā pasauli plosošais Covid-19. Taču rit dienas, nedēļa, otra – par satriecošo aktualitāti, piemēram, sabiedriskajos medijos, ne miņas. Kad kādā Levita preses konferencē žurnālists bikli iejautājies, kas prezidentam būtu sakāms par “Viltvārdi”, viss pārvērsts par joku. Prezidents jauniznākušo grāmatu salīdzinājis ar sacerējumiem par lidojošiem šķīvīšiem un plakano zemi, norādot, ka viņš centīsies ievērot “informatīvo higiēnu”.

Ja tā būtu personīgi Levita viena paša darīšana par publiskajā telpā nākušo drukājumu, tad varbūt arī varētu darīt, kā pašam tīk, proti, šajā gadījumā izrādīt ignoranci. Bet, prezidenta kungs, “Viltvārdis” taču skāris tautu, bruņotos spēkus, visu valsti! Grāmatas varonim nāktos apjaust, ka no izlasītā varbūt arī tante Pabažos dienu un nakti nevar mieru rast. Par laimi, tantei un arī dažam labam trauksmes cēlējam, izrādījies, ir, ko teikt, un radio “brīvajā mikrofonā”, vēl vairāk sociālajos tīklos, izskanēja ieteikums vai pat prasība: ja grāmatā sarakstītais atbilst patiesībai, prezidentam jāatkāpjas; ja pasniegts melu mudžeklis, Lato Lapsa jātiesā un jāliek cietumā.

Izgaidījies profesionālu žurnālistu rīcību, beidzot sadzirdu, ka kādreizējā jaukā kolēģe, tagad par TV seju dēvētā Velta Puriņa kanālā “Rīga TV24” gluži vai aicina prezidentu vērsties tiesā par apmelošanu un tik negantas neslavas celšanu. Nē, prezidents to nedarīšot. Ja tiesāšanos kaut kādā ziņā arī varētu uzskatīt par Levita personisku būšanu, tad klusēt nevarētu 61 Saeimas deputāts, kas balsoja par Levita ievēlēšanu valsts galvas amatā, jo citādi, kas zina, kādi izvirdumi var birt pār pašiem uzticības dāļātājiem. Un ne jau bez jelkādiem sirdsēstiem var iztikt tie daudzie pilsoniskās iniciatīvas pārstāvji, tajā skaitā vai pats inteliģences zieds, kas ar saviem parakstiem aicināja Levitu piekrist kandidēt Valsts prezidenta amatam un dedzīgi aicināja Saeimas deputātus prasties. Vai nevienam šo aprindu pārstāvim nekas nav sakāms un vai jelkā aizstāvams tik ļoti gribētais prezidents? Ja viņam netīk tiesāties, vienalga – pie taisnības ir jātiek. Patiesībā jau pilnīgi nepieciešams būtu skaidri un gaiši palūgt: Levita kungs, lieciet kārtis galdā! Mēs jums tā ticējām!

Kaut ko tādu mēģinājuši izdarīt žurnālisti Māris Antonevičs un Māra Libeka. “Latvijas Avīzē” izlasāms, ko viņiem teic pats Egils Levits gan par ģimeni, gan radurakstiem, gan pilsonību, izglītības iegūšanu un vēl citiem grāmatā apšaubītajiem biogrāfiskajiem datiem. Varēja likties, ka nu grāmatas izdevēju nometnē vismaz kaut kas sāksies. Nē, gluži pretēji – turpinājums pieņemas spēkā. Guvis pat jaunus apveidus. Šķiet, otrajā dienā pēc avīžraksta tiek ziņots, ka “Viltvārdis” e-grāmatas formātā ir pieejams kādā globālās tirdzniecības platformā.

Bet vispār jau nekāda rīcība neseko. Kaut kur gan ir pavīdējis Vijas Kilblokas teiktais par “grāmatas vākos ielikto apķēzījošo sacerējumu, kas vietu radis tirdzniecības plauktos”, ar nožēlu atzīstot, ka pēc nomelnojošiem, izņirdzošiem piedāvājumiem ir tiešām liels pieprasījums, īpaši, ja tie izlikti kā acīs krītoša īsta manta. Taču tā vairāk ir moralizēšana. Ja pazīstamā grāmatizdevēja mudina boikotēt Lapsas produktu, viņa saveidojumu nepirkt un nelasīt, diezin vai šāda akcija var izdoties, drīzāk jau būs panākts pilnīgi pretējais. Nē, vismaz viens – un konkrēti iepriekš pieminētais Kārlis Streips – publiski ir paziņojis, ka nelasīs šo Lapsas garadarbu, un mēģinājis ķengu rakstu autoru nolikt pie vietas (“Laiks”, 25.–31.07.2020.) Bet Kilbloka inteliģences klusēšanu attaisno tādējādi, ka, sak, neesam nekādi cenzori, mums ir vārda brīvība, un, ja kas, nomelnotāji vēl pašus varētu nomelnot.

Tas nu tā. Bet kur visās šajās šurumburum izdarībās vai noklusējumos īsti žurnālistiskie izmeklējumi?! Atbildes, ko no paša grāmatas varoņa izdabūjusi Velta Puriņa, arī Māris Antoņevičs un Māra Libeka, protams, ir, tā sakot, kaut kas taustāms. Bet kur otras puses viedoklis? Kur pretrunu izpēte? Ak, cunftes brāļi un māsas! Skaitās, ka pie mums notiek modē nākusī viltus ziņu apkarošana, kas tiešām prasa pat milzīgus žurnālistiskus pūliņus, arī dziļas zināšanas. Vieglāk ir paspīdēt ar kādu konkurentu pasniegumos uzietu kļūdu vai tikai kļūdiņu un pasniegt kā dižu atmaskojumu.

Lūk, Latvijas sabiedrisko mediju portāls šiki vēsta, ka smagi kļūdījies “Rīga TV24” radījuma vadītājs Aivis Ceriņš. Šamais, raugi, ziņojis, ka 96 procenti Latvijā dzīvojošo krievu nobalsojuši par grozījumiem Krievijas konstitūcijā ar iespēju Putinam prezidentēt līdz 2036. gadam un ka vairāk balsu “par” bijis tikai Čečenijā. Ceriņš kļūdījies, jo izrādījies, ka īstenībā “par” nobalsojuši 92,7 procenti Latvijā dzīvojošo krievu un vairāk par mūsējiem tā balsojuši ne tikai Čečenijā, bet arī Tulā. Nabaga Ceriņš nu dabūjis taisnoties. Bet, piekasīgā “LSM”, mums taču vissvarīgākais būtu tikt pie iespējamas apskaidrības, izvērtējot šaušalīgās pašmāju kolīzijas!

Kur atmaskojumi? Ja to nav, mums jāpieņem, ka “Viltvārdis” balstīts neapstrīdamos dokumentāros faktos, vai ne?

Pats izdaru nopēlumu Lato Lapsam par viņa izteikumu “komercija”. Primāri taču būtu, ka darīt zināmus sabiedrībai tā vai cita valstsvīra melus, sadarītas neģēlības ir pilsonisks pienākums. Liekas, gaužām aplama ir saceltā ažiotāža par kaut kādas Levita pusmāsas izsludinātu meklēšanu.

Savās tuvīnu aprindu sarunvalodās dažkārt atļaujos atzinumu, ka tas Lapsa tiešām ir traks, tikai tas domāts pozitīvā nozīmē. Par dimdošā publicista izgājieniem ne vienmēr esmu sajūsmā, reizumis pat niknojos. Taču nevar noliegt, ka L.L. kļuvis par tādu kā ceturtās varas karognesēju, izgaismojot mūsu elites – jā, arī visaugstākajos posteņos esošo – izdarības. Ar pārliecību arī atļaujos teikt, ka  pētnieciskajā žurnālistikā Lato rāda klasi. Ieskatīsimies kaut vai beidzamajās publikācijas, kur pie lielā zvana kārta nozīmīgajā Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas amatā esošā Ilze Znotiņa. Vai katrs fakts ar pierādījumu, konkrētiem skaitļiem, datumiem. Cita lieta, ka pēc drosmīgajiem atmaskojumiem itin nekas vai tikpat kā nekas nemainās. Tā vien šķiet, ka arī izdevuma “Viltvārdis” galvenais varonis turpinās būt tas, kas viņš ir, bet autors viens vai atkal ar kāda palīdzību turpinās rakstīt un jau drīzumā laidīs klajā kādu publicējumu. Vai tiesiskā valstī būtu pieļaujama tik pretnostādāma visatļautība?