Aivars Platonovs: Peldēšana ir cilvēka dzīvībai vitāli nepieciešama prasme ^{Apriņķis.lv}

– Tikušies klātienē mēs neesam, bet, skatoties fotogrāfijas jūsu blogā “Platonovs.lv”, man radās iespaids, ka arī pats esat nopietni nodarbojies ar peldēšanu.

– Savulaik jā. Teiksim tā – jaunības gados mans sporta veids bija peldēšana, un tas laikam arī ir iemesls, kāpēc šobrīd strādāju Latvijas Peldēšanas federācijā. Es esmu no Jēkabpils puses – no Salas novada. Tur bija Salas peldbaseins (pirms pieciem gadiem to diemžēl aizvēra), bet, kamēr es tur mācījos, man bija tā elitārā iespēja tik mazā novadā ar, manuprāt, tikai trim tūkstošiem iedzīvotāju, nodarboties ar peldēšanu.

– Kāpēc peldbaseins tika slēgts?

– Stāsts ir sarežģīts, jo fiziski baseins atradās Salas novadā – tieši pie vidusskolas, bet juridiski piederēja Jēkabpils pilsētas pašvaldībai. Acīmredzot nebija veikti kaut kādi regulāri ieguldījumi tā atjaunošanā, līdz vienā dienā Jēkabpils pašvaldība izdomāja, ka vairs negrib šo baseinu uzturēt. Interesanti, ka tieši tobrīd Jēkabpilī viens uzņēmējs gribēja būvēt savu peldbaseinu, ko viņš arī izdarīja. Līdz ar to ir tā, ka pašlaik Jēkabpilī ir privātais peldbaseins, bet Salā vairs nav nekāda.

– Ja jau trenējāties, varbūt arī jums pašam bija kādi vērā ņemami sportiskie sasniegumi?

– Jā, es esmu vairākkārtējs Latvijas čempions, startēju arī Baltijas valstu čempionātos. Tālāk no mūsu mazā novadiņa es gan neesmu ticis, bet, jā, esmu Latvijas sporta meistars peldēšanā, tādi nelieli sasniegumi ir.

– Varbūt varat atklāt, kādi ir jūsu personīgie rekordi?

– 25 metru baseinā mani labākie rezultāti bija tieši brīvajā stilā, Ja nemaldos, 200 metru distanci nopeldēju 1,55 minūtēs, 100 metru distanci – apmēram 53 sekundēs. Salas novadā, kur sāku nodarboties ar peldēšanu, nebija ne sporta skolas, ne trenera, tur darbojās tikai peldēšanas pulciņš, tāpēc es vairākus gadus trenējos individuāli, bet mani sasniegumi nebija nekādi dižie. Kad uzsāku studijas Rīgā, labi sakrita tas, ka viens peldēšanas treneris piekrita paņemt mani pie sevis grupā. Divu gadu laikā trenera Jura Rodes vadībā es ļoti strauji progresēju un tad arī sasniedzu savus labākos rezultātus. Drīz pēc tam, 2008.–2009. gadā, kad Latviju skāra ekonomiskā krīze, bet man bija vēl nopietnāk jāpievēršas savām studijām, nopietnai peldēšanai nācās mest mieru.

– Ko jūs studējāt?

– Bakalaura grādu es ieguvu Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, bet par maģistru kļuvu jau Latvijas Universitātē. Maģistra grāds mani ir biznesa komunikācijā.

– Ja pareizi atceros, pirms dažiem gadiem Latvijā plaši izskanēja kāds ar Peldēšanas federācijas vadību saistīts skandāls – iepriekšējam prezidentam tika izteikta neuzticība…

– 2016. gadā bija lielāka ažiotāža saistībā ar to, ka iepriekšējais prezidents devās uz olimpiskajām spēlēm, kamēr peldētāju treneris turp netika. Šī iemesla dēļ Latvijas Peldēšanas federācijas biedri sasauca pārvēlēšanu sapulci, kuras laikā tika ievēlēta jauna valde.

– Funkcionāra braucienam uz olimpiskajām spēlēm līdzekļi atradās, bet trenerim ne?

– Es domāju, ka tas ne tik daudz bija jautājums par līdzekļiem, cik par kvotām. Katrai federācijai tiek piešķirtas kaut kādas līdzbraucēju kvotas, kas izriet no olimpiskajās spēlēs startējošo sportistu skaita. Tad ir jautājums, kurš to kvotu saņem – sportists, viņa treneris vai funkcionārs. Starp citu, pēc šī gadījuma Latvijas Olimpiskā komiteja pārskatīja visu savu procedūru. Piemēram, ja līdz tam laikam sporta federāciju funkcionāri, kuri nebija tieši saistīti ar sportistu treniņprocesu, varēja dzīvot olimpiskajā ciematā, tad pēc 2016. gada viņi tādu akreditāciju vairs nesaņem. Tas tagad primāri paredzēts tieši sportistus apkalpojošajam personālam.

– Jūs Latvijas Peldēšanas federāciju vadāt jau četrus gadus…

– Jā, četrus pilnus gadus. Šis ir jau piektais gads, jo šogad septembrī mani pārvēlēja Peldēšanas federācijas prezidenta amatā.

– Kā ar federācijas biedru uzticību? Vai tikāt ievēlēts pārliecinoši?

– Laikam jau jāsaka, ka viss ir kārtībā, jo balsojums par manu kandidatūru faktiski bija vienbalsīgs – pret nebija neviens. Jāsaka godīgi, ka uz prezidenta amatu es biju vienīgais kandidāts. Man grūti komentēt, kāpēc netika izvirzīts vēl kāds.

– Parasti tādās biedru kopsapulcēs tiek vērtēts, kas izdarīts iepriekšējā vēlēšanu periodā. Vai jums bija, ar ko palepoties?

– Es domāju, ka bija, jo aizvadītie četri gadi bija daudz intensīvāki, daudz ražīgāki. Ja, piemēram, analizē tikai skaitļus, kā mēs izskatāmies gan finansējuma, gan arī tajā ziņā, cik daudz dažādu aktivitāšu bija, piemēram, mācību treniņu nometnes Latvijas izlases dalībniekiem un kandidātiem, mūsu sportistu starti dažādās starptautiskās sacensībās, ieskaitot Eiropas un pasaules sacensības, tad, jā, visās šajās pozīcijās mēs četros gados esam krietni pielikuši. Piemēram, viena no manām galvenajām prioritātēm ir treneru apmācība un izglītība. Arī šajā jautājumā mēs ļoti intensīvi strādājam – aicinām uz Latviju starptautiskas klases speciālistus, organizējam kursus ar viņu lekcijām. Es gribētu teikt, ka mūsu treneriem vēl nekad nav bijis tik daudz iespēju izglītoties un uzzināt kaut ko jaunu, kā arī profesionālā kolektīvā apspriest kādas savas idejas.

– Ja runājam par aktivitātēm, Latvijas Peldēšanas federācijas mājaslapā saskaitīju, ka šomēnes vien paredzētas 16 sacensības un citi pasākumi. Tas ir samērā daudz, vai ne?

– Jā, bet tur gan ir jānodala federācijas un biedru rīkotie pasākumi, jo arī tos mēs liekam savā kalendārā. Latvijas Peldēšanas federācijas primārais uzdevums ir koordinēt šīs klubu rīkotās sacensības, sevišķi šajos apstākļos, kad ļoti jārēķinās ar Covid-19 un tā ierobežošanai noteiktajiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem un nosacījumiem. Oktobra pirmajā pusē federācija izstrādāja savus noteikumus, kā jānotiek visām mūsu sacensībām. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai visiem biedriem būtu saprotama pašreizējā situācija, lai viņi saprastu, ko pašlaik drīkst un ko nedrīkst darīt, kā labāk organizēt savu darbu, lai ievērotu visus piesardzības pasākumus.

– Lūk, gluži nemanot nonācām līdz šī brīža galvenajai aktualitātei – Covid-19…

– Es gribētu teikt, ka pašlaik peldēšanas sportā situācija ir stabila un mierīga – neesam dzirdējuši par kaut kādiem saslimšanas gadījumiem, katrā ziņā – ne masveidīgām saslimšanām, kādas jau notikušas citos sporta veidos. Jāsecina, ka mūsu biedri patiešām ievēro federācijas izstrādātās rekomendācijas un visus pārējos noteikumus.

– Tomēr ir arī sliktā ziņa – nesen kādā intervijā jūs izteicāties, ka Covid-19 dēļ Latvijas Peldēšanas federācijai varētu būt zaudējumi 100 tūkstošu eiro apmērā.

– Tas bija tāds aprēķins, ko mēs veicām jau pavasarī, līdzko Latviju sasniedza šis vīruss. Šajā gadījumā jāņem vērā tāda specifika, kas saistīta tieši ar peldēšanas sportu. 12. martā, kad valstī faktiski viss tika apturēts, peldētāju sezona bija pašā viducī. Šogad mēs bijām paspējuši aizvadīt tikai vienu Latvijas čempionātu, kā arī vienas Baltijas Kausa izcīņas sacensības. Tas arī bija viss līdz pat 9. oktobrim, kad mums notika pirmās sacensības jaunajā sezonā. Diemžēl, kā izskatās, tās būs bijušas ja ne pēdējās, tad priekšpēdējās sacensības šogad. Līdz ar to, ja peldēšanas sportā nenotiek pilnīgi nekādas aktivitātes, ieskaitot Eiropas un pasaules čempionātus, tad, protams, Latvijas Peldēšanas federācijas ieņēmumi ļoti būtiski samazinās. Nav ne dalības maksu, ne sadarbības partneru finansējuma. Zaudējumi 100 tūkstošu apmērā bija, rēķinot līdz šodienai, bet tā situācija būs vēl smagāka, ja sacensības nedrīkstēs notikt arī turpmāk…

– Un kā ar valsts atbalstu sportam šajā tik sarežģītajā laikā?

– Jāsaka godīgi, ka tie pieci miljoni eiro, kas no valsts budžeta tika piešķirti visas sporta nozares atbalstam, ir ļoti noderīgi. Precīzi nepateikšu, bet Latvijas Peldēšanas federācijai pienākas gana liels finansējums – tuvu 70 vai 80 tūkstošiem eiro. Fiziski mēs to naudu vēl neesam saņēmuši, bet esam parakstījuši visus līgumus, tā ka faktiski šis finansējums smago situāciju mums tā kā izlīdzinās. Tomēr būs arī nākamā problēma – ja mums finansējums tagad tā kā ir paredzēts, mēs tāpat to nekur nevarēsim tērēt, jo nedrīkstam rīkot sacensības un organizēt lielākas treniņnometnes.

– Ja jūs būtu ministrs, kuram valdības sastāvā jālemj par ierobežojumiem saistībā ar Covid-19, kāds būtu jūsu viedoklis par peldēšanas sacensībām?

– Man šķiet, ka šobrīd ir pāris fundamentālu problēmu. Lēmējiem jāsaprot, ka ne Peldēšanas federācija, ne arī kāda cita sporta organizācija negrib šo situāciju pasliktināt vai nostādīt sevi kādā prioritārā stāvoklī attiecībā pret pārējiem. No otras puses, skatoties, kādi ir valdības pieņemtie lēmumi, jāsaka, ka tie ir diezgan dīvaini, lai neteiktu, ka ļaunprātīgi vai muļķīgi (katrs pats var izvēlēties, kur ir tā problēma). Labi – ja martā mēs vēl nezinājām, ar ko riskējam un kā mums jāuzvedas, ko drīkst darīt un ko nedrīkst, tad šobrīd, kad pagājis jau vairāk nekā pusgads, izskatās, ka Veselības ministrija neko nav mācījusies un ņēmusi vērā. Piemēram, domāju, ka ļoti vienkārši bija izdarāms tas, ka pirms lēmuma pieņemšanas varēja kaut vai ar 15 lielāko sporta veidu pārstāvjiem sanākt kopā un visus šos jautājumus izrunāt. Ir ārkārtīgi būtiska atšķirība, kā treniņi tiek organizēti peldēšanā, kā, piemēram, hokejā, vieglatlētikā un citos sporta veidos. Tajās 15 federācijās strādā, trenējas un sporto apmēram divas trešdaļas no visiem sportā iesaistītajiem. Ja ar šīm 15 federācijām visi jautājumi būtu izrunāti, ja būtu atrasti kaut kādi kopsaucēji, kas derētu gan vienai, gan otrai pusei, tad jau tā neapmierinātība nebūtu tik liela. Šobrīd ir tā, ka valdība pieņem kaut kādus lēmumus, kurus grūti pat komentēt. Jūs pats redzat, kādas diskusijas tagad notiek sociālajos tīklos un interneta portālos. Kā lai saprot to, ka ballītes joprojām drīkst rīkot, bet sporta treniņus ne? Cilvēki nesaprot, tāpēc tā šūmējas par to. Tātad pirmais, ko es noteikti būtu darījis, es mēģinātu izrunāt šos jautājumus, jo skaidrs, ka tie ir specifiski.

– Kādas sekas ir šai neizrunāšanai?

– To mēs ļoti labi redzējām jūnijā, kad pat pie normāliem apstākļiem peldēšanā iesaistītajiem vispār bija aizliegts trenēties. Mums tas prasīja ļoti daudz laika, lai izskaidrotu un izcīnītu to, ka mēs arī tomēr drīkstam trenēties. Absurds ir apgalvojums, ka peldēšanā sportistu elpošana paātrinās, līdz ar to tas esot bīstami un sportot nedrīkst. Mēs taču zinām, ka arī skrienot vai vienkārši kāpjot pa kāpnēm cilvēkam paātrinās elpošana, tātad – nekādas loģikas nav. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā, ka peldētāji izelpu veic zem ūdens, dara to hlorētā ūdenī, kas pats par sevi ir spēcīgs dezinfekcijas līdzeklis. Ir daudz šādu nianšu, kuras Veselība ministrijai tomēr būtu jāzina, bet tai jāzina arī tas, ka ir iestādes vai organizācijas, pie kurām var vērsties, lai izrunātu šos jautājumus, lai saprastu, ko mēs šajā lietā kopīgi varam darīt. Vismaz pagaidām tas tā diemžēl nenotiek…

– Kas vispār notiek ar peldēšanu Latvijā? Vai pie mums šis sporta veids kļūst populārāks?

– Es teiktu, ka peldēšana Latvijā ir viens no plašāk pārstāvētajiem individuālajiem sporta veidiem. Protams, ka šo situāciju uzlabo katrs no jauna uzbūvētais peldbaseins. Ja pirms desmit gadiem Latvijā bija varbūt kādi 33 peldbaseini, tad šobrīd, man šķiet, to ir jau pāri 50. Ja skatāmies uz tām pašvaldībām, kurās ir peldbaseini un sporta skolās ir peldēšanas programma, tad pēc iesaistīto audzēkņu skaita peldēšana tur noteikti ir starp masveidīgākajām, varbūt piekāpjoties tikai basketbolam, futbolam, vieglatlētikai. Tur, kur bērniem ir iespēja nodarboties ar peldēšanu, sporta grupas vienmēr ir pilnas un pārpildītas. Peldēšana jau šobrīd ir populāra, un tā kļūst arvien populārāka, bet mums tikai jāmēģina šo procesu ievirzīt tādā veiksmīgā gultnē, lai šajā sporta veidā tiktu gūti arī augsti sasniegumi.

– Kā mums šobrīd ir ar augstas klases peldētājiem, kuri potenciāli varētu cīnīties par medaļām starptautiska mēroga sacensībās?

– Es gribētu teikt, ka Latvijas sportistiem Eiropas čempionātos peldēšanā junioriem jau regulāri ir diezgan labi sasniegumi. Pirms pāris gadiem Didzis Rudavs mums izcīnīja sudraba medaļu, pirms tam mums ar medaļām bija Uvis Kalniņš un Jānis Šaltāns, pēdējos divus gadus pēc kārtas piekto vietu Eiropā tādā ļoti prestižā un masveidīgā disciplīnā kā 100 metru brīvajā stilā ieguva Ieva Maļuka. Tā ka var teikt, ka junioru vecumā mums jau vēsturiski ir diezgan labi sasniegumi. Pēdējo divu trīs gadu laikā mēs cītīgi strādājam un domājam par to, kā veiksmīgāk pāriet no junioru vecuma uz pieaugušo peldētāju konkurenci. Protams, ka tajā līmenī situācija ir krietni sarežģītāka, ja ņem vērā kaut vai to, ka Ministru kabineta noteikumi nosaka maksimālo slodzi, kāda sporta skolā drīkst būt jaunietim, kurš trenējas peldēšanā. Piemēram, 15–16 gadus vecs jaunietis nedēļā nedrīkst trenēties vairāk par 20 mācību stundām, kas ir mazliet nepareizi, jo, ja mēs gribam tiekties pēc augstākajiem sasniegumiem, skaidrs, ka sportistam jātrenējas krietni vairāk. Mums nākas meklēt risinājumus, vai jaunajam un perspektīvajam peldētājam nav jāiet ārā no sporta skolas sistēmas, lai trenētos tādā modelī, kas var nodrošināt pilnvērtīgāku sagatavošanos sacensībām.

– Par čempioniem, protams, ne jau visi kļūs, bet peldēšanas nodarbības ir svarīgas arī ar to, ka pēc iespējas vairāk bērnu pašu drošības labad ir jāiemācās peldēt.

– Jā, taisnība. Tas ir saprotams, ka visi nemaz negrib būt čempioni. Tas ir pat ļoti loģiski, pieņemami un saprotami. Šajā gadījumā peldēšana ir pat savā ziņā unikāls sporta veids, kas kaut kādā mērā ir arī cilvēka dzīvībai vitāli nepieciešama prasme. Protams, ka, redzot situāciju, kāda ir Latvijas ūdeņos, cik cilvēku katru gadu noslīkst, mēs uzskatām, ka tas ir viens no mūsu pienākumiem un atbildība pret sabiedrību kopumā – rūpēties par to, lai Latvijas bērniem un jauniešiem šī prasme peldēt, ko mēs saucam par ūdens kompetenci, būtu pietiekama, lai mēs ik gadu nerunātu par simtiem noslīkušo.

– Ko šajā jomā dara Latvijas Peldēšanas federācija?

– Mēs cenšamies ļoti aktīvi strādāt valsts pārvaldes virzienā, regulāri piedaloties gan dažādās Saeimas komisijās, gan sadarbojoties ar dažādām ministrijām, skaidrojot to, ka cilvēki neslīkst vienkārši tāpat. Uzskatām, ka šīs problēmas risināšanā ir iespējams kaut ko darīt, vajadzīga tikai atbilstoša valstiskā stratēģija un plāns, kā šo bēdīgo statistiku samazināt. Mēs esam prezentējuši nepieciešamās darbības, kas būtu jāveic, un tās neietver tikai peldēšanas apmācību, bet arī dažādus preventīvos pasākumus, piemēram, normatīvo regulējumu pilnveidošanu, sabiedrības izglītošanu, mācību satura uzlabošanu. Tas ietver arī nelielu sporta pedagogu izglītības modeļa maiņu – lai viņi augstskolā apgūtu tās lietas, ko mēs gribētu iemācīt bērniem un jauniešiem. Protams, ir arī daudzas citas lietas, kaut vai tās pašas publiskās peldvietas un to pieejamība. Tas ir ļoti plašs darbības lauks, bet ieguvēji būs visi, jo kaut vai finansiālā jomā – katrs noslīkušais ir zaudēti potenciāli mūža gadi. Pēc mūsu secinājumiem, ja viens priekšlaicīgi bojā gājušais zaudē vidēji 13,7 savus mūža gadus, kuru laikā varēja dzīvot un strādāt, tad, skatoties tikai uz noslīkušajiem, tas skaitlis jau ir krietni lielāks – gandrīz 18 gadi. Tas nozīmē, ka noslīkstot bojā iet vidēji jaunāki cilvēki, līdz ar to tas ir arī lielāks zaudējums Latvijas tautsaimniecībai.

– Šobrīd ne katras pašvaldības rīcībā ir vismaz viens peldbaseins. Kā būs pēc administratīvi teritoriālās reformas? Vai būs?

– Teikšu, ka nebūs, jo ir tādi lieli novadi kā, piemēram, Madonas, kur peldbaseina nav. Neviena baseina nav arī Talsos un Tukumā. Šim jautājumam ir arī otra puse. Piemēram, Ādažos baseins ir, bet pēc apvienošanās šim novadam, kas būs viens no lielākajiem Latvijā, ar četriem 25 metru celiņiem būs par maz. Peldēšanas federācijā mēs esam rēķinājuši un nonākuši pie secinājuma, ka uz katriem pieciem tūkstošiem iedzīvotāju vajadzīgs vismaz viens 25 metrus garš peldbaseina celiņš.