Pāvils Brūvers. Kas otram bedri rok, pats tajā iekrīt Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - lnb.lv
1939.gada 23.augustā Maskavā tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts – savstarpējās neuzbrukšanas līgums, kam pievienotie slepenie papildprotokoli sadalīja Eiropu Vācijas un Padomju Savienības ietekmes zonās. Faktiski šis darījums bija starta signāls Otrajam pasaules karam ar visām tām šausmām un miljoniem traģēdiju. Hitleram tas pavēra brīvu ceļu agresijai Rietumos, kamēr Staļinam tika uzdāvinātas Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija.
Šogad, pieminot šī noziedzīgā darījuma 81. gadadienu, mēs varam vērot, kā piepildās ķēniņa Dāvida vārdi, kas izteikti 7. psalmā: “Redzi, naidniekam ir noziegums prātā, viņš ir ļaunuma pilns un rada tikai viltu! Viņš rok bedri un dara to dziļu, bet pats iekrīt slazdā, ko izlicis. Viņa ļaunums griežas atpakaļ uz viņa paša galvas.” Hitlera režīmam šis ļaunums atgriezās uz paša galvas jau pēc dažiem gadiem, kamēr Padomju Savienības režīms vēl vairākus gadu desmitus spēja no tā izvairīties.
Tieši šis noziedzīgais pakts kļuva par būtisku argumentu Baltijas valstu neatkarības atgūšanas centienos. Pirmo reizi tas skaļi un publiski atskanēja šī pakta parakstīšanas 40. gadadienā 1979. gada 23. augustā. Tas bija “45 baltiešu memorands”, kas aicināja likvidēt Molotova-Ribentropa pakta sekas, pasludināt to par spēkā neesošu no parakstīšanas brīža un izvest no Baltijas valstu teritorijas svešzemju karaspēku. Memoranda parakstītāju vidū ir pieci latvieši, no kuriem pazīstamākie ir Juris Ziemelis, Ivars Žukovskis un Ints Cālītis.
Kopš tā laika prasība par Molotova-Ribentropa pakta seku likvidēšanu aizvien bijusi aktuāla baltiešu politiskajās aktivitātēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Šī prasība redzamu vietu ieņēma “Baltiešu tribunālā pret Padomju Savienību”, kas notika 1985. gada 25. un 26. jūlijā Kopenhāgenā. Tribunāla noslēguma dokumentā jeb “Kopenhāgenas manifestā” starptautiskā sabiedrība tiek aicināta rūpēties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, jo, kamēr Baltijā nav atjaunota neatkarība, tikmēr miers un brīvība nebūs nodrošināta nedz Eiropā, nedz visā pasaulē.
Pagāja vien divi gadi pēc “Kopenhāgenas manifesta” pieņemšanas, kad ar aicinājumu nāca klajā Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86” Rīgā: “23. augusts ir Baltijas tautu melnā diena… Šo melno dienu nedrīkstam aizmirst, atstāt vēsturē baltus plankumus vai izlikties, ka šādu faktu nemaz nav… “Helsinki-86” uzaicina tautiešus šā gada 23. augustā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā, pieminot šīs negodīgās, varmācīgās vienošanās upurus.”
Šis aicinājums 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa saveda kopā vairākus tūkstošus cilvēku. No čekas puses gan bija mēģinājumi tautu iebiedēt, daudzi tika rupjā veidā aizturēti, bet tauta vairs nebija iebaidāma. Šajā dienā tika sperts nozīmīgs solis mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanā, un jau pēc gada 23. augusta manifestācija notika sarkanbaltsarkanās krāsās ar nepārprotamu prasību atjaunot Latvijas neatkarību.
Tomēr kulmināciju 23. augusta netaisnības radītais spēks sasniedza 1989. gadā, kad aptuveni divi miljoni baltiešu 23. augustā sadevās rokās, veidojot Baltijas ceļu no Tallinas līdz Viļņai. Tas deva vienu no spēcīgākajiem signāliem gan Maskavai, gan Rietumu pasaulei, ka beidzot jāpilda aizvien pieaugošā prasība par Molotova-Ribentropa pakta seku likvidēšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Šis notikums izraisīja plašu starptautisku rezonansi, un tas ievērojami veicināja mūsu neatkarības atjaunošanu.
Garīgā spēka pilnais Baltijas ceļš joprojām kalpo citām apspiestām tautām par paraugu un iedvesmu cīņai par savu brīvību. Lai arī noziedznieki aizvien no jauna sevi mierina, ka noziegums paliks apslēpts un ka tam nebūs atriebēja, Dieva vārds 36. psalmā apliecina: “Reiz kritīs tie, kas dara ļaunu, viņi sabruks un vairs nepiecelsies.” Lai tas iedvesmo arī mūs apzināties, ka tas attiecas uz jebkuru netaisnību, uz jebkuru ļaunumu. Agrāk vai vēlāk tas griezīsies atpakaļ uz paša ļaundara galvas. Mūsu uzdevums ir to neaizmirst un aizvien atgādināt.