Ieva Struka. Jaunākā brāļa atvasara Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Pārlaižot skatu kultūras notikumiem uz afišu stabiem un personiskajā darbu plānotājā, sapratu, ka ir kāds notikums, kuram es patiesi vēlos pievērst vidzemnieku uzmanību un kuram es nemaz nedrīkstu nepievērst uzmanību. Proti – 2. oktobra vakarā Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos Gunāra Priedes pirmās lugas “Jaunākā brāļa vasara” pirmizrāde Ineses Mičules režijā. Un tam, kāpēc to vērts redzēt, ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, kā pilntiesīgi Valmieras Drāmas teātra aktieru trupas mākslinieki uz skatuves būs redzami daudzi jaunie no Indras Rogas un Mihaila Gruzdova speciāli Valmieras teātrim audzinātā kursa, kuri oficiālās mācību gaitas beigs pavasarī. Bet viņi nebūs vienīgie, jo teātrī pēdējos gados ienākuši vēl vairāki jaunieši. Jaunākā brāļa Uģa Daugavieša lomā – Sandis Runge, kuram ir gan talants, gan harizma, atliek novēlēt vien veiksmi un skatītāju mīlestību.
Otrkārt, tieši šī no četriem desmitiem Gunāra Priedes lugu ir īpaša, jo ar tās pirmizrādi 1955. gadā sākas jauns laiks gan Latvijas teātrī, gan dramaturģijā, ko varētu apzīmēt kā radošu dzīvi tajos apstākļos, kādi nu tolaik bija, proti, cilvēcības meklējumus okupācijas režīmā.
Atskatoties atpakaļ pagātnē, savu vecāku un vecvecāku jaunībā, ir iespējams saprast viņus labāk, saprast laiku, kas viņus ir veidojis, saprast to dīvaino kopā būšanas un strādāšanas prieku, kāds visus bija apņēmis. Bija beidzies lielākais pasaules karš, viņi bija palikuši dzīvi, un miris bija Staļins, kura valdīšanas laikā ikviens nepareizs vārds varēja tikt tulkots kā noziegums pret lielo dzimteni un sodīts ar nāvi vai izsūtījumu. Savukārt, neatskatoties atpakaļ pagātnē, no simt Latvijas valstiskuma gadiem nākas izsvītrot piecdesmit, tad vēl tos dažus kara, dažus krīzes, dažus autoritārā režīma gadus, un pāri paliek visai maz kas. Un to mēs noteikti neesam pelnījuši.
Tāpēc tikai apsveicama šķiet trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoru vēlme un gatavība runāt par pagātni ar šodienas zināšanām un skatu no malas. “Jaunākā brāļa vasara” ir jaunības drāma, pirmās mīlestības drāma, pirmo upuru un pirmās vilšanās drāma, bet jaunībā viss dzīst ātrāk, tāpēc – kaut arī šī nav komēdija, tajā ir ārkārtīgi daudz gaišuma un vasarīga viegluma.
Treškārt, režisore Inese Mičule nu jau vairākus gadus bez lieka skaļuma un mārketinga aktivitātēm konsekventi iet savu ceļu mākslā, un viena no viņas stiprajām pusēm ir runāt par mums pašiem – par latviešu raksturu, meklēt latviskos arhetipus, neparasto un radošo Latvijā, turklāt darīt to ar tādiem dramaturģiskiem materiāliem, kas jebkuram režisoram būtu ciets rieksts jeb, kā šodien saka, izaicinājums. Un drosme, dodoties augstākās grūtības pakāpes takās, līdz šim ir attaisnojusies. Ko, protams, arī viegli pieskaitīt pie latviešu sievietes arhetipiskā veidola.
Ceturtkārt, pirmizrāde būs Skolotāju dienas priekšvakarā. “Jaunākā brāļa vasarā” starp jaunekļiem būs sastopamas arī topošās skolotājas. Prototips vienai no viņām – Lielvārdes skolā visu mūžu nostrādājusī latviešu valodas un literatūras skolotāja Dzidra Bļodone – dienu pirms 1. septembra klusi aizgāja mūžībā 92 gadu vecumā. Viņa bija Gunāra Priedes mūža mīlestība, bet varbūt viņa “otrais es”, tik vizuāli līdzīgi viņi bija. Lai jaunā izrāde izskan kā veltījums jaunībai un tās spēkam, un Dzidras piemiņai.