Menu
 

Egils Helmanis: Sabiedrība ir kļuvusi ļoti sievišķīga Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Iespējams, visgrūtākais šis gads ir pašvaldībām, jo tās vienlaikus ir aplaimotas gan ar jautājumiem, kas saistīti ar Covid-19 ierobežošanu, gan administratīvi teritoriālo reformu, gan ieņēmumu kritumu. Ar Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani (VL-TB/LNNK) sarunājas Māris Zanders.

– Vispirms par pandēmiju. Principā man šķiet pareizi, ka vietvarām šajos jautājumos dota lielāka patstāvība, jo epidemioloģiskā situācija dažādos Latvijas reģionos atšķiras un galu galā tieši pašvaldības vadītāji vislabāk zina, kā organizēt, piemēram, drošu apmācības procesu skolās, jo objektīvi labāk orientējas situācijā. No otras puses, lielāka patstāvība ir arī lielāka atbildība. Tādēļ mans jautājums ir šāds: vai jūs jūtaties pietiekami atbalstīti – ar padomu, analīzi utt. – no kompetento nacionālā līmeņa institūciju puses?

– Situācijas atšķiras, jo valsts nav kaut kas vispārīgs. Ir ministri, ar kuriem ir laba savstarpēja sadarbība un sapratne – pat tad, ja viņi ir citas partijas biedri. Piemēram, Pūces kungs ir pietiekami korekts. Neredzu nekādas problēmas, ja runa ir arī par ekonomikas ministru. Savukārt, ja runājam par veselības jomu… Es formulēšu tā: šajā jomā jārīkojas ļoti uzmanīgi. Sistēma ir, nebaidīšos lietot šo vārdu, sačakarēta jau krietnu laiku. Ogre ir ieguvusi lielās pilsētas statusu, ir pietiekami daudz iedzīvotāju, kuriem ir jāsaņem atbilstošs veselības aprūpes pakalpojums. Un šādā kontekstā nevar pārveidot slimnīcu tikai par aprūpes iestādi, uz kurieni cilvēkus atved, lai viņi tur nomirtu.

Bet es sapratu tavu jautājumu. Nu, problēmas ir ar to, ka neviens jau negrib uzņemties atbildību, tādēļ šis atbildības «futbols» turpinās. Skaidrs, ka tie būs mūsu, pašvaldības, lēmumi – vai mēs, tā kā pieminēji skolas, nodrošinām siltas pusdienas, vai notiek pāreja uz attālinātu apmācību –, bet ir jābūt valsts līmeņa vadlīnijām. Ja nav vadlīniju, daudz kas kļūst atkarīgs no tā sauktā cilvēciskā faktora – gan pašvaldību, gan ministriju līmenī. Un tas nav labi.

Kopēja izpratne ir nepieciešama arī slimnīcu tīkla organizēšanā. Esmu bijis arī Ukrainā, frontes līnijas rajonā, un ukraiņi ir konstatējuši, ka šīs līnijas tuvumā nepieciešams būvēt slimnīcas, jo cilvēki tiek zaudēti, ja viņus kaut kur jāved stundu, divas, lai operētu. Ko nozīmē pateikt, ka, lūk, šajā slimnīcā turpmāk smagas operācijas vairs netiks veiktas? Ko nozīmē «smagas»? Vienubrīd tās ir «vieglas», bet jau nākamajā brīdī kļuvušas «smagas». Nevar novilkt tādu līniju, sak, te mana kompetence beidzas, vediet to cilvēku uz Rīgu! Mums Ogrē bija gadījums, kad narkomāns sadūra kādu sievieti; skarti bija arī dzīvībai svarīgi orgāni. Jau pēc dažām minūtēm viņa bija uz operāciju galda un Dainis Širovs viņu operēja. Patiesībā tas ir mūžīgais jautājums: vai arī viena cilvēka dzīvība ir svarīga? Cik svarīga? Salīdzinot ar ko? Es saprotu, ka ir lietas, kas ir izdevīgas valstij kopumā, bet kā tu šo izdevīgumu samērīsi, ja otrā svaru kausā ir viena dzīvība?

– Izskatās, ka tev īsti labs prāts uz Viņķeli nav…

– Es nerunāju par Viņķeli, es runāju par sistēmu. Nevar būt tā, ka viens cilvēks sistēmā var visu sabojāt; sistēmas funkcionēšana nedrīkst būt atkarīga no viena cilvēka. Tā vajadzētu būt, vai ne? Tomēr, ja tā nav, tad tas nozīmē, ka kaut kas valstī nav pareizi – vienalga, veselības vai kādā citā nozarē.

– Pandēmija ir radījusi problēmas daudziem uzņēmējiem, un – lietojot tavu formulējumu – nav jau tādu uzņēmēju vispār. Ir konkrētās pašvaldībās strādājoši uzņēmēji. Piemēram, Rīgā viesmīlības sektorā strādājošie gaidīja kādas ziņas ne tikai no Ministru kabineta, bet arī Rīgas pašvaldības. Vai kaut ko palīdzēs, kā palīdzēs? Piemēram, saistībā ar nomas maksu pašvaldībai piederošos nekustamajos īpašumos. Kas notiek Ogrē?

– Pašvaldības rīcībā tomēr nav daudz instrumentu. Jā, īres maksu telpām, kas pieder pašvaldībai, palaidām uz leju. Piesaistot piecus garīdzniekus, izveidojām tā saukto krīzes telefonu – ir cilvēki, kuri šodien dzīvo lielā neziņā, jo brūk viņu pasaule, un šādos brīžos ir ļoti būtiski, ka kāds viņiem dod stiprinājumu, iedrošinājumu. Uz Sociālo centru kāds varbūt neies, jo – pats iedomājies – novadā mums ir deviņi pagasti, un cilvēks baidās, ka viņa problēma aizies pa visu pagastu, un no šī viedokļa krīzes telefona pakalpojums ir ērtāks. Respektīvi – nav jau runa tikai par naudu. Mēs ikdienā cits citam visbiežāk paskrienam garām, neinteresējamies par citiem, un tā arī ir problēma. Jāpiezīmē, ka šis pakalpojums tiek uzturēts no atsevišķa budžeta, kas veidojas, piemēram, man un manam vietniekam atsakoties no 30 procentiem algas. Līdzīgi rīkojās arī pašvaldības komiteju vadītāji. Palielinājās arī atsevišķas pabalstu pozīcijas.

– Kad izskan prognozes par pandēmijas ietekmi uz Latvijas IKP, tās, protams, ir jāņem vērā, tomēr jāņem vērā arī tas, ka runa ir par, kā saka, vidējo temperatūru slimnīcā. Kādas ir tavas prognozes – kaut sajūtu līmenī – par Ogres novadu?

– No valdības puses ir izteikta prognoze, ka Ogres novadam ieņēmumos būs kritums 3,2 procentu apmērā. Tajā pašā laikā tiks palielināta minimālā alga, kas mīnusu vēl palielinās. Tomēr šis ir tas gadījums, kad es sliecos piekrist valdībai, kas aicina pašvaldības būt solidārām ar valsti kopumā. Ja valsts aizņemas, ja valsts budžetā tādēļ ir iztrūkums, tad tas attiecas arī uz pašvaldībām. Pašvaldības nevar dzīvot savā «burbulī».

Labi ir tas, ka ir finansiāls atbalsts no valsts puses ekonomikas sildīšanai, bet mēs paši arī rēķināmies, ka nākamgad mēs kā pašvaldība varēsim nodrošināt mazāku līdzfinansējumu dažādiem projektiem, nekā bijām to plānojuši. Ogres novada gadījumā runa ir par apmēram 900 tūkstošiem eiro. Tas varētu apgrūtināt Eiropas Savienības fondu apguvi.

Tomēr es atkārtošu: valstij un pašvaldībām ir jāvirzās uz priekšu kopā. Jāatzīst, ka līdz šim bieži daudz ir bijis atkarīgs no personīgiem labiem kontaktiem vai, tieši otrādi, nepatikas. Ir nepieciešami objektīvi kritēriji un «pa visu lauku». Es tev atkal pastāstīšu par Ogres slimnīcu. Visi cīnās par medicīnas personāla piesaisti, jo patiesībā ārsti un medmāsas ir visa pamatā. Mēs esam gatavi piedāvāt dzīvokļus netālu no slimnīcas speciāli šim nolūkam pārbūvētā ēkā. Mēs esam uzturējuši slimnīcu, kas ir kopēja Ogrei, Ikšķilei, Ķegumam un Lielvārdei. Jā, mēs neesam varējuši noteikt tādas algas pašvaldības darbiniekiem kā, teiksim, Garkalnē; mēs esam atvēlējuši noteiktas naudas summas slimnīcai. Vai tas tiek un tiks ņemts vērā, kad ministrijas līmenī spriež par slimnīcu kategorijām?

– Novadu reforma. Domāju, nav vērts iztirzāt to, vai ir iespējama tāda reforma, kas apmierinātu visus. Jautājums ir par tavu kā konkrētas pašvaldības vadītāja skatījumu. Kādas būs iespējas, problēmas?

– Radīsies nelielas problēmas nākamgad plānoto pašvaldību vēlēšanu kontekstā, jo daļa cilvēku neizprot to, par ko es runāju iepriekš, proti, ka budžets ir valsts un pašvaldību solidāri risināms jautājums. Pašvaldība ir tas spogulis, kas patieso situāciju valstī parāda cilvēkiem, kā saka, uz vietas.

Ogres novadam ir milzīga lauku teritorija, kurā ir ceļu tīkls, skolas un viss pārējais. Ogres novads nav slēdzis nevienu skolu. Tieši otrādi – skola Krapē, kas bija pārtraukusi darboties, atsāka strādāt. Jo mēs esam vadījušies pēc tās izpratnes, ka, ja mēs pagastā likvidējam skolu, pazūd arī pats pagasts. Skola ir arī vieta, kur vietējiem cilvēkiem socializēties un, protams, vieta, kur bērniem gūt izglītību. Tātad, ja skatāmies uz visu lielo Ogres novadu, mēs redzēsim divdesmit pagastus.

Kāpēc es esmu bijis par Ikšķiles iekļaušanu Ogres novadā? Daudzi saka: tāpēc, ka Ikšķilē ir nauda, un Ogre cierē uz šo naudu. Es saku citādi: kopā ar Ikšķiles iedzīvotājiem mēs varēsim uzturēt šos divdesmit pagastus. Šie divdesmit pagasti vienmēr ir dotēti, un tos vajadzēs dotēt arī turpmāk. Būsim reālisti – cilvēki, kas dzīvo laukos, izmaksā trīsreiz vairāk nekā tie, kas dzīvo pilsētā. Un tad domājam tālāk: ja mēs gribam mūsu Latviju redzēt nevis ar tukšiem laukiem, bet tādu, kādai tai jābūt, mums ir jāsniedz atbilstoši pakalpojumi arī laukos dzīvojošajiem.

– Es nojaušu, kurp tu velc, bet man tad ir cits jautājums. Ņemot vērā to, ka Latvija vispār ir neliela valsts, kur, kā saka, visi ir kaimiņi, kāpēc mums ar šo solidaritāti nesokas? Es saprastu, ja ASV Rietumkrasta iedzīvotājus baigi nesatrauc Austrumkrastā notiekošais, bet Latvijā ir pavisam citi izmēri…

– Es esmu domājis, kā izskaidrot dažādas lietas, un esmu secinājis, ka atbildi var meklēt arī konkrētās tautas sakāmvārdos. Esmu daudz braukājis pa Afganistānu, un afgāņiem ir šāds sakāmvārds: ar jēriem dzīvo kā jērs, ar vilkiem – kā vilks. Vai – vispirms pakarosim, nevis samierināsimies uz mūžu. Vai – jums ir pulkstenis, mums ir laiks. Bet latviešiem ir – ne mana cūka, ne mana druva. Saproti, vai ne?

– Gribi teikt, ka nekas nav mainījies?

– Nekas nav mainījies. Mēs gribam novilkt kaut kādas robežas, mēs gribam īstermiņa, nevis ilgtermiņa labumu. Un es nejūtos vainīgs par to, ka redzu kopējo bildi. Savukārt kopējā bilde ir šāda: ja Ikšķile paliktu atsevišķi, tāda ļoti kompakta teritorija, savukārt Ogrei vienai būtu jāuztur deviņpadsmit pagasti, tad Ogre drīz "aizrītos", mēs nespētu nodrošināt atbilstošus pakalpojumus ar visām no tā izrietošajām sekām. Savukārt jaunais modelis ļaus no tā izvairīties, un tas ir tikai normāli.

Mēs paši ilgstoši bijām pašpietiekami. Tad 2009. gadā reģionālās reformas ietvaros Ogrei pievienoja astoņus pagastus. Iepriekš Ogre pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā iemaksāja apmēram divus miljonus, pēc pagastu pievienošanas kļuva par vienu no tiem, kas saņem no izlīdzināšanas fonda. Nepatīkami, protams, bet kādam tie pagasti ir jāvelk! Nevar būt Rīga kā viena liela ūdensgalva.

Minēšu vēl tādu piemēru: šīs krīzes rezultātā Ķeguma novadam budžets samazināsies par aptuveni deviņiem procentiem jeb 400 tūkstošiem eiro. Tas ir daudz. Vēl kāda krīze, un šis novads viens pats pastāvēt nevarētu. Jā, šobrīd kāds var teikt: mums to Ogri nevajag! Bet tad es arī atgādināšu, ka mēs daudziem nodrošinām pakalpojumus, neprasot par to samaksu. Piemēram, mūzikas skolas filiāle ir Ķegumā, mūsu Ogres Centrālās bibliotēkas bibliobuss brauc pa Ķegumu un nodrošina savus pakalpojumus…

Īsi sakot, lietas ir jāskatās plašāk. Es ieminējos par to, kas būtu, ja kovida izraisītajām problēmām sekotu vēl kāda krīze. Ir taču skaidrs, ka ierēdņi savas algas negrieztu, viņi grieztu izdevumus, teiksim, skolām, proti, tam, kas skar konkrētās pašvaldības cilvēkus. Tādēļ mums ir jādomā, kā turēties kopā un nodrošināt noteiktu līmeni mūsu iedzīvotājiem.

– Tavu loģiku sapratu. Tomēr es saprotu arī tos pašvaldību vadītājus, kuri saka, ka reformas rezultātā viņu teritorijas kļūs par nomali.

– Tu vari dzīvot Rīgas centrā un būt provinciāls, un vari būt notikumu centrā, dzīvojot nomalē. Diemžēl dažkārt tiem lielajiem kliedzējiem pašiem ir provinciāls skatījums uz lietām.

– Laiks rit ātri. Nākamgad pašvaldību vēlēšanas. Ir tāds priekšstats, ka ārpus Rīgas, varbūt arī Daugavpils, Ventspils pašvaldībām, citur reģionos partiju kari nav tik skarbi, jo novadā ir novada problēmas, kas nav saistītas ar ideoloģiskajiem uzskatiem.

– Tikpat labi var teikt tā: jo mazāks dīķis, jo vairāk dubļu! (Smejas.) Mūsu problēma ir tā, ka sabiedrība ir kļuvusi ļoti sievišķīga, proti, tā ir kļuvusi uzņēmīgāka pret visādām baumām. Es arī, pretēji tev, domāju, ka pašvaldību vēlēšanas nākamgad būs visnotaļ interesantas un kaislību netrūks. Kaut vai tāpēc, ka netrūks tādu, kuriem tā būs iespēja cīnīties par «savu kaktiņu» līdz pēdējam. Jebkurā gadījumā es teiktu tā: cilvēkiem vajadzētu uzmanīties no tiem politiķiem, kuri redz tikai novadu centrus, bet ne laukus.

 

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.