Ieva Struka: Filma kā psihoterapijas seanss ^{Apriņķis.lv}

Tas jau pierādījies, uzklausot skatītāju atsauksmes – gan no tiem, kas Padomju Savienībā paguva nodzīvot mūža lielāko daļu, gan no jauniešiem, kam viss redzamais ir viens liels brīnums, gan man, režisores laikabiedrei, kaut tie pāris gadu, kas mūs šķir, PSRS sabrukuma laikā un atmodas gados bija no svara, kā un ko atcerēties tagad, 2020. gadā.

Tiem, kuri par filmu dzird pirmoreiz, īsi jāpastāsta, ka “Mans mīļākais karš” ir autobiogrāfisks stāsts par pieaugšanu aukstā kara apstākļos laukos Kuldīgas pusē un netālu no armijas poligona Saldū.

Par to, kā tētis un mamma tic tam, ka padomju vara nedara tikai sliktu, ka tā nekad nezudīs un dzīve ir jādzīvo tais apstākļos, kas nu doti. Par to, kā vecvecāki, kas atgriezušies no Sibīrijas, tieši otrādi – mēģina nepielāgoties un veido ap sevi savu mazo mikropasauli, savu Latviju, ar kuru piesardzīgi, atsevišķu frāžu, secinājumu, jautājumu veidā iepazīstina mazbērnus.

Par to, kā bērni, pārkāpjot mājas slieksnim un nonākot jebkurā sabiedriskā vietā – skolā, pulciņos, veikalos, 1. maija un 7. novembra demonstrācijās, pionieru nometnēs – tiek skoloti vienotā ideoloģijā, un vecvecāku sētās atmiņu puķu sēklas par brīvību un neatkarīgu Latviju var izdīgt vien atsevišķu bērnu apziņā...

Agresīvā ideoloģija militarizētā terminoloģijā, sākot ar saukļiem “Cīņa par mieru” un “Karš pret imperiālismu” un beidzot ar kalašņikova uzbūves apgūšanu skolā, gatavojoties trešajam pasaules karam, kas var sākties jebkurā brīdī, atstāja sekas mūsu psihē, lai cik veiksmīgi mēs katrs būtu nu jau neatkarīgās Latvijas dzīvē.

Filmā gudri sabalansēta bērna acīm skatītā dzīves politizētā puse un sadzīve, kas katrreiz vienalga aizved līdz padomju ideoloģijas izpausmēm, ko tu ieraugi tikai tagad – ar pieauguša cilvēka acīm un ar zināšanām par to, kādā laikā esi audzis. Kariņa spēlēšana mežā ar brālēnu, kurš vēlāk kļūst par ievērojamo latviešu fotogrāfu Kristapu Kalnu, rotaļas smilšukastē ar kaimiņu meitenēm, nejauši uzrokoties karavīra kauliem, ierindas skate, kurā sacenšas klases un kurā ir gods uzvarēt.

“Jā, tieši tā tas viss bija!” es, līdzīgi režisorei, atbildu jaunajiem cilvēkiem savā tuvumā. Cita starpā bija arī grāmata “Salaspils nāves nometne”, ko aizgūtnēm lasīja daudzi no mums, un tikai tagad es to “tulkoju” kā jaunāko klašu skolas vecuma bērna augšanas procesā nepieciešamo “šausmeni”, un šausmīgs tur izlasāmais tik tiešām bija.

Filmai ir atrasts skaists rondo princips. Filma sākas ar mazās Ilzes ceļojumu uz aizliegto dižjūras piekrasti, uz kuru viņu nolemj aizvest tētis un mamma, jo, no vienas puses, viņi ir padomju pilsoņi un zina, ka slēgtajā zonā atrasties nedrīkst, bet, no otras puses, viņi ir latvieši un jūru tur par Latvijas lepnumu, par zīmi brīvībai un spēkam.

Un filma beidzas ar lielās Ilzes ceļojumu uz skaisto dižjūras piekrasti, uz kuru viņa ved savus bērnus – pusaudžus, kuru ikdiena rit Norvēģijā, jo tur dzīvo Ilze un viņas ģimene. Tāpēc filma ir ceļojums ne tikai laikā, bet arī telpā – no mazas slēgtas okupētas teritorijas līdz atvērtai un brīvai pasaulei, kāda, cerams, tā atkal būs, kad beigsies Covid-19 neprognozējamā gaita.