Menu
 

Māris Kučinskis: Liberāļu uzbrukumi pamazām kļūst bīstami Apriņķis.lv

  • Autors:  "Kodols"
Foto - Saeimas administrācija Foto - Saeimas administrācija

Gada nogale ierasti ir laiks, kad izvērtējam aizgājušo gadu. Un šoreiz “Kodols” lūdza to izdarīt bijušajam premjeram, šobrīd Saeimas opozīcijas deputātam Mārim Kučinskim. Viņš ir cilvēks, kuram ir savs viedoklis par mūsu valstī notiekošajiem procesiem, un tajā der ieklausīties.

– Atskatoties uz nu jau aizejošo gadu, jāsecina, ka tik neparastu laiku mēs savā mūžā neesam piedzīvojuši. Kādi jums ir radušies secinājumi par šo kovidkrīzi?

– Iespējams, tāds gads arī nebūs. Un svarīgākais, ko šis gads parādīja, ir tas, ka varam būt lepni par digitalizācijas attīstību, sasniegumiem IT nozarē, bet pēkšņi ir tāds kā atsitiens, kas parāda, ka ir tādas lietas, kuru priekšā visa zinātne un cilvēce uz brīdi apklust. Izrādās, ka esam vāji un neaizsargāti. Domāju, šis laiks daudziem ir atvēris acis, un ir pazudusi ilūzija, ka var dzīvot nepārtrauktā augšupejošā attīstībā, jo ir lietas, kuras nevaram uzveikt tik viegli, kā iedomājamies.

– Kādas sekas tas radīs? Vai būs lietas, kas mūsu valstī, pasaulē noritēs citādi nekā līdz šim?

– Diemžēl cilvēks ir būtne, kas mēdz aizmirst visu slikto, atskaitot tās lietas, kas par to atgādinās. Atgādinās droši vien ekonomika, jo ekonomikā tas būs jūtams vismaz pāris gadu. Es to varbūt nesauktu par krīzi, bet zināma stagnācija būs, un, protams, būs jāatgriežas pie jautājuma par parādu atmaksu, jo tā nauda, ko arī Latvija ir aizņēmusies, agri vai vēlu būs jāatdod. Bet būs arī pozitīvas lietas. Ņemot vērā to, ka šis laiks iedeva pamatīgu grūdienu e-videi, domāju, ka cilvēki būs sapratuši, cik daudzas lietas var izdarīt attālināti, un no šiem ieradumiem neatteiksies. Vienlaikus ir skaidrs, ka cilvēks ir sociāla būtne, un, piemēram, man ļoti pietrūkst lietišķu sarunu par politiku, par ekonomiku klātienes formātos. Var kontaktēties elektroniski, dažreiz tas pat ir ļoti ērti, jo to var darīt no jebkuras vietas, bet tā nav politika. Politika ir saskarsme, tas ir process, kurā vajag redzēt savu sarunas biedru, redzēt to, ko nepasaka ar vārdiem, kas rodas straujā, dinamiskā sarunā.

– Jums kā bijušajam premjeram droši vien ir savs redzējums un vērtējums par šobrīd pieņemtajiem lēmumiem valstī. Kā vērtējat valdības rīcību krīzes situācijā?

– Jāatzīst, ka diezgan haotiskas darbības ir bijušas, tikuši pieņemti neprognozējami lēmumi – kas atkal jauns tiks izdomāts, kas ieviests, kas turpretī atcelts. Un tam es redzu divus iemeslus. Pirmais ir tas, ka šis Ministru kabinets nav strādājis kā komanda jau no valdības izveidošanas brīža, jo katram ir bijis savs darbības lauciņš. Pēdējās nedēļās gan premjers mēģina vadību ņemt savās rokās, un turpmāk redzēsim, kā tas izdosies.

Otrkārt, uzskatu, ka pavasarī bija jāveido krīzes vadības centrs, kura sastāvā būtu eksperti no visām nozarēm, – primāri uzklausot epidemiologus, bet vienlaikus apzinoties, ka katram solim, katram ierobežojumam ir savas sekas. Tāpēc valdībai vajadzētu lemt jau par gataviem scenārijiem, tā iegūstot pārskatāmu ainu, ar ko rēķināties. Šobrīd ir jau par to vēlu darīt. Tāpēc arī ir rezultāts – vakarā tiek pateikts viens, no rīta ir jau cits viedoklis, tad sākas skaidrošanās, ka kāds ir pārprasts un tā nemaz nav domāts, un tas ir slikts signāls sabiedrībai šajā pārbaudījumu laikā.

– Vai šogad bieži esat domājis, kā būtu bijis, ja jums šobrīd būtu jāvada valsts ar raibu koalīciju un lielu sabiedrības neapmierinātību?

– Esmu pārliecināts, ka ne tikai es esmu par to iedomājies. Mums ir bijusi saruna starp bijušajiem premjeriem, un neviens Kariņu neapskauž. Tas ir liels izaicinājums vadīt valsti šādā laikā, tas ir ļoti smags un atbildīgs darbs, un ir ļoti grūti no tā iziet sausām kājām. Bet es, ņemot vērā savu ilggadējo pieredzi, noteikti būtu sācis ar stipras komandas izveidi, jo šādās grūtās situācijās visu izšķir komanda. Un tam ir jāveltī ļoti daudz laika, runājot ar cilvēkiem, lai veidojas sazobe, lai visi var strādāt, veltot visas pūles vienam mērķim. Lai to paveiktu, pēc iespējas tālāk ir jānoliek partejiskie uzskati, kad nereti katrs to deķīti velk uz savu pusi. Kā jau teicu, noteikti bija jāveido krīzes vadības centrs, proti, tas nenozīmē, ka tā darbā noteikti būtu jāiesaista ministri vai valsts sekretāri. Es vienmēr esmu hierarhiju jaucējs, jo, uzkrājot pieredzi saskarsmē ar cilvēkiem, var atrast īstu izlasi kāda uzdevuma veikšanai. Var sapulcināt sekmīgu “karaspēku”, jo katrā nozarē, katrā vietā ir cilvēki ar lielām darbspējām un zināšanām, kurus visus var apvienot vienā grupā kopīgam mērķim, kas jāsasniedz.

– Runājot par sabiedrības neapmierinātību un redzot spontānos protestus pret valdības noteiktajiem ierobežojumiem, kā vērtējat, kur ir robeža – no vienas puses, valdības tiesībām īstenot savu varu un, no otras puses, sabiedrības iespējai paust savu attieksmi un viedokli?

– Vara ir jāīsteno gudri. Šis haoss lēmumu pieņemšanā un nekonsekvence ir radījusi zināmas sekas un palielinājusi ierobežojumu noliedzēju pulciņu, kā arī vairojusi spriedzi sabiedrībā. Manuprāt, ļoti bezatbildīgs bija Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka paziņojums pirms gaidāmajiem piketiem, ka iecietības laiks ir beidzies un ka pašvaldības policija nebūs iecietīga pret Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu piketos. Šajā gadījumā uzskatu, ka tā bija robežu pārkāpšana, kas var kļūt bīstama. Vienlaikus jāatzīst, ka piketu laikā policija rīkojās saprātīgi, līdz ar to šobrīd zināms pamiers ir radīts. Ja tas tā nebūtu bijis, varēja būt lielāks sprādziens un nemieru eskalācija varēja turpināties. Domāju, vislabākais veids, kā veidot dialogu ar sabiedrību, ir cilvēciska attieksme. Mani fascinē, kā to dara Vācijas kanclere Angela Merkele, kura, uzrunājot savus tautiešus, lūdz padomāt par saviem vecākiem, vecvecākiem, lai viņiem tie nebūtu pēdējie Ziemassvētki. Cilvēcība attieksmē parasti atbruņo cilvēkus, pretējā gadījumā var panākt tā, ka sabiedrība pāriet to pusē, kuri aicina ierobežojumus pārkāpt. Šādās situācijās drakoniski līdzekļi reti ir nepieciešami.

– Gada nogalē bez kovida piedzīvojām vēl vienu lietu, kas ir satraukusi cilvēku prātus, proti, Satversmes tiesa lēma, ka līdzšinējā izpratne par to, kas ir ģimene, būtu jāmaina. Kā jūs vērtējat šo spriedumu?

– Tas bija pārsteigums, jo es atceros to laiku Saeimā, kad pieņēmām Satversmes 110. pantu, un toreiz tāda šī panta interpretācijas iespēja nevienam nelikās, ka būtu iespējama. Šobrīd šajā sakarā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu un ir tāds zināms apmulsums radīts. Šķiet, ka arī politikā beidzot ir sācis parādīties daudz konkrētāks sadalījums – liberālie un konservatīvie spēki un to pārstāvji. Un tas, kas šajās diskusijās vēl vairāk satrauc, ir milzīgie uzbrukumi tiem, kuri mēģina pateikt, ka  patiesībā 110. panta jēga un būtība bija nodrošināt to, kāpēc cilvēce vispār spēj pastāvēt un attīstīties, skaidri noteikt tos standartus, pēc kuriem tas notiek, turklāt nekādā veidā nepārkāpjot tolerances robežas. Man neviens nevarētu pārmest, ka būtu izturējies netoleranti, bet ir jāsaprot, ka šeit saduras ideoloģijas. Mācītājs Krists Kalniņš valsts svētku priekšvakarā savā uzrunā uzsvēra: “Svētais Antonijs jau trešajā gadsimtā, pravietojot par to, kas cilvēci sagaida nākotnē, ir sacījis šādus vārdus: “Nāks laiks, kad cilvēki kļūs neprātīgi. Kad viņi redzēs kādu, kurš vēl nav tāds kļuvis, viņi tam uzbruks un sacīs: tu esi neprātīgs vai traks, jo tu neesi kā viens no mums!”“ Ar to es gribu teikt, ka ir pamatīgs uzbrukums tām ideoloģiskajām vērtībām, pēc kurām arī es audzinu savus četrus dēlus, kurām savukārt mēs esam audzināti ticēt un pēc tām dzīvot. Un šie uzbrukumi pamazām kļūst bīstami.

– Kāpēc?

– No vienas puses, ir lietas juridiskais aspekts – kas tie ir par priekšlikumiem un kā tie tiek ietverti likumos un līgumos. Bet lielākās bažas ir par to, ka šajā jautājumā saduras nevis jurisdikcija, bet notiek ideoloģiskā cīņa, kurā pretinieks tiek vajāts. Un šī ideoloģiskā maiņa man kā konservatīvam politiķim šķiet bīstama. Tāpēc es uzskatu, ka mums ir nepieciešams referendums, lai saprastu, vai sabiedrības vairākums ir tik ļoti mainījies, ka ir gatavs akceptēt šādas izmaiņas, lai, piemēram, mums jau no skolas sola tiktu mācīts, ka ne tikai vīrieša un sievietes kopdzīves modelis būtu piemērotākais attiecību veidošanai. Ja cilvēku vairākums pateiktu, ka tā tam jābūt, ka uz to ejam, tad politiķiem ir jāpaklausa. Lai nav tā, ka tiem, kuri runā tā, kā es runāju, uzreiz tiek pateikts, ka esam nepareizie. Svarīgi saprast, vai tā domā sabiedrības vairākums. To es gribētu noskaidrot.

– Vai Saeimas opozīcija, pie kuras šobrīd pieder arī jūsu pārstāvētā politiskā apvienība – Zaļo un Zemnieku savienība –, varētu ko pasākt šajā sakarā?

– Šis jautājums vēl tik tālu nav izdiskutēts, bet lēmums būs jāpieņem, jo nākamajā gadā Saeimai būs jāreaģē uz Satversmes tiesas spriedumu, un jau šobrīd ir paredzams, ka šī ideoloģiskā cīņa saasināsies arī deputātu vidū. Satversmes tiesa uzdod šo jautājumu risināt, un mēs varam būt pārsteigti, bet mums tas būs jādara. Tomēr uzskatu, ka jautājuma par referendumu iniciatīvai ir jānāk no sabiedrības puses, ne tik daudz no politiķiem. Politiķi  to var palīdzēt īstenot, taču sabiedrībā ir jābūt skaidrībai – vajag vai nevajag tautas nobalsošanu par ģimenes definīciju. Zaļo un Zemnieku savienība ir konservatīvs spēks, un mūsu pozīcija ir skaidra – mēs šādu iniciatīvu atbalstīsim.

– Valsts budžets, ar kuru dzīvosim nākamgad, ir jau pietiekami kritizēts, vienlaikus ir informācija par vairākiem miljardiem eiro grantu veidā nākamo septiņu gadu laikā, proti, Latvija saņems vairāk nekā 10 miljardu eiro. Vai, visu to summējot, dzīvosim labāk?

– Viss atkarīgs no tā, kā šī nauda tiks izlietota. Vai tā tiks saprātīgi ielikta jaunu biznesu attīstībai, veidojot pamatu tautsaimniecības izaugsmei nākotnē, vai tā tiks vienkārši sadalīta starp ministrijām. Mēs neesam redzējuši, kā tika sadalītas jau pavasara krīzes laikā piešķirtās finanses. Vienīgais, ko varu teikt, – Latvija saņēma proporcionāli lielu finansējumu, jo tobrīd netika vērtēts, cik smagi katra atsevišķā valsts ir cietusi krīzē, bet līdzekļi tika sadalīti proporcionāli pa valstīm. Līdz ar to Latvija bija lielāka ieguvēja iepretī citām Eiropas valstīm. Savukārt attiecībā uz budžetu varu teikt, ka tas valdībai bija vieglākais budžets pēdējo gadu laikā, jo par tik lielu budžeta deficītu jebkurš iepriekšējās valdības vadītājs varēja tikai sapņot.

– Nākamgad ir paredzētas pašvaldību vēlēšanas jau, iespējams, jaunās teritorijās. Vai un kā, jūsuprāt, politiski mainīsies vietvaras?

– Sākumā neizbēgami būs liela cīkstēšanās. Jau iepriekšējās vēlēšanās parādījās tas, ka ievēlēto domju sastāvā veidojas liela sadrumstalotība. Katra partija vēlas savos sarakstos redzēt spēcīgus vietējos līderus, līdz ar to kopējais salikums ievēlēto deputātu starpā prognozējams kā ļoti raibs. Nav noslēpums – jo tālāk no Rīgas, jo vairāk pilsoņu balso par personībām, tāpēc ir jāatmet ilūzijas un jāapzinās, ka partija ir vairāk vajadzīga naudas piesaistīšanai un atbalstam. Tas var radīt situāciju, ka partijas pārstāvis nonāk vietvarā, bet īsteno savu politiku, tāpēc, domāju, uzvarētāju partiju krāsām var nebūt izšķiroša nozīme. Ļoti slikti ir tas, ka nākamgad pašvaldībām ir samazināts budžets, tas nozīmē, ka vairāk naudas būs jālūdz onkuļiem Rīgā. Taču kopumā prognozēt vēlēšanu iznākumu var tikai lielajās pilsētās un tajās vietās, kur novadu robežas nav būtiski mainītas. Tur tiks vērtēti padarītie darbi un būs saprotama konkurence. Citās vietās nodarboties ar prognozi šobrīd ir neiespējami.  

2 komentāri

  • Inga
    Inga Svētdiena, 03 Janvāris 2021 08:01 Komentāra saite

    Labrīt, es būšu viena no tām, kas aizies uz balsošanu un izsvitros visu sarakstu, jo es neticu jums nevienam, jūs solat, bet izpilda pretējo. Paldies

  • Artūrs
    Artūrs Trešdiena, 06 Janvāris 2021 16:21 Komentāra saite

    kučinski ''paldies'' tev par izcirsto Marsa parku

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.