Menu
 

Tēvs, tētis, paps, sencis... Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš, Dr. theol.
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Valoda ir viens no brīnisķīgākajiem cilvēka rīcībā esošajiem saziņas līdzekļiem, kas ir gana unikāls, jo citu dzīvās dabas pārstāvju saziņas iespējas ir krietni ierobežotākas (lai gan negaidīti atklājumi mums varbūt vēl priekšā). Valoda ietekmē domāšanu, ar to var izteikt gan gudrības pilnus, gan mīļus vārdus, kā arī kritiskus vērtējumus un pat lamas.

Vārdi rada dažādas asociācijas – gan patīkamas un iepriecinošas, gan arī netīkamas un pat biedējošas. Ir vārdi, kuri lielākajai daļai ļaužu neizraisa nekādas asociācijas, jo šo vārdu viņi vienkārši neatpazīst. Piemēram, maz būs tādu, kuriem asociācijas raisīs vārds “ķesteris” – kristīgas draudzes zemākais kalpotājs, mācītāja palīgs. Savukārt vārds “tēvs” konkrētas asociācijas raisīs ikvienam.

Tieši tāpēc uzreiz vēlos precizēt, no kādām pozīcijām dalīšos pārdomās par Tēva dienu, kuru nu jau desmito gadu svinam septembra otrajā svētdienā, šogad – 13. septembrī. Proti, man kā kristietim tēvs ir paša Dieva dots (instituēts – no latīņu institutio ‘dibināt’) amats ar savu ievērojamu atbildību un līdzejošu cieņu, tomēr ir nepieciešamas vairākas atrunas, precizējumi.

Tēvs

Lai arī pēdējo desmitu gadu laikā ģimenes loma mūsu sabiedrībā ir ievērojami degradēta, tēvs tomēr, šķiet, vēl ir pietiekami pozitīvs lielums. Lielākā daļa no savas bērnības atceras lielo, labo un stipro tēti, kura kaklā varēja uzrausties, ar kuru kopā varēja uzspēlēt futbolu un kurš reizēm palīdzēja no mammas noslēpt kādas blēņas vai neizdarības. Protams, ģimenē gan tēva, gan mātes loma ir ļoti pakārtota daudziem nosacījumiem – vecāku mērķiem un vērtībām, rocībai un daudziem citiem aspektiem, tāpēc reizēm tēva un mātes lomu mijiedarbība dažādās ģimenēs atšķiras. Mūsdienas ar uzsvaru uz dzimumu līdztiesību ir radījušas krietni daudz nianšu, kuras savulaik ģimenes nepazina. Un tomēr – arvien atrodas un var izcelt tādus kā vispār atpazīstamus tēta un mammas raksturlielumus.

Kristīgajā pasaules uzskatā nav tāda viena pareizā vīra un sievas vai tēva un mātes modeļa; tas tomēr ir gana plūstošs, kamēr vien vīrs uzticīgi sargā un mīl savu sievu (savu bērnu māti) un sieva (viņa bērnu māte) ciena savu laulāto draugu. Un tomēr tēva (un mātes) amatā, ja tā var izteikties, ir arī kaut kas ne tikai ar radniecības saitēm saistīts. Ja dzīves situācija tā iekārtojas un īstais tētis vairs nevar pildīt savus pienākumus, viņa nastu godprātīgi var nest arī kāds rads, draugs vai kāds cits līdzās esošs vīrietis. Tāpēc par mazāk nozīmīgu nedrīkst uzskatīt krietnu patēvu vai audžutēvu, vectēvu vai kaut kādā mērā pat labu skolotāju. Pat ierēdnis un valstsvīrs, ja vien godprātīgi pilda savus pienākumus, nevis rūpējas tikai par sevi vien, ir tāds kā iestādes, pilsētas vai pat visas valsts tēvs. Diemžēl ne vienmēr cilvēkiem vārds, kas apzīmē tēvu, ir ar labām atmiņām un pieredzi saistīts.

Monstrs

Nevar izlikties nemanām skaudro dzīves realitāti, kurā vīrietis, kuram ir bijis pienākums pildīt tēva amatu, to nav novērtējis un ir degradējies, aiz sevis atstājot postažu un sāpes. Tādā gadījumā negribas pat attālinātai atsaucei izmantot vārdu “tēvs”, kurš būtu rezervējams tikai godpilnam tēta pienākumu pildītāja apzīmējumam. Tāds necilvēks vienīgi kādu juridisku precizitāšu noskaidrošanai būtu dēvējams vai nu par bioloģisko tēvu, vai varbūt kādā neitrālākā sugas vārdā – par tēviņu.

Rētas, kuras šādas degradētas pieredzes atstājušas, dzīves laikā reizēm izdodas dziedēt, bet tas nav nedz viegli, nedz vienkārši, bet, ai, kā gribētos, lai tas būtu iespējams katram šādu drausmu lieciniekam. Kā kristietis zinu, ka Dievs Kristū spēj dziedēt katru kaiti, bet reti tas ir viegls un vienkāršs ceļš. Tomēr tie, kas to iet, neviļas.

Tētis, paps un sencis

Paldies Dievam, lielākajai daļai sabiedrības pieredze ir vairāk pozitīva. Protams, ka tētim ir kādi mīnusi (kā nu bez tiem?), bet varam droši sacīt, ka, jo ilgāk mūsu tētis, paps vai sencis mums ir līdzās, jo kopā pavadīto laiku protam novērtēt kā arvien lielāku dāvanu.

Dažs atcerēsies to, ka tētis ir iemācījis braukt ar divriteni vai kā palīdzēja aizspiest pārāk piekrautu čemodānu braucienam uz vasaras nometni laukos. Citam paps nav sacījis nevienu skarbāku vārdu no rīta pēc jestrākas ballītes, kad stipri pulsē galva, bet aizsūtījis uz pļavu ar grābekli rokās, tā iemācot labāk saprast kaut ko par izvēlēm, nekā ar garām lekcijām. Citam viņa sencis ir bijis varonis uz skatuves, sporta zālē vai Zemessardzes nometnē. Tēti – viņi ir tik dažādi! Katram savs – vajadzīgs un neaizstājams.

Tieši tāpēc Tēva diena, kas kā ikkatra formalitāte ar laiku var kļūt par tukšu skaņu (kā, piemēram, Darba svētki), ir laba un noderīga reize, kad piestāt un izvērtēt. Pirmais ieguvējs, ko sniegs tādas pārdomas, būs pats tētis, jo – kā lai nenovērtē to uzticību, ko gūst tēvs ar sev līdzās esošajiem bērniem un sievu, viņu māti. Pie ieguvējiem vēlos pierēķināt arī mammas, kurām ir kāds, ar ko dalīt priekus un bēdas. Sava daļa iepriecas ir arī bērniem, kuriem ir kāds, no kura viņi var mācīties to labāko – paņemt no tēta viņa labākās iezīmes un izvairīties no vājākajām. Tētim īpaša loma ir gan meitu, gan arī dēlu pieredzē. Meitas var mācīties kaut ko par grūtumiem ikdienas dzīvē, kurus tētis var pārvērst par priekiem, kamēr dēli, kas paši reiz uzņemsies tēta lomu, var mācīties ieraudzīt tēva nastas doto prieku, kad tētis dara iespējami labāko, lai cik viņš būtu kļūdains un nepilnīgs.

Ideālais tēvs

Negribētos šeit rakstīto atstāt arī bez man tik svarīgās bibliskās nots.

Interesanti, ka Vecajā Derībā ir atrodams labas sievas un mātes slavinājums, bet ideālā vīra un tēva apraksta nav. Protams, var skatīties uz kādu no Bībeles personāžiem – tēvu. No vienas puses, tāds varētu būt ķēniņš Dāvids – veiksmīgs valstsvīrs, varens karavīrs un veiksmīgs karavadonis, pat veikls dzejnieks un mūziķis. Pat samuraja vai viduslaiku bruņinieka tēls ir tāds pablāvs uz ķēniņa Dāvida fona. Un tomēr man tuvāks ir cietējs Ījabs, kura tēvišķās rūpes bija domas un lūgšanas par saviem bērniem, par viņu priekiem un bēdām. Bet katram savs.

Ak jā, kāpēc tad Bībelē nav ideālā tēva apraksta? Domāju, Bībele vēlas cilvēka acis vērst uz Debesu Tēvu. Dievs, kurš ir visu radījis, ir vispilnvērtīgākais tēvs. Viņš mīl katru savu radību un to pierāda ar vispilnīgāko dēlu – Jēzu Kristu. Tieši tāpēc katrs vīrietis, pat ja viņam nav sanācis kļūt par miesīgu tēvu, ir aicināts uzņemties tēva pienākumus, lai pēc iespējas katram bērnam būtu vairāk tieši to labo atmiņu. Savukārt tiem, kuru atmiņas par tēvu ir smagas, Dievs, kurš ir visu tēvu Tēvs, var dot mierinājumu un dziedinājumu, lai katram vārds “tēvs” būtu sirsnīgu atmiņu un patiesa prieka pilns.

Priecīgu Tēva dienu – bērniem, mātēm un arī pašiem tēviem!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.