Cik daudz zinām par dažādiem aizdevumu veidiem uzņēmējdarbībai?

Kredīts, aizņēmums – tie ir finanšu līdzekļi, ko saņemam no kāda cita, bet par atļauju izmantot šo naudu savām vajadzībām, maksājam noteiktus procentus. Šobrīd finansējuma saņemšanai iespēju ir ļoti daudz, tās arvien paplašinās – aizņēmumu var ņemt bankā, var vērsties pie nebanku kreditētāja, ir dažādas biznesa atbalsta programmas valsts un Eiropas Savienības līmenī.

Arvien populārāka kļūst projektu un uzņēmumu alternatīvā finansēšana – pūļa finansēšana, “biznesa eņģeļu” ieguldījumi, savstarpējo aizdevumu (peer-to-peer jeb P2P) platformas u.c. Jautājums – vai “skriešana pakaļ” visam, kas jauns un vēl nepārbaudīts, ir labākais veids apdomīgam uzņēmējam? Vai uzņēmējs ir sagatavots jaunajām iespējām, vai viņam ir pietiekošas zināšanas par tām? Manuprāt, šādi ir šī brīža  pamatjautājumi par uzņēmējdarbības finansēšanu.

Vieta nekad nepaliek tukša

Iepriekšējā krīze pasauli pāršalca 2008. – 2009. gados, tā tieši bija saistīta ar pārāk strauji augošo nekustamā īpašuma iegādes finansēšanu. Tajā laikā un arī turpmākos gadus kredītu izsniegšana bankās burtiski apstājās. Iepriekš  piekoptā politika dot naudu visiem, kas prasa, izrādījās kļūdaina. Bija daudz neatgūtu kredītu, tikpat daudz bija traģisku stāstu par tiem, kuri nespēja saņemtos aizdevumus bankām atdot. Lēnām, ļoti lēnām bankas kreditēšanu atsāka, taču daudz skrupulozāk vērtējot, kam dot vai nedot naudu. Latvijā tika un joprojām tiek skrupulozi ievēroti starptautisko autoritāšu  norādījumi par finanšu institūciju darbību. Tā rezultātā kreditēšana banku sektorā praktiski ir apstājusies.

Šobrīd pastāv dažādi nosacījumi, kas saistīti ar tā saucamās “nelegālas naudas” apriti.  Rezultātā daudziem aizdevuma saņemšana bankās ir kļuvusi teju neiespējama. Ne jau tādēļ, ka būtu iesaistījušies noziedzīgas naudas legalizēšanā. Šodien par atteikumu aizdevuma  saņemšanai var kļūt pat tikai viens rēķins, kas saņemts no sadarbības partnera otrā pasaules malā un uz kuru “krīt aizdomas” par iesaistīšanos nelegālos naudas darījumos.

Visa tā rezultātā tika dota iespēja  attīstīties nebanku kreditētājiem, alternatīvajai kreditēšanai, kuru apjomi ik gadu pieaug ģeometriskās progresijas veidā. Tomēr atrodas “veikli ļaudis”, kas labu ideju spēj novest līdz absurdam. Ātri pieejami aizdevumi, lai gan ar lieliem procentiem, kļuvuši  par “bubuli”, kas vainojams ir visā – nabadzībā, atkarībās, pašnāvībās, īpašumu un biznesa zaudēšanā utt. Neapdomīgiem ļaudīm sagrābjoties viegli pieejamus ātros kredītus, stāsts bieži vien ir ar sliktām beigām. Savukārt kredītu izsniedzēji, kam interesē tikai cipari, ne cilvēki, turpina naudu izsniegt ikvienam, neprasot , vai cilvēks spēs kredītu atdot. Nevari atdot – pagarini. Par pagarināšanu maksā, summas nemazinās, debitors slīgst arvien lielākā bedrē, ņem nākamo kredītu un viss turpinās pa spirāli.

Diemžēl tas sabiedrībā ir radījis iespaidu, ka nebanku kreditētāju galvenie klienti ir fiziskas personas ar zemu izglītības līmeni, kas to vien dara, kā iekuļas parādos. Kamēr paralēli daudzus gadus strādā nebanku kreditētāji, kas galvenokārt aizdevumus izsniedz tikai juridiskām personām, turklāt konkrētiem mērķiem, piemēram, investīcijām nekustamo īpašumu projektos, piedevām ar nopietniem nodrošinājuma nosacījumiem. Sabiedrības spiediena rezultātā nebanku kreditēšanas normatīvā bāze ir vairākkārt mainīta, cenšoties ierobežot negodprātīgus kredītu izsniedzējus. Tiesa, vienlaikus šie ierobežojumi attiecas arī uz tiem nebanku kreditētājiem, kas ar īsziņām naudu neizsniedz, bet sīkāka nozares dalībnieku darbības analīze nevienu neinteresē. Esi nebanku aizdevējs – tātad pēc definīcijas nevari būt godīgs.

Vienas nozares strauja ierobežošana atkal devusi vietu jauniem risinājumiem. Nebanku aizdevējus pašlaik tirgū cenšas “aizstāt” jauns veidojums – savstarpējo aizdevumu platformas (P2P), kas darbojas pēc principa – tie, kam ir nauda, aizdot tiem, kam nauda nepieciešama. Platforma palīdz šādiem uzņēmumiem vai cilvēkiem satikties. Ideja lieliska, tomēr pat paši platformu “turētāji” norāda, ka “ne vienmēr var pārliecināties, vai aizdevējs ir maksātnespējīgs”. Dažkārt to var būt grūti paredzēt, jo īpaši, ja aizdevuma pieteikumā uzrādītais sešu mēnešu bankas pārskats ir šķietami ideālā kartībā. Proti – naudai pieeja ir, bet risku ir pietiekoši daudz.

Cik patiesībā iztērēsi, lai saņemtu aizdevumu?

Aizdevuma saņemšana allaž saistīta ar izdevumiem, tas ir – būs jāmaksā par līguma sagatavošanu, dažādu dokumentu noformēšanu, kredīta garantiju novērtējumiem, atzinumiem, notāra pakalpojumiem utt. Ja kredītu vēlies saņemt nekustamā īpašuma iegādei, klāt vēl nāks īpašuma novērtēšana, apdrošināšana utt. Visvairāk formalitāšu, bez šaubām, būs bankā. Mazāk – pie nebanku kreditētāja, piemēram – P2P platformā.

Ar to gan viss nebeidzas. Kad esi kļuvis par aizdevuma saņēmēju, nedrīkst aizmirst par Uzņēmuma ienākumu nodokļa (UIN) likuma prasībām. Proti – ja naudu esi saņēmis no tāda aizdevēja, ko neuzrauga Latvijas iestādes (proti – P2P platformas vai privāta investora bez starpnieka), tad attaisnotajos kredītprocentos vari iekļaut tikai to aizdevuma summu, kas nepārsniedz uzņēmuma pašu kapitālu četrkāršā apmērā. Sarežģīti? Varbūt tā sākumā izklausās, bet patiesībā viss ir ļoti vienkārši – ja esi jauns uzņēmums ar mazu pašu kapitālu, bet lielu plānu realizēšanai esi saņēmis apjomīgu aizdevumu, par daļu no samaksātājiem kredīta procentiem var nākties maksāt arī UIN, tādejādi sadārdzinot jau tā ne visai mazos izdevumus, kas saistīti ar saņemtā aizdevuma apkalpošanu.

Neliels piemērs labākai izpratnei. Pieņemsim, ka uzņēmuma pašu kapitāls ir 5000 eiro. Reizināts ar četri – 20 000. Uzņēmums saņem aizdevumu 100 000 eiro apmērā no “neuzraudzītas” juridiskas personas vai privāta investora ar procentu likmi 10% gadā. Tātad, par kredīta izmantošanu gadā būs jāmaksā 10 000 eiro. Attaisnotajos procentos var iekļaut minēto summu 20 000 eiro. Atliek 80 000 eiro. Par tiem jāmaksā procenti – 8000 eiro (kā iepriekš minēju – procentu likme ir 10%. Par šo summu jums būs jānomaksā UIN (likme - 20%), tātad – 1600 eiro no jūsu uzņēmuma finansēm “aizies” valstij. 

Ja tādu pat summu tāds pats uzņēmums saņem no nebanku kreditētāja, kurš ir reģistrēts Patērētāju tiesību aizsardzības centrā un atbilst visām normatīvo aktu prasībām par nebanku kreditēšanu, šādi papildu izdevumi neradīsies, jo nodokļa bāzē iekļaujamie palielinātie procentu maksājumi neveidosies. Jautājums – ko izvēlēties? Ātri pieejamu naudu no privāta aizdevēja (ar vai bez platforma starpniecības) ar “individuāliem” nosacījumiem un nepieciešamību maksāt papildus nodokli valstij, vai tomēr aizdevumu, kas uzņēmuma dos papildus finanses, nevis tās atņems?

Aizdevēji, kas iesaistās P2P platformās apzinās, ka riskē, tādēļ savu naudu neaizdod “par skaistām acīm” vien, viņiem ir svarīgi ieguldīt tikai tādos darījumos, kam paredzama salīdzinoši augsta atdeve. Ja šādu atdevi garantēt nevar – palielinās risks naudu neatgūt un tādēļ izmaksas tās saņemšanai kļūst augstākās. Banānus par velti sen vairs nedala, tādēļ nav iemesla ticēt šādus aizdevēju apgalvojumiem, ka “viss ir lēti”, iespējams, peļņas palielināšanas nolūkos aizņēmējam nāksies saskarties ar  iepriekš slēptām izmaksām, piemēram, ikmēneša uzraudzības summu u.c.

Otra nianse, kas nav mazsvarīga, ir spēja precīzi prognozēt aizdevuma izmantošanas termiņu un atmaksas grafiku. P2P platformas lielākoties praktizē tādu aizdevumu izsniegšanu, kam raksturīgs tā saucamais “bullet” grafiks, kas paredz, ka aizdevuma pamatsummas atmaksa veicama vienā maksājumā termiņa beigās. Šī nianse saistīta ar finanšu piesaisti P2P platformai, jo investoram ir vieglāk pieņemt lēmumu par investēšanu, ja tas precīzi zina, ka viņa veiktā investīcija “strādās” tik un tik ilgi un dos tādu un tādu ienesīgumu.

No vienas puses, “bullet” grafiks samazina ikmēneša maksājumu, jo jāmaksā tikai procentu maksājums, no otras puses – jāspēj savu finanšu plūsmu sakārtot tā, lai ieguldītās finanses visu aizdevuma termiņu strādātu un tai pat laikā finanšu līdzekļi būtu pieejami aizdevuma atmaksas brīdī.

Kā jau iepriekš minēts, tad finanšu piesaiste P2P platformai notiek uz konkrēta piedāvājuma bāzes, tāpēc visbiežāk var rasties grūtības pārcelt aizdevuma atmaksas termiņu. Visbiežāk tas nozīmē, ka ir jāsaņem jauns aizdevums, kuram caur P2P platformu tiek piesaistīti resursi no citiem investoriem, lai veiktu aizdevuma atmaksu esošajiem. Pirmkārt, tāds aizdevuma mērķis var raisīt bažas potenciālajos investoros, jo potenciālais aizņēmējs reiz jau nav pareizi saplānojis savas finanses, lai veiktu aizdevuma atmaksu no saviem līdzekļiem, otrkārt, tas var radīt papildus izmaksas

Iepriekš minētās problēmas visbiežāk nav aktuālas, ja plāno aizņēmumu saņemt no uzņēmuma, kas pats nodarbojas ar kreditēšanu, nevis ir kā starpnieks (P2P platforma). Ar šādu uzņēmumu jau sākotnēji var vienoties gan par to, ka aizdevums tiek izsniegts pa daļām, gan, ka atmaksa var tikt veikta pa daļām, pie tam maksājot procentus tikai par faktiski izmantoto naudas apjomu un termiņu.   

Katra uzņēmēja tiesības ir izvēlēties veidu, kā saņemt finansējumu savām iecerēm, izvērtējot dažādus riskus, projekta attīstības scenārijus, finansējuma izmaksas utt. Tomēr jāatceras – jo “brīvāk” nauda pieejama (proti – jo mazāk nosacījumu tās saņemšanai), jo tās kopējās izmaksas palielinās, taču iespējama straujāka uzņēmējdarbības attīstība. Kā vienmēr pasaulē viss ir salīdzinājumā un izvērtēšanā. Svarīgi, lai lietas notiktu un netiktu administratīvi bremzētas uz nekompetences bāzes.