Jānis Dimants: Pikseļošana un influenceri jeb Vai jau nelaba gala sākums? ^{Apriņķis.lv}

“Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals,” – tā pavēstījis nevis kāds padumjš komentāru rīmētājs vienā vai otrā portālā, bet vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans digitalizētajā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Dzirdēts personāžs, vai ne? Bet šajā gadījumā tas varbūt nav tik svarīgi. Titulēts vīrs medijā pilnā nopietnībā pauž, ka pasaulē notiek haotizācija un reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Neba tā būtu kāda joku plēšana avīzes statusu zaudējušajā izdevumā.

Skat, profesoru lieliem burtiem otrajā lappusē citē laikraksts “Diena”. Un, vai nu nejaušības dēļ, bet varbūt speciāli pielāgojot, tā paša avīzes numura pielikuma “Kultūras Diena” redakcijas slejā lasāms pasniegums, kas uztverams ja ne gluži kā profesora prognozētā realitāte, tad tomēr kā nelabā gala sākums. Tiekam aplaimoti ar elēģiju divu sleju garumā pa 38 rindiņām katrā, un viss drukājums – vienā teikumā. Tajā viz desmitiem septembra notikumu, desmitiem atziņu, arī tāda, ka “atejas un tukšie vidi esam mēs”. Kaut vai tikai zināšanai pieņemot, kļūst pat vēl baisāk, nekā lasot profesora pareģojumus. “KD” rindiņās viena teikuma garumā burtiski apdullina cienījama rakstniece.

Kas noticis?! Vai mehāniskais inteliģentums darbībā? Žurnālistikas vai rakstniecības savdabīgs mākslas mistrojums? Domāt var visādi. Tā tomēr ir Gundega Repše, par kuru nenāktos ko sliktu domāt. Kad viņa tiek intervēta Radio vai LTV “Viens pret vienu”, klausos pavērtu muti. Publiski esmu viņu vai dievinājis par “Bogeni”, kas iznākusi populārās sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” ietvaros. Turklāt Repše ar tādu kā modinātājzvanu Latvijas rakstniecībā tika ienesusi sen nebijušu uzjundījumu – bija taču sērijas iniciatore un vistiešākā rīkotāja. Slavinādams raksnieci, savās aprindās gan reizumis izteicu nožēlu, ka romānā daudz negāciju ticis nabaga Ulmanītim. “Bogenē” kāda kundze ārdās: “Pats ierāpās tronī un pazudināja mūsu valsti.”

Kā lielākais pārmetums – kāpēc prezidents 1939. gadā Latvijā ielaidis krievu armiju ar visām karabāzēm un nevienam nav prasījis piekrišanu? Vārdu sakot – kālab lielais Kārlis nav rīkojis referendumu? Būtu licis, lai vardarbīgais biedrs Staļins pastāv pie ratiem un pagaida, ko par viņa karapulku ienākšanu, izvietošanu, aprūpi teiks un vai būs ar mieru Latvijas tauta. Tāda iespējamība, protams, raisa vien uzjautrināšanos, un “Bogenes” varone it kā attiecīga noskaņojuma radīšanai arī uzsauc: “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme!”

Rēķinoties ar G.R. iespējamām neparastībām, gandrīz vienā rāvienā tiku izlaidis cauri viņas pie jaundarbiem pieskaitāmo “Retināts gaiss” (2019.). Un, jā, teksts, pasniegumi prozas gabaliņos dažviet raisa pat apmulsumu. Taču, uzmetis aci grāmatas aizmugures vākam, izdevniecības “Dienas Mediji” pavadrakstā atrodu, ka Gundegas Repšes valoda ir bagāta pikseļiem, un, jo vairāk pikseļu, jo precīzāk viss pasniegts. Pieļauju, ka tantei Pabažos pikseļošana var būt ne gluži izprotama, bet tā nu ir viņas problēma. Pats vienkārši pieņemu, ka pikseļošana literatūrā ir kaut kas – nu tāds... “Retināts gaiss” tik tiešām daudz atklāj, kādi esam, kas ar mums notiks, ko par mums runā citi. Uzzinu, ka arī pats esmu kļuvis par termiņa latvieti; nesaprotamā kārtā latvieši vēl arvien dibina ģimenes, pa kādam bērnam piedzimst, bet viņi paši ir pārliecināti, ka izmirst; iespējams, tādēļ, ka šeit pastāv bērnu tiesības, vecākiem un skolotājiem aizliegts bērnus iepērt, bet, kā citādi viņus izaudzināt, es arī nezinu. Vismaz tā paziņo viens no grāmatas personāžiem.

Lasot pikseļotos gabaliņus, var gan bezbēdīgi pasmieties, gan, vēsturiski dramatisko situāciju uzjundīts, arī gaužu as’ru no vaiga noslaucīt. Vienādi vai otrādi, paliec pārliecībā, ka tas ir G.R. stilā. Tikmēr kultūras izdevumā publicētā elēģija… Piedodiet, rakstniec! Vai tāda gumza kaleidoskopiski uzskaitītu notikumu vienā teikumā būtu jāpieņem kā radošs uzplaiksnījums Covid-19 pandēmijas trakumos?!

Pats gribētu līdz pēdējam elpas vilcienam ko darīt, lai, ja ne pilnībā novērstu civilizācijas bojāeju, tad vismaz attālinātu liktenīgā gala iestāšanos. Godīgi jāatzīst, ka šaušalīgo ziņu hronists kaut kādas briesmas tuvojamies paredz, tikai no citas puses. Šoruden pastiprināti nākuši vēstījumi par draudīgo situāciju demogrāfijas jomā. Varbūt tāpēc kā labā ziņa acīs burtiski plaiksnī virsraksts “Iedzīvotāju skaits palielinājies tikai Pierīgā” un prātā palicis atzinums, ka vislielākais iedzīvotāju skaita kāpums bijis Stopiņu pagastā, bet visbiezāk apdzīvotie novadi mums ir Salaspils, Stopiņi un Mārupe.

Uz tādas vispārēja pozitīvisma nots var taču atļauties paredzējumu, tā sakot, savtīgu prieciņu, ka pieaugs “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītāju skaits un varbūt kādiem gribēsies lasīt arī garumgarus rakstus. Ar klikšķināšanu un izbraukšanu cauri tikai virsrakstu rindām gan varam nonākt... nu, varbūt ne pie tāda gala, kādu paredz H. Tumans, bet tomēr. Nekādā gadījumā nedrīkstētu izzust vecais, labais lasīšanas, skatīšanās un klausīšanās paaudžu paaudzēs iedzimtais paradums. Ja aktualitāte, tas vai cits notikums tiek pasniegts ar domu daudzveidību, daža laba pieņēmuma apstrīdējumu un ja vēl uztveramības labad padzirksteļojis pats žurnālists, tad taču... Protams, aizvien var vēlēties, lai būtu labāk, pārliecinošāk, interesantāk.

Kamēr pats loloju projektus rakstīšanai un ideju pabārstīšanai sabiedrisko mediju darbības jaunajiem pavērsieniem – bāc! – nāk ausīs vēstījums: radio un televīzija vairs nav klasiskie mediji, drukātie vispār beidz pastāvēt… Un tālāk jau diskusija, kā nākotnē žurnālistus aizstās influenceri, jūtūberi, blogeri. Apvērsumam pielīdzināmās pārvērtības tiek izklāstītas kanāla “Rīga TV24” jaunajā raidījumā ar intriģējošu nosaukumu “Pilna bilde”, ko vada ne kāds nieka pašiecelts skribents, bet profesionāla mediju eksperte Gunta Līdaka. Un tā rit saruna arī par to, cik drīzā nākotnē žurnālistus aizstās influenceri.

Protams, skumji apjaust, ka esi piederējis izmirstošai profesijai. Tak ekrānā redzi un klausies čali apaļu hūtīti galvā; viņš – Niklāvs Mičulis – izrādās, ir titulēts par gada influenceri. Nācās nokaunēties, ka biju palicis nožēlojams nezinītis gan par tādu nomināciju, gan uzvarētāju. Atklāti sakot, arī no raidījuma neuztvēru, ko tad dižu jaunais cilvēks savā jomā paveicis. Toties ar fragmentu demonstrējumu, jauku pačalošanu un burvīgu smaidu ekrānā tonusu uzsita influencere Beate Jonīte, kura vienlaikus ir arī Iekšlietu ministrijas padomniece. Plus mārketinga speciālists Artūrs Mednis ar itin lietišķiem piebalsojumiem, un raidījums “Pilna bilde” lika noprast, ka influenceri kā audio un vizuālie speciālisti būs tie īstie, kas mūslaikos saistīs skatītāju un klausītāju auditoriju. No viņu augstumiem raugoties, diezin vai niecības – mūsu tagadējie žurnālistiņi – spēs pārkvalificēties vai kaut vai tikai pārorientēties. Tā vai citādi, atbirumi, štatu samazinājumi būs oi, oi, oi!

Hmm, bet varbūt tādējādi atkrīt megaprojekts par ārkārtīgi dārgās Radio un Televīzijas kopējās mājas celtniecību? Žēl kļūst Artusa Kaimiņa, kurš 13. Saeimā kā attiecīgas komisijas vadītājs kopā ar attiecīgu apakškomisiju atvēzējies uz it kā tik vajadzīgo sabiedrisko mediju plauksmi: piedāvā gan jaunus likumus, līdzās Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei veidot vēl vienu padomi un ieviest citu kārtību galvenā redaktora iecelšanā, gan mediju vajadzībām atbilstošus budžeta grozījumus izdarīt un ko tik vēl ne. Pret ieceru pretiniekiem A.K. savulaik solījies iet ar zobenu un vairogu. Kāpēc lai citkārt dimdošais, bet tagad tik pieklusušais vai piekusušais Kaimiņš nepavērstu savus deputāta ieročus pret visiem tiem, kas nelabu galu perina?