Jānis Dimants: Ne cits, bet atbildīgs esi tu pats ^{Apriņķis.lv}

No milzu apmēros dzirdētā, redzētā, lasītā viss salīdzināms, izvērtējams, lai dažu labu rezumē darītu zināmu arī “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītājiem un galu galā saveidotu karstāko tēmu virpinātāju tradicionālo “Top” trijnieku. Protams, kādu vai kādus nākas iedabūt arī antiailītēs.

Vai līdzības ar Blaumaņa “Nāves ēnā”?

Kas to būtu varējis iedomāties, ka tieši pieklusuma, mierīguma, svētsvinīguma tik gaidītajos Ziemassvētkos aizvien biedējošākos apjomos pieņemsies trakojošais koronavīruss! Svētku priekšvakarā prātos iefiksējām 1145 – tas ir līdz šim lielākais vienā diennaktī ar Covid-19 reģistrēto skaits. Nākamajā datumā jau par apaļiem 125 nācis klāt vēl vairāk. Otrajos Ziemassvētkos no koronavīrusa sasirgušajiem miruši 44, kas ir līdz šim vienā diennaktī lielākais aizgājušo skaits. Un tūdaļ nākamā antirekorda ziņa – slimnīcās vienlaikus nonākušo skaits pirmo reizi pārsniedzis tūkstoti.

Nav tālu, lai no šaušalīgās statistikas vien uznāktu reiboņi. Tāpēc kaut vai atslodzei var labsirdīgi paņirgt: tūkstotis uz 1,9 miljoniem – vien tāds piliens jūrā. Bet nāk atzinums, ka teju sāks aptrūkt gultasvietu, kur izvietot, uzraudzīt, ārstēt sasirgušos. Lai cik tas nehumāni, var pienākt nereize, kad vienkārši bez šķirošanas neiztikt. Ja esi atrauts ar ātrajiem un tev >60, vai tad būsi noliekams malā klusi gatavoties tai stundiņai, jebšu pielāgoties Rūdolfa Blaumaņa savulaik nervus kutinošās noveles “Nāves ēnā” izrīcībām? Karalaika paņēmieni izejai no sastrēgumiem 21. gadsimtā būtu par daudz šokējoši. Tā vai citādi, vienas avīzes pašā titullapā likts virsraksts “Krīzes gadījumā visus neglābs”.

Tikmēr kaulainā ar visu ārstēšanu savās nāves skavās paņem, neko daudz nešķirojot, un tieši Ziemassvētkos paņemto skaitā ir arī divi vecuma grupā no 100 līdz 105 gadiem. Žēl, pat ļoti. Viņi takš cerēja sagaidīt pavasari, ziedoni, atkal paklausīties putnu treļļus; ja ne ļaunais vīruss, skat, būtu izvilkuši līdz jaunajiem kartupeļiem. Tādus puspajokam palaistus spriedelējumus dzird pašu solīdo vecumu sasniegušo aprindās. Turpretī tante Pabažos palikusi neziņā – kā labu vai kā sliktu ziņu uztvert nule palaisto paskaļo vēstījumu, ka kāpināta morgu kapacitāte. Skaidrs vismaz tas, ka kaut kāda gādība tiek uzrādīta, citādi par pandēmiju tikai nebeidzama šausmināšanās.

Zvaigznītes uz Covid-19 fona

Uz ļaunumu pārņemtā vispārinājuma varbūt neklājas jel kādas uzslavas teikt. Tomēr pat pilnīgi droši saku: uzslavu pelnījusi medicīnas jomā roku iesitusī “Panorāmas” reportiere Aija Kinca. Ar ierasto masku uz sejas un deguna, ar divus metrus garā kātā ievīkšētu mikrofonu rokās viņa rītā, vakarā, ziemā, vasarā ir starp glābējiem un tiem, kas glābjami vai jau izglābti. Sveicienus, pateicības mediķiem dāļādama, reportiere aprāda notiekošo Latvijas malu malās, tādējādi kādreizējais lauku korespondents ar pastiprinātu uzmanību tver, kā tur tagad epidemioloģijas viļņojumos iet viņa lauķiem; modernāki gan būtu jāsaka, ka korespondente devusies uz reģioniem, jo patiesībā īstu lauķu mūsdienu laukos vairs tikpat kā nav. Vienādi vai otrādi, Kincas sižets pandēmijas laikā – tas jau ir kaut kas ik vakaru! Ikreiz ar žurnālistiski smalkiem pavērsieniem, arī ar mudinājumiem uz rīcību. Bijušās kolēģes viens no sižetu varoņiem atzīst, ka ģimenes ārsti vairs nespēj strādāt vēl vairāk, un, jā, – emocionālajās epizodēs jaušams, ka viņš – Jelgavas novada Staļģenes ģimenes ārsta prakses vadītājs – vienlaikus ar savu dzīvesbiedri un padsmitgadīgo meitu diennakts jebkurā laikā ir tikpat kā līdzās visiem plašās apkaimes iedzīvotājiem. Kaut drošības labad tagad nav pieņemts sarokoties, rūpju pārņemtais dakteris Ainis Dzalbs skaidro, ka šobrīd mums jābūt tik vienotiem, kādi bijām rokās sadevušies “Baltijas ceļā”, tagad nu tā – virtuāli... Tikmēr TV skatītājs, pieri saraucis, neviļus aptver, johaidī, tai pandēmijā kaut kāda atbildība tak jānes arī viņam, katram no mums, mirstīgajiem.

No decembrī caurlūkotā drukātajā presē par tādu kā dubultatklājumu nākas atzīt to, ko esmu uzgājis žurnālā “IR”. Tā lappusēs parasti ar trāpīgiem komentāriem izceļas Aivars Ozoliņš, Pauls Raudseps – žurnālistikas vecmeistari ar vārdu. Taču nu ar koronavīrusa tēmas izklāstiem vai katrā numurā nāk mazāk zināmā Baiba Kļava. Visas norises, problēmas, savstarpējās apšaudīšanās tiek pasniegtas kā uz delnas, turklāt solīdā, korektā manierē, ar nopamatotiem “par” vai “pret”. Ja reizumis pašam nākas ko rast domas lidojuma salīdzināšanai, paga, jāatrod, ko tā Kļava tur padimdinājusi, un žurnālītis dabū papildu pāršķirstīšanu.

Varbūt atkal nelāgi izklausīsies, ja teikšu, ka tieši caur visiem pandēmijas trakumiem dažkārt sirds gluži vai uzgavilē. Kad Infektoloģijas centra virsmāsa Rita Ozoliņa spēku izsīkuma jundā paziņo: smago darbu palīdz izturēt izcilais kolektīvs, tu saņem ne tikai paļāvību mūsu mediķiem, bet arī vispārinājumu – kādi kolosāli cilvēki mums ir, un gribas vai uzraut meldiņu “šai naktī visas zvaigznes staro tikai mums...”.

Atzīstot, ka esmu iemaldījies lirikā, tomēr atkal ar pilnu atbildību saku: itin spīguļojoša zvaigznīte mums uzlēkusi pie Zaķusalas citkārt padrūmajām debesīm. Esmu pārliecināts – piekritīs daudzi: tā ir jaukā, simpātiskā Anete Bērtule, kuru vai katru vakaru “Panorāmā” redzam ar gluži vai apbrīnojamu izveicību šķetinām pašreizējās dzīves visvisādos sarežģījumus.

Bet pēkšņi kā zibens no sniegota mākonīša nāk Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina publisks iekliedziens: “Cik profesionāli vai angažēti ir Latvijas Televīzijas žurnālisti?” Izrādās, mūžīgais parlamentārietis ir gaužām neapmierināts, ka Bērtule kādā raidījumā sarundalībniekiem nav uzdevusi tādus jautājumus, kā gribējies Kiršteinam.

Nē, deputāta kungs, LTV žurnālistes veikums vērtējams pat kā augsti profesionāls un kas katram labi pamanāms. Neapbruņotu aci un ausi redzams, dzirdams, cik aptveroši Anete gatavojusies katrai sarunai, kālab tik lietišķi daudz ko spēj izdibināt. No angažētības pat ne kripatiņa nav pamanāma.

Protams, ne Kiršteinam, ne jel kuram nav liegts kritizēt žurnālistu, pie cītīgas urķēšanās var jau ko piesiet arī Anetei. Mums visiem ļauts kritizēt arī valdību, politiķus, Aleksandru Kiršteinu ieskaitot. Sanācis tā, ka kritiku pa pilnam esam bārstījuši gan uz miermīlību vedinošajos Ziemassvētkos, gan vēl jo vairāk gadumijas norisēs.

Kur kritika, kur lamāšanās

Šķiet, lasītāji būs pamanījuši, ka jo cītīgi uzskaitu Kariņa valdībai veltītos nopēlumus. To daru, atsevišķi nodalot izvirdumu pilnos, ar savstarpēju bezjēdzīgu apsaukāšanos un pat nepiedienīgas leksikas pielietojuma cauraustos; vienvārdsakot, kolekcionēju publicējumus, kas nosacīti dēvējami kā SEVIŠĶIE. Iekļūt tajos laikam kādi cenšas pār varītēm un gāž uz velna paraušanu.

Pieļauju varbūtību, ka rakstnieks Guntis Berelis, uzšņāpis savu decembra gabalu, gan jau nodomāja – neba palikšu nepamanīts. Nu, protams, ka ne! Tas trakais mediju caurlūkotājs ir uzgājis, ka tieši izdevumā “konTeksts” iedrukāts kaut kas vēl nedzirdēts. “Latvijai nekad nav veicies ar valdoņām, tomēr pašreizējā Saeima un valdība pārspļāvusi visus iepriekšējos...”, un secinājums: ja vien pašreizējie valdoņas neaizvāksies uz vēstures miskasti, tad...

Lasot tālāk, uzmetas zosāda. Autors atcerējies kāda kolēģa eseju, kurai sižets apmērām šāds: Rainis un Aspazija, aizdzīvojušies līdz mūslaikiem, atkritumu konteineros meklē ēdamo un ubago Majoru dzelzceļa stacijā... Die’s pas’, piesaukt kaut ko tādu. Urda doma, vai kāds dullo sarakstījumu nevarēja piebremzēt. Un interesanti – Berelis ir viens no burtnīcas formāta mēnešraksta četriem redaktoriem, bet pāri viņiem visiem vēl ir arī “konTeksta” galvenā redaktore dzejniece Sandra Ratniece. Kur atbildība? Šajā gadījumā, kur kolektīvā atbildība? Nav lieki atgādināt, ka nav taču atcelta.

Kāds tuvs paziņa, solīds vīrs, izlikdamies akurāts likuma paklausīgais, gan paburkšķ, ka Kariņš vēl nav atcēlis roku mazgāšanu; ja premjers tā grib, šamais cītīgi mazgā ar’ un, tīrām rokām spaidīdams televizora pulti, garas komandantstundas vada pie televizora. Sazvanoties dzirdu ne vis “mājsēdes” sadugušu, bet dzīves pašā viducī pabijušu vērotāju, kurš mundrā balsī izklāsta atziņas.

Kas attiecas uz kaifošanu pie ekrāna, kliedējot vispārpieņemto mītu, ka tur nav ko skatīties, sāk ar citātu, ko Vecgada šovā izteicis jokdaris Fredis – kas neskatās, tas neko neredz. Visu redzošais mierina arī mani: saka, Jāni, ja ne ārkārtējā stāvokļa komandantstundas drakonisko prasību, mēs būtu galīgā dimbā, baudītu pilnīgo katastrofu, kuras iespējamība nule pasprukusi paša Valsts prezidenta izteikumos. Un vēl viena mana paziņas atziņa ar attiecīgiem uzsvariem likta šā drukājuma virsrakstā.