Ieva Struka. Vasara un ziema ^{Apriņķis.lv}

Decembra vidū kādā Rīgas slimnīcā no Covid-19 komplikācijām vientulībā nomira Kims Kiduks, ievērojamākais Dienvidkorejas kinorežisors ar pasaules slavu, kurš te bija ieradies, lai iegādātos māju Jūrmalā. Vienkārši neticami! Aptuveni tā arī reaģēja Latvijas kinoļaudis. Un tomēr tā tas bija. Piecdesmit miljoni Dienvidkorejas iedzīvotāju gribot negribot uzzināja, ka ir tāda Latvija un ir tāda Rīga.

Pirms pāris nedēļām savu pirmizrādi Latvijā piedzīvoja Alekseja Učiteļa filma “Cojs”, kas veltīta krievu rokzvaigznei Viktoram Cojam. Arī viņam liktenīga bija Rīgas Jūrmala, tiesa, savvaļāks stūris, konkrēti – ceļa līkums uz Talsiem. Protams, lielākā daļa Coja fanu zināja, kas ir Rīga un kas ir Latvija – 1990. gadā tā bija republika, kas tikko bija pasludinājusi savu neatkarību un gribēja atdalīties no varenās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, tādējādi iemiesojot brīvības garu un elpu.

Učiteļs filmējis Latvijā, tāpēc līdzās krievu aktieriem pāris vietējo izmeklētāju lomu atvēlētas mūsējiem – Ingai Tropai-Fišerei un Artūram Skrastiņam. Filmas pirmais kadrs ir avārijas brīdis, filmas vēstījums – ilgais ceļš ne kāpās, bet uz mājām – zārks ar Coju dzeltenā autobusā tiek vests atpakaļ uz Ļeņingradu, tagad Pēterburgu, bet viņa piederīgie – bijusī un esošā sieva, bērns, producents – kārto savas attiecības un mantojuma, jo īpaši radošā, lietas.

Godīgi atzīšu, ka filma man personīgi nešķita pārliecinoša, tomēr tā mani pamudināja uzmeklēt internetā otru Cojam veltīto filmu, kas tapusi 2018. gadā un Latvijā tika izrādīta tikai vienā seansā, proti, Kirila Serebreņņikova spēlfilmu “Vasara”. Un to vai arī abas kopā es gribētu ieteikt mūsu garajām Ziemassvētku brīvdienām, kad tik neliela būs iespēja iziet ārpus mājas.

“Vasara” ir patiešām vasarīga – atmosfērā, domāšanā, muzikālajā partitūrā, tā skar Coja ienākšanu mūzikā, viņa pirmās dziesmas, to, kā viņš uzmeklē grupu “Zooparks” un ar tās līdera Maika Naumenko palīdzību tiek līdz lielajai skatuvei. Vienlaikus vasara ir bula laiks – un tas šai filmā skar padomju laika pašsajūtu, to brīdi, kad viss ir stāvošs, sasmacis, nekustīgs, kad pat estrādes mūzika ir nolaizīta un glīta, tāpēc jauni mākslinieki nevar to neuzspridzināt. Bija piemirsies, un filma to satriecošā veidā atgādina – rokkoncertus publika klausās kultūras namu zālēs, pieklājīgi sēžot un aplaudējot, un pat biklu plakātiņu ar uzzīmētu sirdi fanes rokās kultūras dzīves uzraugi vienkārši palūdz aizvākt. Nav atļauts. Tāda, lūk, vasara.

Varbūt padomju laiku nepiedzīvojušajiem tā ir pat spēcīgāka zīme nekā politiskas diskusijas par komunisma utopiju. Serebreņņikova režisora roka savukārt izmanto modernus izteiksmes līdzekļus, negaidītos brīžos filmā iepludinot animāciju un teatrālas ainiņas, tāpēc filmu vērts redzēt arī tās augstās mākslinieciskās kvalitātes dēļ.

Visbeidzot Cojs. Tas nav tikai liktenis, balss tembrs vai mūzika. Tie ir dziesmu vārdi, bet – tie izsaka likteni tikai viņam iespējamā intonācijā un melodijā. Viņš nav disidents šī vārda politiskajā izpratnē. Viņš ir disidents attiecībā uz dzīvi. Viņa krievu-korejiešu asinis nezina miera. Bet viņš vēlas mieru. Un savādā kārtā raksta beigās atkal jāpiemin Koreja. Coja fani lieto saukli: Cojs ir dzīvs. Varbūt tajā tomēr ir arī daļa no Ziemassvētku vēsts.