Dzintris Kolāts. Gada Garlaicības balva Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Foto - LETA
Svētdienas vakarā jau vairākas stundas iepriekš tika daudzināta Latvijas premjerministra Krišjāņa Kariņa uzruna. Skeptiķi kurnēja, ka neko TĀDU jau vienalga nepateiks, jo valdības priekšnieks neko TĀDU viens pats nemaz nevar pieņemt.
Humoristi fantazēja, ka ziņošot par demisiju un tūlīt arī kamera rādīšot, kā paņem portfelīti, kāpj uz velosipēda un min uz lidostu. Pavisam naivi cilvēki iedomājās, ka pastāstīs kādu Kārļa Skalbes pasaciņu – vismaz asaru varēs nobirdināt...
Precīzi netrāpīja neviens. Un pilnīgi patiess bija daudzu tiešraides skatītāju jautājums: kas tas tāds bija, ko viņš tur runāja?! Man prātā palika divas lietas: “Draugi, nav labi!” un “Dievs, svētī Latviju!”. Pēdējais bija pat drosmīgi, sagaidot ķērkšanu no ticības noliedzējiem, sak, kā tā var, tas taču mūs aizvaino! Tūlīt dot tiešraidi, kur atvainoties par Dieva pieminēšanu!
Tas arī bija gandrīz vienīgais, kas palika prātā. Pārējo varētu noskaitīt cilvēks, kurš šo muldēšanu pat nebūtu redzējis: skaitļi satraucoši, ļaudis neklausīgi, divi metri, mazgāt rokas, valdības lēmumi mazliet neskaidri, nauda pabalstiem būs, vakcīnas arī būs, uz veikalu ejiet iepirkties, ne tusēt, lūdzu, strādāt attālināti... Mīļo premjer, to taču mums borē katru dienu trīs reizes tukšā dūšā un pēc ēšanas! Sajūta, ka īstais lasāmais bija mājās aizmirsies, un tad – kas ienāk prātā...
Mums ir pietiekami labi runu rakstītāji. Lai atceramies augstu Latvijas amatpersonu teiktās frāzes, no kurām dažas veido pat tādu kā mūsdienu folkloru: “laikam no sākuma jāierauj”, “mēs esam diženi”, “mācieties angļu valodu un pletējiet bikses”, “kā pingvīni saspiedīsimies mugurām kopā” utt. Tos sacījuši dažādi vīri un sievas, dažs šobrīd vairāk paļāts nekā cildināts, taču vārdi ir palikuši. Ja nu reiz Kariņš teic, ka šāda krīze atjaunotā Latvijā nav bijusi, daudz nebūs prasīts tam piemeklēt attiecīgus vārdus. Vārdus nevar smērēt uz maizes, ar tiem rēķinus nenomaksāsi, bet ir cita pietiekami svarīga nozīme. Mierinājums. Sapratne. Uzticība. Solidaritāte. Līdzcietība....
Labie runu rakstītāji savu darbu dara tikai tad, ja ir pasūtītājs. Ja pasūtītājs – un šajā gadījumā tas ir mūsu valsts Ministru prezidents – uzskata, ka šādi palīgi nav vajadzīgi, jāizdara vairāki skumji secinājumi.
Cilvēks domā, ka lieliskus tekstus var sacerēt pats. Rezultāts, piedodiet, s..dīgs. Tik neatbilstošs pašvērtējums valdības vadītājam ir pat bīstams, it īpaši krīzes situācijās. Dievs vien zina, kurā virzienā citreiz novērtēs sevi par pietiekami zinošu!
Uzrunātājiem neko citu arī nevajag. Šis ir vēl trakāk nekā sevis pārvērtēšana. Papildus nedisciplinētībai tātad tauta vēl arī stulba un ņem par pilnu visu, ko noliek priekšā.
Vēl – iespējams, ka tomēr ir kaut kādi uzrunu rakstītāji un oratora prasmju dresētāji. Ja rezultāts ir tāds, kādu redzējām svētdienas vakarā, rodas jautājumi par “savu cilvēku” kārtošanu siltās vietiņās, štrunts par darba kvalitāti. Galu galā – vai tāda paša līmeņa speci dod padomus arī, piemēram, Covid-19 epidēmijas jautājumos?
Katrā ziņā – lieki bija tērēt gan savu, gan sabiedrības laiku ar uzrunu, kas stabili pretendē uz Gada Garlaicības titulu. Laiks un notikumi nepavisam nav piemēroti garlaicības balvas izcīņai.