Voldemārs Lauciņš. Kā neapmaldīties trīs priedēs ^{Apriņķis.lv}

Šāda apmaldīšanās trīs priedēs nav maza lieta vienam cilvēkam, bet sabiedrības apmaldīšanās ir traģiska, un atgūšanās no tās nereti ir apkaunojoša, ilga un sāpīga. Skumīgākais piemērs varētu būt attapšanās, kas nāca pār vācu tautu pēc Otrā pasaules kara, kurā viņus ievilka milzīga apmaldīšanās Dieva dotās radības pamatos, galvenokārt – cilvēka vērtībā.

Pēc mūsu Satversmes tiesas 12. novembra pieņemtā sprieduma par paternitāti man kā sabiedrības loceklim radās sajūta, ka mūsu sabiedrība ir apmaldījusies trīs priedēs. Satversmes tiesa savā ziņā plašu terminu "ģimene", kas var ietvert gana attālus un pat ar asinsradniecību nesaistītus ļaudis, pretstatīja līdz šim likumiski mūsu zemē skaidri definētajam ģimenes pamatam – laulībai starp vienu sievu un vienu vīru. Pēdējo reizi laulības izpratni sabiedrība mūsu zemē pārdefinēja kādus astoņus gadsimtus senā pagātnē, kad kristīgās civilizācijas ietekmē tika pārtraukta pagāniskā daudzsievība.

Kāpēc Satversmes tiesa uzsāka šādas pārmaiņas? Kā sabiedrībai vērtēt šādu soli?

Kāpēc?

Tā kā neesmu jurisprudences eksperts un man liktos, ka par ģimenes pamatu, proti, laulību, Satversmē ir pateikts pietiekami skaidri gan pēc Satversmes gara (kā to formulē preambula ar kristīgām vērtībām), gan arī pēc tās burta (110. pants), 12. novembra spriedumu nevaru vērtēt no juridiskā viedokļa. Tomēr Satversmes tiesas priekšsēdētāja, profesore, Dr. iur. Sanita Osipova sniedza izvērstu interviju TV raidījumā "1:1", un daži viņas argumenti (īpaši, par sabiedrībā pastāvošiem stereotipiem un 21. gadsimtam atbilstošiem risinājumiem) saskan ar citu pārmaiņu sludinātāju sacīto. Tādi argumenti veido "sarkanu dzīparu" Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas pamatā un arī tik tālu no jurisprudences esošam cilvēkam kā man sniedz paskaidrojumu, kāpēc tieši tāds spriedums.

Nav apšaubāms, ka pasaule nepārtraukti mainās, un, kā Rainis to reiz formulējis, "pastāvēs, kas pārvērtīsies". Tādēļ tagad mazliet tuvāk par pārmaiņām, kas ir par iemeslu minētajam spriedumam.

Salīdzinot mūsu paaudzi ar senčiem pirms gadsimta, var konstatēt, ka pasaule ir kļuvusi "mazāka". Saprotama lieta, ka zemeslode nav sarukusi izmēros, vienkārši mūsu rīcībā ir pirms simt gadiem tikai traku zinātnieku sapņu transports, kas cilvēku var nogādāt pat uz Mēnesi, un mums ir pieejami saziņas rīki, ar kuriem mēs varam aizsniegt cilvēkus otrā pasaules malā. Turpinot šo salīdzināšanu, jākonstatē diezgan pamatīgas izmaiņas arī sabiedrības labklājībā (vismaz mūsu platuma grādos). Ar tehnoloģiju palīdzību daudzas lietas mēs vairs varam nedarīt paši, bet baudīt. Piemēram, ja savulaik veļas mazgāšana bija spēku un laiku prasoša nodarbe, tagad atliek vien ielikt netīro apģērbu veļasmašīnā un izņemt to tīru; vienīgās galvassāpes var sagādāt tas, vai esam izvēlējušies pareizo mazgāšanas programmu.

Visas šīs lietas mums ir dāvājušas daudz brīvā laika, kuru nu mēs varam izmantot kam citam. Piemēram, būt kopā ar mīļotajiem cilvēkiem, palīdzēt tiem, kas paši nespēj sasniegt kaut ko, vai citādi padarīt šo dzīves telpu par labāku vietu uz zemes. Šo to no tā visa arī varam vērot, un tas priecē. Man gan liekas, ka kopēju sabiedrības vai pat individuālās izaugsmes sasniegumu tomēr ir krietni mazāk par naudas un laika patēriņu dīvainām izklaidēm un notrallināšanu dīkā paštīksmībā. Ceru, ka kļūdos.

Atgriežoties pie Satversmes tiesas 12. novembra sprieduma – vai nupat apskatītie tehnoloģiskie izrāvieni un pārmaiņas sadzīvē varētu kalpot par sprieduma pamatojumu? Būs, protams, piekritēji. Bet manuprāt, tā tas nebūs viss, jo, par spīti uzskaitītajām izmaiņām, kurām varētu pat likt kādus plusus, nav mainījies kaut kas pašā pamatā, proti, cilvēks pats. Nav jau tā, ka apkārtne nemaz neietekmētu cilvēku; ja nopietni papētīsim, cilvēka problēmas un prieki ir ārkārtīgi līdzīgi, es pat apgalvotu – gandrīz tie paši, kas senāk.

No brīža, kad cilvēks tiek ieņemts mātes miesās, augļa veidošanās un attīstība, piedzimšana un pirmie dzīves gadi ir pilnībā atkarīgi no citiem, ideālā situācijā – no vecākiem. Mātes un tēva. Tieši tāpēc, ka pastāv šāds nepārvarams trauslums, tie, kuriem izdevies to pārvarēt (izaugt), ir atbildīgi par cilvēka aizsardzību gan pirms, gan pēc piedzimšanas. Tā ir patiesa cilvēcība, iestāšanās par vājāko, par neaizsargāto.

Dzīves sākumposmā cilvēks mācās apgūt daudzus uzdevumus un spēju pielāgoties. Bērns ir kā tāds mazs sūklis, kurš uzsūc visu sev apkārt un, to pārstrādājis, atstaro tālāk. Tieši tāpēc, manuprāt, diezgan pamatīgi nožēlos vecāki, kuri jau pavisam mazam bērnam spieduši roķelēs planšeti vai kādu citu ekrānu, nevis ļāvuši viņam fiziski apgūt savu apkārtni, rāpojot, aptaustot un citādi iepazīstot pasauli. Protams, būs vilšanās mirkļi, un vislabāk ir, kad ir kādas kontrolētas neveiksmes – kaut kas izgāzts, kaut kas nav noturējis bērnu vai ļāvis sasniegt vēlamo. Nu jā, mazu bērnu vecāki mani sapratīs... Bet arī pieaugušā dzīvē ir jāstrādā un jāatbild par savām izvēlēm, ir jāspēj integrēties sabiedrībā un daudz kas cits. Tas viss pēc formas var pat nedaudz pamainīties, bet pēc būtības ir un būs nemainīgs. Kā cilvēks pasaulē arvien ir tas pats, tā arī viņa attiecības ar cilvēkiem ģimenē, kuras pamats ir laulība, nav mainījušas savu vērtību. Jā, un galvenais – cilvēks kaut kādā brīdī atstās šo pasauli.

Ja tā ir taisnība, ka cilvēks nav mainījies, tad ir gadu simtos un gadu tūkstošos pārbaudītas formulas, kuras "strādā" gan pie atsevišķa indivīda, gan visā sabiedrībā. To pārzināšana un savas dzīves sakārtošana ir viens no galvenajiem nosacījumiem labas dzīves plānošanai un sasniegšanai. Piemēram, Bībelē ir desmit baušļi, kur pirmie trīs regulē Dieva un cilvēka attiecības, kamēr pārējie instruē cilvēkus, kā veidojamas viņu savstarpējās attiecības. Protams, pastāv kādi nepārvarami apstākļi, kas pat labi uzsāktu ceļu var sagraut, bet, ja vien Dievs sargā, tad baušļi ir brīnišķīga instrukcija gan indivīdam, gan arī sabiedrībai.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc Satversmes tiesa ir spriedusi par labu ģimenes pamata – vienas sievas un viena vīra laulības – likumiskās maiņas pirmajam solim, manuprāt, tas ir tāpēc, ka, līdzīgi kā daudzi progresīvu ideju sludinātāji, nav godprātīgi novērtējusi ģimenes būtību, bet gan sekojusi modē esošiem eksperimentiem. Tieši tāpēc atsaukšanās uz stereotipiem, proti, gadu tūkstošos pārbaudītām cilvēku attiecību vērtībām, un vēlme ieviest kādus "21. gadsimtam atbilstošus risinājumus". Modei ir izsekots, bet vai ir domāts par mūsu valsts un sabiedrības pārmantojamību un nākotni?

Kā vērtēt Satversmes tiesas spriedumu?

Ne vienam vien domājošam cilvēkam Satversmes tiesas 12. novembra spriedums bija kā lietus no skaidrām debesīm. Līdz šim Satversmes tiesa bija sevi apliecinājusi kā iestādi, kas balstās likumā. Daudzi nemaz par to īsti nezināja… līdz šim brīdim. Tomēr visu ir mainījis viens bīstams spriedums. Līdzīgi kā ar vārtu sargu hokejā – kamēr mūsu vārti ir drošībā, vārtsarga darbību ir viegli novērtēt. Satversmes tiesa nav izvēlējusies iet tradicionālu un pārbaudītu likuma interpretēšanas ceļu, bet gājusi riskantu taku. Iespējams, šādai izvēlei par pamatu ir bijuši politiski soļi, kas kādus ir iepriecinājuši, bet jāatceras, ka vēsturiski visas sabiedrības, kas ir degradējušas tradicionālo laulību, ir izzudušas, un, šādi vērtējot, Satversmes tiesa ir spērusi soli nepareizā virzienā. Kas būs tālāk? Ko darīt?

Skatoties uz radušos situāciju no kristīgā viedokļa un mācoties no Vecās Derības, ir jāatzīst, ka esam grēcīga tauta, ka esam pelnījuši nomaldīšanos un tam sekojošas problēmas. Vecajā Derībā tautas nomaldīšanās beidzas ar fizisku sagrāvi, vajāšanām un neatkarīgas Israēla valsts pazušanu no politiskās kartes. Vai vēsture šodien ies citu ceļu?

Diez vai arī ir konkrēta kristīga metode, lai īstermiņā un ilgtermiņā varētu mazināt Satversmes tiesas sprieduma postošo ietekmi. Pārāk plaši ir dažādi jau ikdienā iegājuši starptautiski un iekšpolitiski lēmumi, vienošanās un praktiskie iekārtojumi. Tomēr ilgtermiņa risinājums ir tikai viens – evaņģelizācija. Vecās Derības pravietis Jona negribīgi gāja pie savas tautas lielākā ienaidnieka – Asīrijas galvaspilsētas iedzīvotājiem, lai viņiem nestu Dieva vēsti. Un notika neiedomājamais – izvirtusī un pazudināšanai lemtā pilsēta atgriezās no saviem grēkiem un pagarināja savu eksistenci. Pravietis Jona par to nebija priecīgs, jo asīrieši bija Jonas tautas un valsts niknākie ienaidnieki, bet Dieva mīlestība ir lielāka par cilvēku grēku.

Tā kā kristiešiem primārs ir cilvēka pestīšanas jautājums, ar likumiem varētu arī nesteigties. Un tomēr – tā kā kristieši dzīvo konkrētā laikā un telpā, tieši par šo laiku un telpu arī viņi ir līdzatbildīgi. Tāpēc kristiešiem šajā jautājumā būtu svarīgi pamudināt konservatīvus citas pārliecības cilvēkus un palīdzēt sargāt katras sabiedrības un katras valsts lielāko vērtību – laulību kā ģimenes pamatu. Tas nenozīmē, ka būtu jādibina kādas tikumības policijas vai jāiestrādā tieši kristīgas tiesību normas mūsu valsts likumdošanā, bet būtu jāatgādina vēstures mācība par pazudušām valstīm, kurās laulība vairs nav bijusi cieņā, un jāpasargā Latvija no šāda postoša soļa.