2020. gada novembra inventarizācija Latvijā ^{Apriņķis.lv}

Šoreiz par pavisam nesenas vēstures panākumiem, kas ļauj priecāties, un vājumiem – kāpēc tie ir un no kurienes tie radušies.

“Mēs esam diženi!” un “Kas es esmu?”

Panākumus un zaudējumus varētu izteikt ar divu mūsu Valsts prezidentu izteicieniem, kas nu jau kļuvuši par folkloru. Kāpumiem derētu Mežaparka Lielajā estrādē Vairas Vīķes-Freibergas suģestējoši sacītā uzruna: “Mēs esam diženi!”, savukārt trūkumus labi raksturo Valda Zatlera TV kameru priekšā uzdotais jautājums: “Kas es esmu?”

Vispirms par panākumiem. Atjaunotās neatkarības laikā esam pievienojušies stipro un veiksmīgo valstu pulciņam – Eiropas Savienībai un NATO. Nedraugi to salīdzina ar PSRS okupāciju. Tomēr tas ir kļūdaini, jo Latvija ES un NATO ir līdzvērtīga citām valstīm, mums ir tikpat liela teikšana kā citiem, kamēr okupācijas laikā Latvija bija kolonija, kuras labumus izsūca, zemi un tautu nekrietni izmantoja “centra” vajadzībām un šeit pastāvošo tradīciju gribēja izdzēst, pakārtojot to tā dēvētajam “padomju cilvēka” un nožēlojamajam padomju “kvalitātes zīmes” standartam. It kā pašsaprotami, bet tik svarīgi – ir jānošķir panākumi no to kļūdainām interpretācijām un ir jāprot panākumus nenovērtēt par zemu.

Ir bijušas neveiksmes. Manuprāt, ievērojamākais zaudējums nav maciņu biezuma kritumā, bet tas, kas ar latiem, eiro vai dolāriem nav novērtējams. Proti, nepamet sajūta, ka mūsu tauta vēl nekad iepriekš nav bijusi tik sašķelta. Reizēm šķiet, ka grūti atrast kaut ko kopēju un ka grūti atbildēt pat uz vienkāršiem jautājumiem: kas ir un kāpēc pastāv Latvija? Kas ir latvietis?

Šodienas izaicinājums ar pandēmiju skar gan lielos panākumus, gan arī sāpīgo zaudējumu. Ir patīkami, ka valdība tautu iepriecina ar palīdzības programmām no Eiropas Savienības vai NATO sniegtām drošības garantijām, bet tauta ir sašķelta. Tāpēc īpaši vēlos jautāt par vienotības trūkumu, jo pandēmijas laikā panākumi katru no mums var nesasniegt, bet sadrumstalotība skar katru – dara mūs vientuļākus, bez līdzpilsoņa morālas un praktiskas klātbūtnes. Latviešu sadrumstalotībai būs dažādi skaidrojumi, bet man divi liekas svarīgākie.

Bez sadziedāšanās

Gandrīz katrs latvietis ir dzirdējis par mūsu tautu kā dziedātājtautu. Tādas dziesmas kā “Bēdu, manu lielu bēdu” un “Vai tādēļ nedziedāju, kad man grūti jāstrādā” ir liecība tam spītam, kas tik daudzas reizes vēsturē ir bijis izšķirošs mūsu izdzīvošanai. Vai arvien esam dziedātājtauta?

Nesens vērojums: sporta skolā audzēkņi vecākiem ierakstīja sveicienu Jāņos, iedziedot līgodziesmu. Taču baudījumam nāca klāt realitāte – tikai divas no aptuveni desmit grupiņām daudzmaz varēja noturēt meldiņu. Var jau atsaukties uz folklorizēto teicienu par dziedāšanu “savā meldijā”. Tomēr šis reiz baznīcas Dziesmu grāmatas nosacījums nekad nav nozīmējis šķību izpildījumu. Ļoti trāpīgi situāciju raksturo kāds nesen dzirdēts secinājums: ja pirms gadiem trīsdesmit latviešu kompānijā kāds uzsāka dziesmu (un nav tik svarīgi – Paula dziesmu, kādu ziņģi vai senākus šlāgerus), dziedāja visi, rūca vien pāris, tad tagad tikai pāris daudz maz trāpa pa notīm.

Var ķiķināt, kad Saeimas tribīnē kordiriģents Arvīds Platpers iestājas pret mūzikas stundu samazināšanu vispārējās skolās, bet koros (sevišķi vīru) arvien vairāk nosirmojošās galvas vairs neliekas smieklīgas. Protams, ir dziļa cieņa pret paaudzi, kura arvien vēlas un spēj dziedāt – darīt to, ko mūsu senči uzskatīja par normu, bet cik ilgi viņi to vēl varēs nest!? Okupācijas laikā vismaz Dziesmu svētki bija patiesi tautas svētki – par spīti, nevis pateicoties svešiem un uzspiestiem ideoloģiskiem šabloniem. Tagad koru kultūra lēnām iet aizmirstībā.

Neuztraucos par profesionālajiem vai pusprofesionālajiem koriem, bet gan par pagastu un darba kolektīvu, par skolu un biedrību koriem, tiem koriem, kuri veido mūsu koru kultūras pamatu. Kordziedāšana nav vienā dienā, mēnesī vai gadā apgūstama māksla, un tas vēl nav tas ķēpīgākais. Reiz kordziedāšana (vai tā pati dejošana tautas dejās) bija kā mantots gods. Tagad savācas uz Dziesmu svētkiem, bet cik ilgi vēl varēsim tā savākties? Turklāt kordziedāšana nav tikai Dziesmu svētki, bet gan kora biedra plecs, nereti arī bēdīgā brīdī. Protams, arī priecīgos brīžos kori var būt un nereti ir līdzās.

Ceru, ka es pārāk bēdīgi krāsoju šo lietu un ir redzama spoža gaisma tuneļa galā... Tomēr šobrīd liekas, ka sadziedāšanās ir maz – par maz, lai pret pārbaudījumu (vienu mazu vīrusu!) stāvētu stipri.

Bez sirds

Ja panīkums un harmonijas trūkumi kopējā dziedāšanā ir sāpīgi, tad tomēr tie ir tikai simptomi, nevis dziļākie iemesli mūsu sašķeltībai.

Daudziem mūsdienās kā pārsteigums var nākt fakts, ka latvieši ir viena no pasaulē nedaudzajām tautām, kuras ir veidojusi Vecās un Jaunās Derības jeb Bībeles mācība – evaņģēlijs jeb Jēzus Kristus priecas vēsts.

Kas man dod pamatu tādam apgalvojumam? Kaut vai tas, ka līdz mūsu zemes (un arī mūsdienu Igaunijas) kristianizācijai 13. gadsimtā tas, ko sauc par Senlatviju, bija pirmciltis, kuras pastāvīgi viena otru apkaroja, aplaupīja un nodeva. Protams, kristianizācija neienesa paradīzi zemes virsū, jo neviena sistēma pasaulē pati par sevi to nespēj izdarīt, bet mūsu zemē kristietība sāka veidot vienotu kulturālu pamatu tam, ko šodien saprotam kā pašsaprotamu savas tautas un valsts pašā sirdī.

Vai tas būtu vienīgais kristietības devums mūsu tautai un valstij? Nebūt ne! Kad cauri vēlajiem viduslaikiem (mums vienīgajiem viduslaikiem) mūsu zemē (tolaik pilsētās) sāka nostiprināties pilsoniska sabiedrība un izpratne par cilvēku un viņa vērtību, reformācija nāca ne vien ar kristietības atjaunotni, bet arī ar rakstību latviešiem. Ja pirms reformācijas ir bijuši vien mēģinājumi pierakstīt mūsu senču valodu, tad ar reformāciju atvērās rakstītā vārda avoti. Kulminācija šai dāvanai bija pirmās ievērojamās grāmatas izdevums latviski – vācieša Ernsta Glika tulkotā Bībele. Daudzi savā vēstures atmiņā to vairs neapzinās, bet līdz pat Pirmajam pasaules karam reti kurā mājā nebija tieši Bībeles. Vēl vairāk, teju visi bija baznīcā kristīti, iesvētīti, laulāti un beigu galā – apbedīti kapu kalniņā pie baznīcas.

Protams, bija kādi slinki vai pretnieciski, bet to bija absolūts mazākums. Šai kristietības ietekmei labākā liecība ir dievnami mūsu pilsētu un ciemu vēsturiskajā centrā, mūsu kultūras pārpilnība ar kristīgām domām un atziņām. Pat mūsu himna ir lūgšana, kas noslēdzas ar lūgumu: “Laid mūs tur laimē diet,” tātad lūgums pēc laimes zemes – paradīzes.

Iesakņojušies šajā kristīgajā tradīcijā, latvieši pārdzīvoja karus un mēri, vajāšanas un izsūtīšanas. Tāpēc mūsu Satversmes preambulas atsauksme uz “kristīgām vērtībām” ir objektīvs vēsturiska fakta konstatējums. Tas toreiz bija svarīgi indivīdam un arī visai tautai. Vai bez kristietības mūsu tautas sirdī mēs vairs spēsim pastāvēt? Šābrīža situācijā ļoti svarīgi ir atbildēt, vai bez kristietības tautas sirdī Latvija spēs pastāvēt pret tik mazu, bet gana postošu lietu kā Covid-19? Kā ir ar katru cilvēku atsevišķi, kurš zaudē darbu, kuram tiek iedragāta veselība vai kurš zaudē draugu vai radu? Vai ārpus kristietības ir pietiekoši mierinājuma un iepriecinājuma bēdās? Latvija var pārdzīvot pandēmiju bez pamatošanās kristietībā. Tomēr – vai tas būs ilgtermiņa risinājums?

Par mūsu valsti un panākumiem Latvijas mēnesī domājot, ir labi uzdot pašizmeklējošus jautājumus, un ir labi, ja ir stiprinošas un funkcionālas atbildes. Mūsu vēsturē tās ir, varbūt tās atkal varam saņemt kā dāvanu, jo tās ir tepat, rokas stiepiena attālumā.

Priecīgus svētkus!