Pāvils Brūvers. Izaudzēsim spārnus! ^{Apriņķis.lv}

Viss būs klusāk, nekāda tirdziņu kņada, nekādas satikšanās. Mēs tiekam aicināti neapmeklēt pat tuvākos radus un draugus. Mūs ir pārņēmusi Covid-19 pandēmija, kas visu mūsu ierasto dzīvi ir apgriezusi kājām gaisā. Restorāni ir slēgti, ļaudis zaudē darbavietas, viens otrs uzņēmums bankrotē, daudziem laiks atkal jāpavada pašizolācijā.

Par to varam skumt, varam dusmoties, varam nonākt arī izmisumā un bezcerībā, bet mēs varam uz to visu palūkoties arī no citas puses. Visam, kas šeit virs zemes notiek, ir sava garīgā puse. Un varbūt tieši šogad, kad Adventa laiku sagaidām klusumā un piespiedu mierā, mēs vairāk uzmanības varētu pievērst Adventa laika dziļākajam, garīgajam saturam.

Vārds “advents” nāk no latīņu adventus, un tas nozīmē ‘atnākšana’ vai ‘ierašanās’. Tas ir laiks, kad gaidām Jēzus Kristus dzimšanas dienu, Kristus atnākšanas svētkus, viņa ienākšanu mūsu pasaulē, katra viena dzīvē un sirdī. Jēzus dzimšana, viņa dzīve un viņa darbi ir plaši aprakstīti evaņģēlijos. Tur atrodam, ka viņam nekas cilvēcīgs nebija svešs. Viņš piedzīvoja gan priekus, gan bēdas, gan izsalkumu, gan arī vienu otru vētru.

Evaņģēlijā aprakstīts gadījums, kad Jēzus nelielā laivā kopā ar saviem mācekļiem Ģenecaretes ezera vidū nonāk lielā vētrā, bet šī vētra Jēzu neuztrauc, viņš mierīgi guļ. Toties mācekļi ir nobijušies līdz nāvei. Viņiem šķiet, ka tūlīt lieli viļņi gāzīsies pāri viņu laivai, un viņi grims. Satraukumā viņi modina Jēzu. Kā gan viņš šādā brīdī var tik mierīgi gulēt? Jēzus pamodies mācekļiem jautā, kāpēc viņi ir tik bailīgi, kur tad ir viņu ticība, un piecēlies apsauc vētru un viļņus ar vārdiem: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājas, viļņi noplok, un jūra kļūst pavisam rāma. Izrādās, ir vajadzīga ticība, lai vētrā pastāvētu.

Mēs dzīvē šad un tad nonākam dažādās vētrās, kas plosās gan ārpusē, gan arī paša dvēselē. Šobrīd pasaulē plosās pandēmija, kas kā biedējoši vētras viļņi gāžas mums pāri. Tās dēļ esam jau daudz ko zaudējuši, un mūs māc bažas, ka zaudēsim vēl vairāk, varbūt kāds no mums var aiziet bojā. Šobrīd, šajā pieklusinātajā Adventa laikā, mums dota laba iespēja pārdomāt, kā man uzvesties šīs vētras laikā, kāda ir mana ticība, vai es spēju paļauties uz evaņģēlija vēsti, vai šajā vētrā spēju paļauties uz Jēzu un viņa vārdiem “klusu, mierā!”.

Kāds gudrais reiz teicis, ka ir divu veidu cilvēki. Ir tādi, kas tik ļoti baidās no vētrām, ka, tās piedzīvojot, sastingst, kļūst gluži kā paralizēti un ļauj ārējiem spēkiem sevi mētāt uz visām pusēm. Un ir otra veida cilvēki – tādi, kas vētras laikā pagriežas pret vēju, izpleš spārnus kā ērgļi un izmanto vētras spēku, lai paceltos augstumos.

Varbūt mēs šajā vētrā varētu pamēģināt, ticībā paļaujoties uz evaņģēlija vēsti, paļaujoties uz Jēzus vārdiem un uz viņa apsolījumiem, ka viņš aizvien būs mums tuvu klāt, izplest savus ticības spārnus un ļaut, lai stiprie vēji mūs paceļ augstu debesīs un vada mūs pie jaunas dzīves pieredzes. Iespējams, ka tieši tāpēc Dievs pieļauj mums piedzīvot šo pandēmijas vētru, lai mēs mācītos izaudzēt un lietot ticības spārnus, lai mēs mācītos lidot, lai mēs paceltos pāri ikdienišķajam un nonāktu tādās vietās, kur vēl neesam bijuši un kur bez stipriem ticības spārniem nemaz nav iespējams nokļūt.

Esmu pārliecināts, ka šādā ticībā mēs pandēmijas vētru pārdzīvosim un no tās iziesim daudz stiprāki un pieredzējušāki, nekā tajā iegājām.