Menu
 

Viedoklis. Trīs kārtu ābolkūka Pļaujas svētkos Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš, Dr. theol.
Viedoklis. Trīs kārtu ābolkūka Pļaujas svētkos

Nez ko mūsdienu cilvēkam nozīmē Pļaujas svētki (parasti tiek svinēti septembra pēdējā vai oktobra pirmajā svētdienā), ja šobrīd Latvijas pilsētās dzīvo vismaz 70 procenti iedzīvotāju un tikai nepilni septiņi procenti ir nodarbināti lauksaimniecībā?

Saistība ar zemes darbu gada ritumu – sēju, ražas ienākšanos un pļauju – kļūst par terminu bez izpratnes par būtību daudziem pilsētniekiem (arī ciemu iemītniekiem), kam dienišķās maizes sagādāšana nozīmē ceļu līdz tuvākajam veikalam. Pieļauju, ka vēl ir gana daudzi, kuri vismaz minimāli ar zemi saistītos darbus ir izbaudījuši uz savas ādas, piemēram, padomjlaiku “Lotosu” vai tamlīdzīgu “izklaižu” ietvaros, bet tās zināšanas lielākoties būs bērnības un jaunības dienu rozā atmiņu mākonī tītas, tāpēc diez vai īpaši noderīgas un ar kaut cik nopietnu pievienoto vērtību.

Starp citu, arī fakts – cilvēku tomēr velk pie zemītes. Tam par uzskatāmu pierādījumu var minēt dažādu lielumu privāto un vasaras māju dobīšu ārus un hektārus, kur ne viens vien karstā saulē lokās, vai piemājas siltumnīcas ar neiztrūkstošajiem tomātiem. Tomēr tas vairāk ir tāds kā hobijs, kam ar patieso zemes darbu būtību ir ļoti pastarpināta saikne.

Šīm vēl viena pilsētnieka pārdomām par Pļaujas svētkiem, tāpat kā ābolkūkai, būs trīs kārtas: zemes darbu ritums kā mazpazīstama sfēra 21. gadsimtā pārsvarā pilsētas vidē dzīvojošiem cilvēkiem, kaut kas nedaudz vairāk kā ikgadējā pļauja un vēl par kādu pļauju.

Pirmā kārta: vai veikalā nopērkamais piens no govs nāk jau pakā?

Tieši tā, protams, domā vien retais, bet nebūs pārāk tālu no daļas sabiedrības izpratnes par lauku darbiem. Savā ziņā, nav jau kur piesieties. Ja ar lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku skaitu pietiek, tad citi detaļas var arī nepārzināt. Tā sacīt – katram savs. Ir gan gadījies dzirdēt par lauksaimniecībā nodarbināto nepietiekamo skaitu, bet tā būtu pārāk specifiska diskusija, kas maz palīdz izprast Pļaujas svētkus un to nozīmi mums šeit un tagad.

Cita lieta ir tā, ka kaut kādā brīdī ierastais dzīves ritms var pēkšņi pārtrūkt. Gribas cerēt, ka vienam otram mūsu sabiedrībā līdz ar pandēmiju atnākušie ierobežojumi deva gana daudz laika aizdomāties: kas notiks, ja pārtikas rūpniecības pārstāvji vairs nevarēs piegādāt produkciju pilsētniekiem vai ja pilsētniekam līdz veikalam nebūs atļauts tikt vai piekļuve būs krietni ierobežota? Saprotama lieta, šāda iespēja izskatās pēc kādas beigu laiku filmas sižeta, bet nesenie ierobežojumi citās valstīs ar daudziem saslimušajiem nemaz tik tālu no šādas lietu kārtības nebija.

Vairāk gribētos par ko citu. Par to, kāds prieks zemniekam ir par pavisam vienkāršu lietu – kad pavasarī apsētais lauks nav vasaras lietavu noslīcināts vai saulē izkaltēts, bet agrā rudenī ir piebriedis ražā. Nav šaubu, ka ir nepieciešama spēja mazajā vārpā ieraudzīt topošo maizi, bet reizi pa reizei aptvert tik vienkāršu lietu nenāk par skādi. Atmiņā nāk kāds TV raidījums par veiksmīgu zemnieku, kurš neizplūda garās sarunās ar korespondentu, vien operatoram noteica: “Ko jūs mani filmējat!? Filmējiet taču lauku!”

Protams, tās ir tikai romantizētas skices, ar cerību dot pamatu tālākai sarunai.

Otrā kārta: nonākšana augstākā pļaujas līmenī

Pilsētniekam maz ko izteiks tas, ka sēja un pļauja ir darbi, kurus reti var pakārtot kādai dienaskārtībai. Visbiežāk šie darbi pakārto cilvēku sev. Jau minētās nianses – par daudz vai par maz lietus – var izrādīties tik nozīmīgas. Tad, kad pilsētnieks vasarā domā par sauļošanos un laiskošanos jūrmalas smiltīs, zemniekam ir jādomā par savlaicīgu aparšanu, sēju un palīdzību ražai briest.

Kāpēc šādu nianšu atcerēšanās tomēr būtu svarīga? Manuprāt, pilsētnieka dzīve ar regulāru algas dienu un veikalā nopērkamiem produktiem tik bieži mums ļauj (bet varbūt liek?) domāt, ka mēs varam savu dzīvi pilnīgi sakārtot. Bet tas tikai daļēji atbilst patiesībai. Kaut kādas lietas padodas pilsētas līmeņa dzīves iekārtošanai un civilizācijai, bet kādas citas lietas mums arvien paliek nezināmas un neaptveramas – un nav tik svarīgi, vai mēs par tām spējam un vēlamies vai negribam un atsakāmies domāt.

Manuprāt, tieši tāda ir Pļaujas svētku nozīme arī ar lauksaimniecību nesaistītam cilvēkam: kad esi visu sevi atdevis kvalitatīvā darbā, kura rezultātā vari baudīt tā augļus, tad atceries, ka ir lietas, kuras ir ārpus aptveršanas un noteikšanas. Turklāt ir līmenis, kurā mēs, visi sabiedrības locekļi, esam savstarpēji saistīti lielākā tīklā – ja zemniekam būs par maz vai par daudz lietus, tas atsauksies arī uz pilsētnieka komfortu vai maku un iespēju kaut ko atļauties (pat tikai cenas ziņā).

Trešā kārta: tas taču vēl nav viss?

Pirmajās divās kārtās pievērsos zemes darba nozīmīgumam, skaistumam un lauku darbu nepieradināmībai. Bet negribētos, lai paliek nepateikts vēl kāds aspekts, par ko runā baznīcā Pļaujas svētkos. Proti, tas ir vēl viens līmenis, kas līdzās apziņai par lietām, kuras mūs pakārto kam dabiskam vai sociāli imperatīvam, atgādina par ko citu, par ko Pļaujas svētki runā ilustratīvi.

Proti, kā katrai pavasarī uzplaukušai, vasarā nobriedušai un rudenī nobriedušai ražai, arī cilvēka dzīvei ir savs sākums, pilnbrieds un noslēgums. Jaunatnei to ir visgrūtāk aptvert, jo dzīves dziļums visbiežāk sāk atklāties tikai ar gadiem (ne velti pusmūžu salīdzina ar briedumu). Un tad, kā anekdotiskajā izteicienā, pienāk atziņa, ka cilvēks var izvairīties no visa, tikai ne no nodokļiem un nāves. Te baznīcai ir kas piedāvājams, jo tā sludina, ka laicīga nāve tomēr nav viss, tā nav pilnīgs finišs, jo pēc pļaujas šajā pasaulē būs pļauja mūžībai.

Manā vērojumā, mūsdienās runāt par cilvēka aiziešanu no šīs pasaules ir nedaudz biedējoši, un daudzi no tā apzināti izvairās. To var labi saprast bez pārbaudāmas atbildes uz paliekošo jautājumu: kas mani gaida pēc nomiršanas – tumša kapa bedre? Un tomēr – runāšana par nāvi baznīcā nav noslēdzošs ierobežojums. Tāpēc baznīca parasti ir tā iestāde, kas neizvairās no nāves pieminēšanas. Ne velti draudzēs daudz kas rotē ap pamatrituāliem – kristību, iesvētību, laulību un izvadīšanu. Un šādai kārtībai ir pamats, jo tas viss cilvēkam ir ļoti nozīmīgi. Tiem, kuri nevēlas ieklausīties šajos vārdos, tā nav spiesta lieta, bet baznīcai ir kas piedāvājams tieši caur šiem ritiem,un tas ir arī cieši saistīts ar Pļaujas svētkiem.

Ja cilvēks pie Jēzus Kristus nests vai gājis jau kristībā, nav vairījies svinēt iesvētības, altāra priekšā devis jāvārdu laulībā, tad nāve vairs nav bezcerība vai tumšs nezināmais, bet satikšanās ar visvareno Dievu – vislabāko Tēvu. Un vai tad tas nav fantastisks ceļojums caur dzīvi, kur katrs var pieslēgties savā laikā?

Tāds nu šoreiz tas ābolu pīrāgs Pļaujas svētkos: pavisam īsi par zemes darbu nozīmi, par to, ka tie māca mums paraudzīties uz dzīvi nedaudz citādāk, nekā esam ieraduši šodienas pilsētnieku rutīnā, un visbeidzot – tie aicina aizdomāties par dzīvi pēc šīs zemes dzīves.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.