Advents. Par un ap atnākšanu ^{Apriņķis.lv}

Pirms atbildēt uz trim gana intriģējošiem jautājumiem, īsumā par it kā kulturālā sabiedrībā vispār zināmo – Adventa jeb atnākšanas iemeslu.

Jēzus Kristus piedzimšana ir viens no pašiem svarīgākajiem kristietības notikumiem. Jēzus Kristus ir Bībeles centrālā persona, pasludināts kā grēcīgās pasaules pestītājs tās pirmajā daļā jeb Vecajā Derībā, bet viņa atnākšana, tātad apsolījuma piepildījums, ir aprakstīta Jaunā Derībā. Viena no izteiksmīgākajām atsaucēm par šo gaidāmo notikumu Vecajā Derībā ir atrodams pravieša Jesajas grāmatā, kur apsolītais pestītājs ir saukts par Brīnišķo padoma devēju, Varoni Dievu, Mūžīgo Tēvu un Miera Princi. Jaunajā Derībā pazīstamākais Ziemsvētku teksts ir evaņģēlista Lūkas pierakstītais eņģeļu kora dziedājums: “Gods Dievam augstībā, un miers ir virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.”

Kāpēc šodien gaidīšanas laikā piedzīvotais atšķiras no Adventa būtības?

Galvenokārt tāpēc, ka Latvija vairs nav kristīga sabiedrība. Mūsu zemē un kultūrā, mums visapkārt, gan atrodams visu veidu kristīgais mantojums (tajā skaitā vieta Adventam kalendārā), bet pēc savas būtības mūsu sabiedrību tikai vārda un kaut kādu tradīciju dēļ varētu uzskatīt par kristīgu.

Kas ir šī mantojuma pamatā? Tā ir izpratne par Dieva dotu likumu un Dieva mīlestību pret cilvēku. Dieva dotais likums pasargā no brutāla spēka varas, kāda ir diktatūrās un tirānijās, un primitīva pūļa patvaļas, kāda ir linču tiesās vai anarhiskos noziegumos. Vēl vairāk – tas cilvēkam uzliek par pienākumu pildīt likumu nevis tik daudz tūlītēja soda dēļ (lai gan arī tas ir iespējams), bet gan mudina uz pareizu attiecību veidošanu ar pašu šī likuma devēju – Dievu radītāju. Savukārt Dieva mīlestība pret savu radību, galvenokārt cilvēku, ir tā, kas aizsniedz visneaizsargātāko sabiedrības locekli un dod motivāciju, piepilda ar patiesu prieku par Dieva likumu. Šie abi strādā mijiedarbībā. Šīs divējādās kristietības ietekmes dēļ sabiedrības, kurās reiz tika nicināti vājākie (piemēram, antīkajā Spartā nogalināja kādas fiziskas nepilnības skartus jaunpiedzimušos), tagad pieņēma katru Dieva doto bērnu un centās viņam radīt pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi. Protams, arī kristietība vai kristīgā civilizācija nav bijusi un arvien nav pilnīga, bet runa ir par vektoru, kādu civilizācija izvēlas.

Tomēr mēs vairs neesam kristīga sabiedrība pēc savas būtības, jo Dieva likums mums vairs nav saistošs un Dieva mīlestība mūs vairs neinteresē. Tāpēc, lai arī mūsu vēsturisko pilsētu un ciemu centros arvien ir baznīcas un mūsu zemapziņā arvien ir kristīgais mantojums tā dažādajās formās, piemēram, rūpes par visneaizsargātākajiem, mūsu sabiedrība pati vēlas noteikt, kuri ir tie visneaizsargātākie, bet par citiem neinteresējas. Tādējādi ir prieks, ka mūsu sabiedrība arvien lielāku vērību pievērš dažādu fizisku un garīgu nepilnību apveltītiem cilvēkiem – pilsētvidē tiek domāts par cilvēkiem ar redzes vai kustību traucējumiem, bet sabiedrībā kā norma ir vēl mātes miesās esoša bērna noslepkavošana – aborts.

Arī nupat pieņemtais Latvijas Satversmes tiesas spriedums par maternitāti un slimību apdrošināšanu, kas pārinterpretēja Satversmē rakstīto par laulību, ir liecinieks šai kristīgā mantojuma nekristīgai pielietošanai. Protams, ir pareizi padomāt par dažādu sociālu atvieglojumu pieejamību situācijā, kas nav ideāla, jo daudzi bērni nepiedzimst Dieva dāvātā viena vīra un vienas sievas laulībā, un būtu tikai pašsaprotami meklēt iespēju arī sākotnēji likumā iestrādātā bērna tēva atvieglojumus saņemt bērna mātes patiesam palīgam bērna tēva prombūtnes gadījumā (piemēram, mātes vacākiem). Bet vai tā vietā, lai meklētu sabiedrības interesēm atbilstošu lēmumu, Satversmes tiesa, maskējoties ar vislabākajiem nodomiem, ir tiesīga pasludināt spriedumu, kas vēlas mainīt Dieva iedibinātās laulības formu un saturu? Ja mēs būtu kristīga sabiedrība, tad tiesnešiem būtu pašsaprotama vēsturiska patiesība, ka laulību neveido neviena cilvēciska institūcija, jo tā ir Dieva dāvana. Vienīgais, ko cilvēks te var darīt, ir apliecināt Dieva darbu un pielāgot līdzekļus, kur tas grēka dēļ ir nepilnīgs vai citādi ar apgrūtinājumu.

Vai tas, ka Advents sabiedrībā vairs nenotiek pēc tā būtības, ir labi?

Vai visai sabiedrībai būtu labi būt kristiešiem? Tas būtu pirmais jautājums, kas nāktu man prātā. Dabiskākā atbilde ir: ja Bībelei ir taisnība, tad jā.

Tomēr mēs dzīvojam sabiedrībā, kas lepojas ar savu nošķiršanos no reliģijas. Patiesībā ikvienam cilvēkam un sabiedrībai vienmēr ir kādi rituāli un kādas vērtības, tātad ir cilvēku veidojoša reliģiska prakse un teorija, kuru dēļ būtu svarīgi runāt par dažādu reliģiju, nevis bez-reliģijas sabiedrību. Tomēr lai nu katra reliģiskās intereses un to īstenojums paliek viņu pašu ziņā un svētdienās pietiek apmeklētāju gan baznīcās, gan arī mūsdienu “reliģijas” centros – iepirkšanās un izklaides “dievnamos”.

Bet kā tad ir ar Jēzus atnākšanas gaidīšanu mūsu nekristīgajā sabiedrībā? Vai arī tai būtu labs kāds kristīgās gaidīšanas elements? Domāju, cilvēki daļēji jau sākuši to izmantot, tāpēc tieši Adventa laikā ir dažādi ziedošanas maratoni un cilvēki dara vairāk labu, par citiem gādājošu darbu nekā citās sezonās. Un tomēr kristīgais Advents skatās pāri šodienai, rītdienai, pāri visam laikam un telpai, ko arī ļoti labi cilvēciskie centieni diez vai var izdarīt.

Ko sagaidīt?

Daudzi cilvēki, pat kristīgo draudžu locekļi, ar grūtībām lasa Veco Derību. Tā stāsta par citu laiku, par citu klimatisko zonu, citu sociālekonomisko kontekstu... Un tomēr ir viena līnija, kuru būtu labi paturēt prātā, lai spētu izlauzties cauri ģenealoģijām, satikšanās telts mietiņu skaitam, nodevībām, slepkavībām un visam citam, kas aprakstīts Vecajā Derībā. Proti, tas ir stāsts par Dievu, kurš visu ir radījis un arvien uztur; kā šis Dievs izvēlas vienu tautu (viena tēva – dēla – mazdēla pēcnācējus), viņus glābj un pasargā. Beigu galā – kā šis Dievs, kurš ir apliecinājis uzticību savai izredzētajai tautai, atceras un nāk Jēzū Kristū pie visiem pasaules iedzīvotājiem.

Kad ieraugām šo “sarkano dzīparu”, kā Mārtiņš Luters reiz teica – “viss par Kristu”, tad Jēzus gaidīšana nav kāda “žīdu Dieva” vai latviešiem un mūsdienu sabiedrībai sveša lieluma jautājums. Nē, tā ir visa radītāja un uzturētāja, beigu galā – cilvēku mīloša Debesu Tēva mīlestības apliecinātāja Jēzus Kristus gaidīšana. Vai tiešām ir kāda nepilnība visuvarenā Dieva mīlestības vēstnieka sagaidīšanai? Un praktisks jautājums: vai šādai gaidīšanai pareizā vieta ir lielveikalu ķemmēšana?

Ja Jēzu Kristu – Brīnišķo padoma devēju, Varoni Dievu, Mūžīgo Tēvu un Miera Princi – ir vērts gaidīt Adventā, varbūt viņu ir vērts arī paturēt pārējā gadā? Varbūt tā nav nemaz tik slikta doma – atcerēties par Dieva dāvanu tad, kad sagādājam sev un savējiem lielākas un mazākas dāvanas šiem Ziemsvētkiem? Un tad Dieva miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts, būs stāsts par mums un mūsējiem.

Priecīgi sagaidīt to, ko ir vērts gaidīt! Priecīgu Adventa jeb gaidīšanas laiku!