Pāvils Brūvers. Ziemassvētku brīnums Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - arhīvs
Pie durvīm atkal Ziemassvētki. Tie aizvien no jauna nāk ar seno stāstu par Dieva Dēla ienākšanu šajā pasaulē, lai darītu to gaišu, lai atnestu cerību tiem, kam tā zudusi, lai ienestu mieru cilvēku dvēselēs. Ziemassvētku stāsts mūs aizved uz tālo Betlēmi, Dāvida pilsētu, kur Kristus bērniņš guļ silītē un eņģeļi gavilē, un no debesīm atskan eņģeļu dziesma: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!”
Eņģeļu vēsts ir kas īpašs. Ar eņģeļiem mums aizvien saistās kaut kas jauks un labs. Ja mums kāds ko labu izdarījis, šad un tad sakām: tu esi eņģelis! Vai arī, ja kaut kas nav izdevies, mēs taisnojamies: es jau neesmu eņģelis.
Ziemassvētku stāstā eņģelis atnesis vēsti Betlēmes ganiem, t.i., ļaudīm, kas atrodas vienā no sabiedrības viszemākajiem līmeņiem. Kāds gan ir bijis Dieva nodoms šo vēsti par cilvēces glābēja nākšanu pasaulē vispirms nest šiem Betlēmes ganiem, nevis rakstu mācītājiem, priesteriem – tiem, kas bauda sabiedrības respektu, cieņu? Tam var būt dažādi skaidrojumi, bet, manuprāt, tas nozīmē, ka šī vissvarīgākā vēsts nav kāda īpaša atklāsme valdniekiem, gudrajiem, labajiem, pareizajiem, bet tā domāta visiem – katram cilvēkam no augstākā līdz zemākajam, labiem un ne tik labiem, arī tev un man.
Ziemassvētkos ļaudis aizvien ir gaidījuši to, ko sauc par Ziemassvētku brīnumu. Katrs to iedomājas saskaņā ar savu īpašo vajadzību, savām īpašajām ilgām – kā gaišu pieskārienu sirdij, kādu dziļi emocionālu pārdzīvojumu vai neparastu piedzīvojumu.
Par Ziemassvētku brīnumu ir sarakstītas daudzas leģendas. Viena no tām stāsta, ka vēsti par bērna dzimšanu Betlēmes kūtī esot sadzirdējis kāds vecs vilks. Cerot uz vieglu laupījumu, viņš devies meklēt šo vietu. To atradis, viņš klusi ielavījies pa puspievērtajām kūts durvīm, ieklausījies, kā Jāzeps un Marija miegā mierīgi elpo, pienācis pie silītes, kurā gulēja Jēzus, un, uzlicis priekšķepas uz silītes malas, ielūkojies silītē. No tās viņam pretī raudzījušās bērna skaidrās acis. Tās smaida, tās nav nobijušās no vilka ļaunā skatiena, tās nav nobijušās no viņa pinkainās vilnas un lielajiem zobiem.
Kaut ko tādu vecais vilks savā ilgajā mūžā vēl nav piedzīvojis. Kaut kas viņā notiek, kaut kas tiek aizlauzts viņa vilka dabā. Viņu pārņem jūtas, kādas viņš vēl nekad nav piedzīvojis. Vecais vilks kādu laiku noraugās jaundzimušā Jēzus sejā, pēc brīža, pārsteigts par dīvainajām pārmaiņām sevī, dodas ārā no kūts, atpakaļ mežā, bet, projām ejot, viņa biezajā kažokā ieķeras kāds salmiņš no Jēzus silītes. Un, kamēr vien šis salmiņš vilka kažokā turas, šīs pārmaiņas viņu neatstāj – viņš nav spējīgs nevienam nodarīt pāri, viņš nav spējīgs nevienam iekost, nevienu nogalināt.
Šis jaukais stāsts jau nav par vilku, bet gan par mums, cilvēkiem, par vilku mūsos, par savstarpējo ienaidu, par vardarbību pret savu tuvāko un par to, kā Jēzus tuvums, viņa dievišķais skatiens spēj pārveidot pat vistumšāko dvēseli. Šajā grūtajā, ierobežojumiem pilnajā laikā samērā bieži izlaužas mūsu vilka daba – dažkārt kļūstam nepacietīgi, neiecietīgi, agresīvi. Mums ļoti vajadzīgs brīnumains spēks, kas palīdz mainīties, kas savalda visu to ļaunumu, ko nodarām viens otram.
Lai Dievs palīdz, ka šajos Ziemassvētkos mēs patiesi sastaptu Betlēmē dzimušo Dieva Dēlu un, līdzīgi kā tas vecais vilks, ieraudzītu Viņa acīs mieru, paļāvību, beznosacījuma mīlestību. Īpaši labi būtu, ja mēs vēl paņemtu līdzi kādu salmiņu – kādu ticības salmiņu no Dieva Dēla silītes, kas spēj pārveidot mūsu vilka dabu, ienest tajā mieru, prieku un labu prātu. Ziemassvētkos brīnumi patiesi notiek. Vajag tikai tam ticēt!