Zinību dienas četri aspekti ^{Apriņķis.lv}

Kāpēc šai sarunai ir pievērsta tik liela uzmanība? Vienkāršākā atbilde būtu, ka ne tik sen pasaule bija daudz caurstrāvotāka ar dažādām ticībām un reliģijām, mūsu pusē – ar kristietību. Daļēji varētu piekrist. Tomēr arī bez tā šai pratināšanai ir īpaša nozīme mūsu kultūrā arī šodien, jo vienā sarunā un pat tikai šī dialoga noslēdzošajā jautājumā ir savijušies kopā mūsu civilizācijas pamati – antīko grieķu gudrības meklēšanas tieksme un romiešu jurisprudences meistarība, kā arī kristietības apliecība par vienu patiesību un sauciens pēc žēlastības. Šīs lietas kalpo par fokusu, caur kuru mūsu sabiedrība skatās uz pasauli sev apkārt. Šoreiz no šī skatupunkta vēlos paskatīties uz Zinību dienu, skolas gada sākumu.

Kas ir patiesība?

Vispirms par jau pieminēto sarunu un tās dalībniekiem, tad arī secinājumi.

Visvarenās Romas impērijas Jūdejas vietvaldis Poncijs Pilāts ir maz pētīts Bībelē un citos vēsturiskos avotos, tāpēc attiecībā uz viņu ar pilnīgu pārliecību sacītu apgalvojumu vietā var vien ļoti ticami minēt. Jūdeja bija nemierīga province ar militarizētu pārvaldi, tādēļ Poncijam Pilātam noteikti bija ievērojama militārā pieredze. Tomēr diez vai viņš bija tikai aprobežots militārists un varēja iztikt bez izpratnes par valsts pārvaldi. Gan jau viņš pārzināja arī oratora un filozofa prasmju pamatus. Summējot var teikt, ka minētajā sarunā Poncijs Pilāts bija tāds kā seno romiešu pasaules standarts un pārstāvis.

Poncijam Pilātam pretim stāvēja Jēzus Kristus – Vecās Derības galvenā apsolījuma piepildījums. Kas tas par apsolījumu? Bībelē svarīgākā cilvēces problēma, aprakstīta grāmatas pašā sākumā, ir pirmo cilvēku krišana grēkā. Pats šis grēks ir patiess ļaunums, nevis tāds nieks kā uzsists zilums vai smagums vēderā pēc pārāk pilnīgas maltītes, un šā grēka pirmais un nopietnākais iespaids ir grēcinieka nespēja to identificēt, kur nu vēl spēt pašam no tā atbrīvoties. Grēkam ir zināma līdzība ar vēža šūnām, kuras organisms neatpazīst kā ļaundabīgas, tāpēc pats nespēj mobilizēties jebkādai pretdarbībai. Bībele Dievu apraksta kā taisnu tiesnesi, kurš, konstatējis pārkāpumu – grēkā krišanu –, nosaka sodu. Vienkāršākajā līmenī pirmais grēkā krišanas sods bija grēkā kritušā cilvēka izraidīšana no paradīzes jeb patiesās laimes. Tomēr ar to sodīšana nenoslēdzās. Jau apsūdzības procesā, līdzīgi mums zināmām tiesas prāvām, Dievs apsolīja grēcinieku pieņemt atpakaļ. Tādējādi Dievs sevi atklāja kā savu radību mīlošu tēvu. Cilvēkam, kurš ar grēku sevi iedzina strupceļā, Dievs apsolīja iespēju atjaunot sākotnējo situāciju – atgriezties paradīzē. Vecās Derības rakstos šī iespēja tika precizēta kā salīdzinātājs, kurš tad arī ir Jaunajā Derībā nākušais Jēzus Kristus. Tātad, Poncijam Pilātam tiekoties ar Jēzu Kristu, antīkās pasaules standarts nonāca vistiešākajā kontaktā ar Bībeles notikumu piepildītāju.

Pilāts, visticamāk, nesaprata, kas ir Jēzus Kristus, un viņa jautājums par patiesību, lai arī reizēm tulkots kā ieinteresēts, visdrīzāk bija filozofiski retoriska problēmas "pārbumbulēšana". Ja tā, tad šis jautājums vairāk liecina par viņa nevēlmi padziļināti meklēt patiesību, katrā ziņā – ne Bībeles patiesību. Protams, Poncija Pilāta nesapratne neapstādināja Bībeles notikumu attīstību, un Jēzus Kristus piepildīja Bībeles apsolījumu, tāpēc jautājums par patiesību ir ar skaidru Dieva atbildi un paliek atklāts tikai no cilvēciskās puses.

Līdzīgi antīkā un kristīgā pasaules skatījuma sadursmei un tomēr spējai atrasties savstarpējā dialogā, kā redzams Jaunās Derības piemērā, arī turpmāk Eiropas vēsturē tie ir bijuši pastāvīgā spriedzē. No šīs nesamierināmās mijiedarbības ir cēlusies mūsu civilizācijas daudzšķautņainība.

Četri aspekti Zinību dienā

Zinību dienas sakarā no Poncija Pilāta un Jēzus Kristus sarunā rodamās spriedzes noteikti ir kas dziļāk tverams.

Pirmkārt, tieksme pēc gudrības, ko labāk pazīstam ar svešvārdu «filozofija» no sengrieķu valodas. Sokrats ar saviem šķietami naivajiem, bet ļoti dziļajiem jautājumiem ir ieviesis metodi, kuru Zinību dienā būtu visvairāk jāuzteic. Līdzīgi Sokratam, kura gudrības meklēšanas metodes slavenākā definīcija bija "Es zinu, ka neko nezinu", arī šodien vēl nepamanītas gudrības meklēšana ir ārkārtīgi nozīmīga cilvēka un visas cilvēces attīstībai, un iepriekš uzkrāto zināšanu apgūšana tam ir neatsverams sākumpunkts. Vietā ir pieminēt ļoti līdzīgu aicinājumu, kuru 2005. gada uzrunā Stenfordas universitātes izlaidumā piedāvāja uzņēmuma "Apple" idejiskais tēvs, nu jau mūžībā aizgājušais Stīvs Džobss: "Palieciet izsalkuši. Palieciet muļķīgi." Protams, līdzīgi Sokratam, Stīvs Džobs neaicināja komfortabli iegrimt savā nezināšanā, garīgajā izsalkumā vai nepietiekamā izpratnē, bet arvien apzināties, ka viss jau sasniegtais ir tikai solis pretī jauniem izaicinājumiem un atklājumiem.

Otrkārt, romiešu tiesību prakse. Virspusēji varētu pamanīt tikai oratora mākslu, kura arī pati par sevi ir ļoti svarīga, jo tieši godīgā diskusijā – savu argumentu izklāstā – var testēt savas idejas un kritiski iepazīt citu novēroto. Tomēr tiesību sistēma neatraujami ir balstīta pienākumos – pienākumos pret sevi, citiem pilsoņiem un sabiedrību kopumā. Diemžēl reizēm liekas, ka mūsdienās tiesību ir krietni vairāk nekā pienākumu.

Treškārt, kristīgā prasība pēc patiesības, kura ne vienmēr mums ir patīkama. Tomēr tieši savā pašvērtībā patiesība gan atsevišķiem indivīdiem, gan visai sabiedrībai ir vissvarīgākā. Ne velti mūsu senči sacīja: labāk skaudra patiesība nekā saldi meli. Mūsdienu sabiedrībā prasība pēc iecietības nereti liek būt laipnam, būt saprotošam jebkurā situācijā pāri visam citam. Tik tiešām – ir robežas, kurās pieklājība ir tikai uzteicama. Bet vai iecietībai un pieklājībai ir tiesības pastāvēt uz patiesības rēķina? Vai sabiedrība var atļauties skaistus melus, kad uz spēles likta patiesība?

Visbeidzot – kristīgā žēlastības atklāsme. Daudzi ir piemirsuši, bet tieši tā ir kristietības pamatvēsts. Tāpēc kristietība pasaules telpā nes Jēzus Kristus vārdu – Jēzus Kristus ir apliecinājums Dieva žēlastībai pret grēcīgo cilvēku. Tieši tas ir motivējošais dzinulis. Beigu galā šāda žēlastība nes vispilnīgāko iepriecinājumu, ka pat pēc nāves pastāv iespēja tikties ar Debesu Tēvu. Vai šādas vēsts nostumšana līdz ar gudrības meklējumu panīkumu un citiem trūkumiem nav kāda nepilnība, kad runā par Zinību dienu? Šis, iespējams, ir pats svarīgākais jautājums mūsu sabiedrībā, kura vēl bauda kristīgās kultūras sasniegumus, bet vairs nevēlas neko zināt par kristīgās kultūras pamatiem.

Tik daudz pārdomām par Zinību dienu, par četriem filtriem, kas nāk no sen sen notikušas sarunas, kurā skarti jautājumi, uz kuriem mums varētu būt interesanti meklēt atbildes mācību gada laikā un arī turpmāk.