Ieva Struka. Melanholiskais valsis atvasaras vakariem Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Aizvien tuvāk cits citam mēs drīkstam atrasties publiskās vietās Latvijas pilsētās un laukos, un droši vien dažādos pilsētu un novadu svētkos pieaug zaļumbaļļu skaits un iespēja uzgriezt valsi, bet mans šīs vasaras ieguvums ir grāmata “Melanholiskais valsis”, ko gribu ieteikt izlasīt arī citiem. Vismaz tiem, kam Emīla Dārziņa nemirstīgais un laikam jau vislabāk pazīstamais skaņdarbs raisa gan melanholiskas izjūtas, gan pārlaicīga skaistuma tirpas, gan, iespējams, patriotisku pacēlumu, jo tieši šo valsi visbiežāk atskaņo arī ārpus Latvijas un visaugstākās raudzes mūziķi.
Grāmatu ar Emīla Dārziņa glīto portretu uz vāka pērn izdeva apgāds “Latvijas mediji”, tā autore ir Maija Krekle. Un tomēr tā nav grāmata tikai par Emīlu Dārziņu, tās centrā ir arī trīs Marijas. Viena, kuru Dārziņš dievināja un kura viņam atteica. Otra, kuru Dārziņš apprecēja, jo viņa mīlēja viņu un, būdama Marija, ļāva Dārziņam turpināt dzīvot ilūzijā, ka viņa sieva tomēr ir Marija. Un visbeidzot trešā Marija – Emīla māte Marija Dārziņa, kura, bezgalīgi mīlēdama pirmdzimto Emīlīti, neatrada sevī īstu mīlestību pret jaunāko – Hermanīti...
Ja šiem radurakstiem pievieno klāt faktu, ka pirmā Marija iziet pie rakstnieka Viktora Eglīša, savulaik avangarda mākslinieka un īsta brīvdomātāja un šajā ģimenē piedzimst nākamais rakstnieks Anšlavs Eglītis, savukārt tai pašā gadā otrajai Marijai laulībā ar Emīlu Dārziņu piedzimst nākamais komponists Volfgangs Dārziņš, tad grāmata ir latviešu mākslinieku attiecību sāga, kas norisinās 20. gadsimta sākuma gados.
Par šo laika periodu bieži nākas domāt visa 20. gadsimta kontekstā, jo tieši šis laikaposms sagatavo augsni valsts tapšanas idejai un iespējai to īstenot. Kāpēc tik daudz laba un skaista rodas tieši tolaik – brīdi pirms Pirmā pasaules kara –, un vai šajā laikā tiek sagatavota augsne diviem postošajiem pasaules kariem, kas sekos? Ja vienu galvās dzimst un attīstās brīvības un garīguma asni, vai tiešām viņiem tuvumā – tajās pašās mājās, tajās pašās skolās dzīvo un mācās jauni cilvēki, kas brīvību un garīgumu izniekos un pazudinās? Par ko šie cilvēki runāja, kad satikās?
Tā kā sava radošā darba – monogrāfijas par Anšlavu Eglīti – vajadzībām esmu Rakstniecības muzejā pētījusi viņa vecāku saraksti, ar pilnu atbildību varu apliecināt – Maijas Krekles veiktais izpētes darbs ir nepārvērtējami liels un nopietns. Citētās vēstules atšifrētas no rokrakstiem, kuru salasīšana prasa ne tikai pacietību, bet arī humora izjūtu – proti, ar tinti rakstītās rindas pirmajā acu uzmetienā nereti atgādina teju ķīļrakstu.
Tāpat cieņu raisa autores mīlestība un pietāte pret otra cilvēka intīmo pasauli un privāto telpu – nekas nav izskaistināts, maz kas noklusēts, robi, kuri neizbēgami jāaizpilda ar iztēli un fantāziju, aizauguši nevainojami. Bet pāri visam, rūpīgi lasot, jūtama mākslinieka trauslā iekšējā dzīve, nespēja iekļauties un pielāgoties un šīs nespējas radītās sekas – gan alkohola, gan konfliktu, gan vientulības, gan nervu lēkmju veidā.
Neviens šodien vairs nevar pateikt, vai Emīls Dārziņš juta vai nejuta to, ka viņa dzīve būs pārāk īsa, vai dzelzceļa radītās skaņas – sliežu sanoņa, riteņu klaboņa, vagonu sadures, nodrebot visam vilciena sastāvam, – viņu biedēja vai iedvesmoja. Tomēr ir vērts uzzināt vairāk par viņa dzīvi, lai daudz sirdsgudrāk klausītos “Melanholisko valsi” dažādos izpildījumos Latvijā un ārpus tās.